- Na zdorovje, viņš sacīja un iedzēra kārtīgu malku no pudeles.
- Priekā! Es dzēru lēnāk, un labi, ka tā. Vodkai bija pievienoti pipari un citas garšvielas, kurām nosaukumus es nemaz nezināju, taču tās dedzināja kā elles ugunis. Mirkšķinādams es centos atvairīt asaras un teicu: Tagad, kad esmu uzdzēris uz jūsu veselību, varbūt beidzot pateiksiet, kas jūs esat.
- Mans vārds ir Nikolajs Popovs. Esmu Valsts Drošības komitejas ārkartējais pilnvarotais no Maskavas.
"Jēziņ!" es nodomāju, jo zināju, ka viņš tiešām ir liels vīrs VDK struktūrās. Tobrīd es nopietni apsvēru iespēju lēkt kājās un salutēt.
Kamēr izlēmu, kā rīkoties, pagāja krietns laika sprīdis. Es nospriedu, ka jāķeras pie atkāpšanas ceļa, proti, gudras runāšanas.
- Esat tālu prom no mājām un varbūt neesat pamanījis, ka pasaulē plosās Aukstais karš. Vai nebaidāties, ka jūs uzskatīs par spiegu un nošaus?
- Ne-e. Jūsu valsts nerīkosies tik rupji. Man ir dokumenti, kas apliecina, ka esmu vīna tirgotājs no Gruzijas Padomju Sociālistiskās Republikas un ierados apskatīt lieliskos Kalifornijas vīna dārzus. Tā ir daļa no kultūras apmaiņas programmas, mēģinājums mazināt spriedzi divu lielu nāciju attiecībās.
Viņš atkal iedzēra vodku no sudrabotās blašķes, un es pamanīju uz tās monogrammu burtu "P" kirilicā. Nospriedu, ka tas varētu būt no vārda "Popovs", bet varētu arī nebūt. Es taču nemaz nezināju, vai tas tiešām ir īstais Popovs. Agrāk biju dzirdējis viņa vārdu, ko parasti izrunāja ar godbijību un bailēm, bet šis puisis izskatījās pārak jauns, lai ieņemtu tik augstu un ietekmīgu amatu VDK hierarhijā.
Krievs izņēma Marlboro paciņu un aizkūpināja cigareti. Ievilcis dūmu, viņš izpūta pamatīgu mutuli un smagi nopūtās.
- Jums te ir brīnišķīgas cigaretes. Bet nedomā, ka es kritizēju revoluciju, kas stipri ietekmējusi tabakas rūpniecību mājās. Tas ir tikai secinājums. Viņš ievilka vēl vienu dūmu un pēkšņi, gluži kā ar pātagas cirtienu, mainīja sarunas tematu. Es lasīju tavus ziņojumus, O'Melija kungs.
-Jūtos pagodināts.
- Protams. Tu esi tikai skrūvīte milzīgā mehānismā, kas dzen uz priekšu revolūciju. Bet tagad es no tavas mutes vēlreiz gribu dzirdēt visu, kas tovakar notika tajā "Zilajā katliņā".
- "Brūnajā katliņā".
- Lai būtu. Viņš ar cigareti pavēcināja gaisā. Lūdzu, sāc.
Kopš tā vakara bija pagājušas jau trīs nedēļas, bet es visu lieliski atcerējos. Pabeidzis es jautāju:
- Vai ziņosiet par to dēku?
- Kuru dēku tu domā? Vai, pareizāk sakot, kuru brāli? Mirkli apdomājies, krievs paraustīja plecus. Mums ir arī citi līdzekļi.
Par vienu no tādiem līdzekļiem jaunu vācieti es jau biju dzirdējis. Par viņu prezidents ieinteresējās pavisam nesen, un arī viņa bija padomju aģente. Bet FIB pietika prāta viņu deportēt.
- Un Monro jaunkundze? krievs vaicāja. Vai viņas dzīve joprojām ir rožu lauks?
- Tā varētu teikt. Un es to pieminēju ari savā ziņojumā. Pagājušajā mēnesī studija viņu atlaida no darba filmā "Kaut kam ir jānotiek", jo viņa regulāri kavēja, uzņemšanas laukumā ieradās totālā reibumā un tekstu spēja vien nobubināt sev zem deguna.
Tad viņu pieņēma atpakaļ; varbūt tāpēc, ka to pieprasīja galvenās vīriešu lomas tēlotājs Dīns Mārtiņš.
Krievam iedegās acis.
- A! Dīns Mārtiņš. No "Žurku bara", vai ne? Dins, Semijs un Misters Zilās Acis.
Es apslāpēju smaidu. "Holivuda. No šīs maģijas neviens nav pasargāts."
- Un Monro jaunkundze uzskata, ka veiksmi nes burvju amulets, ko viņai iedeva tava sieva? Tas… kā tu to nosauci?
- Kaulu altāris, es atbildēju, lai gan nešaubījos, ka krievs pats sasodīti labi to zina.
Kādu brīdi vērojis ainavu, krievs pavaicāja:
- Un ko domā tu, O'Melija kungs?
Jautājums tika uzdots pārāk nevērīga tonī, tādēļ es kļuvu nemierīgs. Popova līmeņa virsnieks nemerotu tādu ceļa gabalu, lai izprašņātu tādu sīku aģentu kā es. Bija skaidrs, ka notiek kaut kas dīvains, taču es nesapratu, ko tas viss varētu nozīmēt.
- Manuprāt, tās ir pilnīgas blēņas. Kā jau minēju savā ziņojumā, mana sieva stāstīja, ka nopirkusi to no vecas baltkrievu emigrantes, kura strādā delikatešu veikaliņā uz stūra. Parunājiet vien ar vecajām babuškām, un izrādīsies, ka vai katra uzskata sevi par raganu, kas par paris dolāriem ir ar mieru izzīlēt nākotni un iedot brīnumlīdzekli kādas vainas ārstēšanai.
Krievs domīgi māja ar galvu.
- Izstāsti man par savu sievu! Katja Orlova, vai ne? Viņa ir krieviete?
- Viņas māte bija, taču Katja dzimusi Šanhajā. Dienā, kad pilsētu ieņēma japāņi. Tiešām aizraujošs stāsts. Sieviete kājām atnākusi no Sibīrijas, kur izbēgusi no gulaga nometnes…
- Tāda gulaga nemaz nav, nekad nav bijis. Tā ir riebīga propaganda, ko izplata Rietumi, lai diskreditētu padomju valsti.
"Jā, kā tad," es nodomāju, taču skaļi neko neteicu, jo daudz interesantāks šķita spējais emociju izpaudums Popova sejā. Varētu teikt, ka tobrīd es viņu biju pamatīgi nobiedējis.
- Tātad Katja, Popovs pēc brīža turpināja, iedeva babuškas amuletu Monro jaunkundzei, un tagad Monro jaunkundze tic, ka tas palīdz pret visām dzīves likstām.
- Monro jaunkundzi moka hronisks bezmiegs, un tādēļ viņa nenormālos apmēros rij nembutālu. Pēc tam viņa lieto amfetamīnus, lai mazinātu barbiturātu iedarbību, un uzdzer alkoholu. Ja jus pateiksiet, ka ap kaklu aplikts beigts skunkss atbaida visus mošķus, kas dzīvo skapi, viņa tūdaļ sāks tādu nēsāt.
- Tātad tu netici, ka viņa amuletu iedevusi jūsu prezidentam?
Es iesmējos, lai gan iemeslu īsti nesapratu.
- Viņai nebija tādas iespējas, es atbildēju. Kopš fiasko, kuru viņa piedzīvoja prezidenta dzimšanas dienā.
Krievs piecēlās kājās.
- Labi. Tad mēs to viņai atņemsim.
Man bija tāda sajūta, ka pēkšņi esmu dabūjis siltumdūrienu dibenā un tādēļ labi nedzirdu. Es vēros slaidajā krievā, mirkšķināju acis, lai tajās neiepil sviedri, dziļi ievilku elpu…
- Nē, motīvus nejautā, O'Melija kungs. Kā jūs savā CII' mēdzat teikt? Tas ir informētības līmenis, bet tev informācija netiks sniegta.
- Labi, lai notiek. Varbūt pateiksiet, kā jūs to izdarīsiet? Pieiesiet klāt un norausiet no kakla?
-Ja vajadzēs. Vīrietis, kurš dēvēja sevi par Nikolaju Popovu, pasmaidīja, taču viņa acis pauda Sibīrijas taigas cienīgu aukstumu. Viņš pabīdīja malā krekla aproci, lai ieskatītos savā zelta Rolex firmas pulkstenī. Es vēl nospriedu, ka tāds komunistam ir par dārgu. Tieši deviņos vakarā es gaidīšu tevi uz… kā sauc to slaveno vietu, kur vazājas tās seksīgās aktrisltes? Holivudas bulvāra un…
- Vainstrlta, es atbildēju čērkstošā balsi.
- Jā, Holivudas bulvāra un Vainstrītas knistojumā. Nenokavē!
Trīsdesmit pirmā nodaļa
- Kā mēs to izdarīsim? es jautāju vakarā, kad mēs no Svētā Vincenta bulvāra nogriezāmies Brentvudā, tā saucamajā I lelenu rajonā. Tur nebija nekādas lepnās mājas, taču ari par lētām tās nenosauksi.
- Nekā supersarežģita, pamācīja Nikolajs Popovs. Ieejam, paņemam amuletu un aizejam.
Apaļās laternas retro stilā meta saraustitu gaismu uz eikaliptiem, bet mājas bija paslēptas aiz augstiem žogiem, brauktuves un ietves šķita kā izslaucītas. Nebija neviena, kas izvedis pastaigā suni vai grasās izmest atkritumus konteinerā.
Nospriedu, ka Popovs pabrauks garām aklajai ieliņai, kur dzīvo Merilina, un parkam un automobili novietos kaut kur tālāk. Bet viņš iestūrēja Piektajā Helēnas ceļā un apstājās tieši pie mājas ar divpadsmit tūkstoš trīssimt piekto numuru. Nobalsinātās sienas bija noaugušas ar bugenvilejām. Es jutos pārsteigts, kad ieraudzīju, ka lielie zaļie vārti ir līdz galam vaļā, it kā Merilina gaidītu mūs.