Popovs skaļi atgrūda automašīnas durvis, un es pārbijos līdz nāvei. Kaut kur ierējās suns, taču gaisma kaimiņmājās neiedegās. Pūta liegs vējiņš, tikai viegli iešūpojot augsto eikaliptu galotnes.
- Ņem, Popovs pavēlēja, izņēmis no kabatas gumijas cimdu pāri. Uzvelc!
"Smieklīgi," es nodomāju, stīvēdams sasvīdušajās rokās ārsta cimdus. "Es esmu nodevējs, dubultais aģents. Jau gadiem ilgi Krievijas labā zogu savas valsts noslēpumus, bet tikai šovakar pirmo reizi jūtos ka zaglis."
Ārdurvis izrādījās slēgtas, bet Popovs tās atvēra ar kramplaužu mūkiem.
Kad mēs iegājām dzīvojamā istabā, viņš ieslēdza lukturīti. Es ieraudzīju biezu baltu paklaju, alabastra sienas un griestus ar tumšām sijām. Mēbeļu bija maz tikai koka sols pie vienas sienas, sarkans dīvāns pie otras, vienkāršs, no koka darināts kafijas galdiņš ar četrām taburetēm meksikāņu stilā. Stūros vīdēja skaņuplašu un žurnālu kaudzes, kā arī kastes ar grāmatām.
- Nemaz neizskatās pēc filmzvaigznes mājas, Popovs secināja.
- Mēbeles viņa ir nopirkusi Meksikā, es paskaidroju, nez kādēļ uzskatīdams, ka man Merilina jāaizstāv. It kā viņa man piederētu. It kā es būtu līdzvainīgs viņas grēkos un vājībās. Kamēr no turienes atved, paiet zināms laiciņš.
Pa sētas puses logu varēja redzēt mēness atspīdumu baseinā, ko Merilina izmantoja visnotaļ reti. Vienā no pagalma krēsliem pamests sēdēja rotaļu tīģeris. Ar tādām mantām Merilina neaizrāvās, un es sāku prātot, kāpēc tas tur nolikts.
- Viņa to noteikti aiznesusi uz guļamistabu, Popovs sacīja, tādēļ vispirms dosimies turp.
Guļamistabas durvis bija slēgtas, bet krievs atkal tās viegli atmūķēja.
Istabā valdīja piķa melna tumsa, gaiss likās saldi šķebinošs, pārsātināts ar Chanel No. 5 smaržu. Bija dzirdams, kā skrapst skaņuplašu atskaņotāja adatiņa un klusi šņākuļodama elpo Merilina.
Popovs paspīdināja ar lukturīti, un mēs uz grīdas ieraudzījām melnu augstpapēžu kurpju pāri, netīru drēbju kaudzi un kārtējo skaņuplašu grēdu, kas līdzinājās mūrim.
Tad krievs pavērsa luktura staru uz gultas pusi. Tā vien šķita, ka viņš šo brīdi sevišķi gaidījis.
Baltais tālruņa aparāts atradas līdzās, klausule uzlikta visnotaļ nevērīgi. Tad gaismas kūlis uztaustīja arī pašu Merilinu. Viņa gulēja uz sāna, rokas un kājas izstieptas. Mazliet nosiekalojusies. Un vienā krūšturī, tātad faktiski kaila. Es samulsu.
Amuleta nebija.
Luktura stars pārlēca uz naktsgaldiņu, kas nebija daudz lielāks par pusdienu šķīvi, bet pārblīvēts ar visdažādākajām mantām. Tur bija neskaitāmas zāļu pudelītes, salvešu kaste, papīru kaudzīte varbūt vēstules?
Popovs devās uz galdiņa pusi, paklupa pār grāmatu kasti un nolamājās krieviski. Merilina pat nesakustējās.
Viņš iededza lampiņu, kas pēc tik biezas tumsas šķita pārsteidzoši spoža.
- Tā, nu ir daudz labāk, viņš noteica. Nav nekādas jēgas taustīties kā aklajiem bordelī. Nepatikā sakniebis lūpas, viņš palūkojās apkārt. Kāda cūkkūts!
- Nereti viņu moka depresija,-es čukstus paskaidroju, jau atkal muļķīgā kārtā cenzdamies aizstāvēt Merilinu.
Es piegāju pie skaņuplašu atskaņotāja un izslēdzu to adatas skrapstēšana bojāja man nervus. Uz etiķetes bija rakstīts Frenka Sinatras vārds.
Krievs pārmeklēja naktsgaldiņu un pakratīja nembutāla pudeli. "Gandrīz pilna," es domās secināju, lai gan blakus mētājās vairākas tukšas kapsulas. Merilina nereti atvēra kapsulas un pulveri uzreiz iebēra mutē, lai paātrinātu zāļu iedarbību.
Bet Popovs jau šķirstīja melnos adas vākos iesietu dienasgrāmatu, un es pievērsu uzmanību viņas bērnišķīgajam rokrakstam.
Dienasgrāmatu viņš pasita padusē, tad pacēla māla krūzi, apgrieza to otrādi un sakratīja, taču arī no tās amulets neizkrita. Iedomājos, ka man droši vien vajadzētu piedalīties meklēšanā, taču kājas un rokas šķita ka sapītas un es nespēju pat pakustēties. Pulss deniņos šķita sitam skaļāk par Klusā okeāna viļņiem.
- Maik, ko tu te dari?
Es pagriezos tik strauji, ka man sareiba galva.
Merilina bija pietraususies pussēdus baltajos atlasa palagos un apžilbuši mirkšķināja acis. Platīnblondā frizūra bija pajukusi, uz bālās ādas mirdzēja sviedru kārtiņa.
Tādas ainas vīrieši parasti redz sapņos.
Es jau pavēru muti, taču parunāt nespēju prātā nenāca neviens kaut cik loģisks izskaidrojums, kāpēc mes ar krievu desmitos vakarā atrodamies viņas guļamistabā.
Taču viņa bija tā noreibuši nembutāla iespaidā, ka droši vien ar grūtībām atceras savu vārdu. Viņa izslējās gultā, taču kustējās gluži kā zem ūdens.
- Pasaki Katjai, ka tagad man viss ir kārtība, Merilina lūdza savādi svelpjošā balsī. Laikam pirmīt, kad zvanīju, es izklausījos mazliet jukusi, un tādēļ viņa atsūtīja tevi. Bet man nekas nekaiš. Pēcpusdienā pie manis atbrauca Bobijs, un mēs pamatīgi saplēsāmies. Es pateicu, ka jutos izmantota un pamesta, un tad liku viņam vākties prom. Es tā priecājos, kad to pateicu, Maik! Tiešām priecājos. Bet pēc tam man likās, ka es nemūžam vairs neaizmigšu, tādēļ iedzēru dažas tabletes. Bet tagad es jūtos labi. Goda vārds.
Man gan tā nešķita, taču ari es tobrīd nebiju īsti savā ādā. Turklāt ietērpt domas vārdos bija pāri maniem spēkiem.
Atskanēja Popova balss:
- Pajautā viņai, kur tas ir.
Savādi, bet Merilina pat nepalūkojās uz krieva pusi. Tā vien šķita, ka viņa neredz svešinieku vai ari negrib redzēt. Bet varbūt viņa domāja, ka tas ir tēls no murgaina sapņa, kas pazudīs, ja viņa par to neliksies ne zinis.
Es ar grūtībām noriju siekalas un aplaizīju lūpas.
- Merilina, vai tu atceries vakaru "Brūnajā katliņā"?
Viņas sejā atplauka bērnišķīgs, savādi mīļš smaids.
- Mēnesis bija tik liels!
-Jā. Tu man rādīji burvju amuletu. Atceries? Tu to nosauci par kaulu altāri.
Saraukusi pieri, Merilina atglauda matus, it kā tas palīdzētu sakopot domas.
- Es pateicu Bobijam, ka nekad vairs netraucēšu viņa brāli, taču gribu palīdzēt. Prezidentam. Un atdevu to Bobijam, lai viņš nodod Džekam.
- To atdevi amuletu Bobijam?
Merilina lēni palocīja galvu.
- Šodien. Bet tu neuztraucies. Bobijs zina, ka tā ir mana dāvana Džekam. Atvadu dāvana. Es teicu Bobijam: "Tas nav tev, bet virspavēlniekam. Jo viņš mainīs šo pasauli."
Un jau nākamajā mirklī viss mainījās. Mana dzīve, Katjas dzīve, Popova dzīve itin viss. Krievs kustējās ļoti ātri; šķita, ka manas smadzenes notiekošo aptver ar piecu sekunžu kavēšanos. Nostājies man blakus, viņš nometa dienasgrāmatu zemē, ielēca gultā un sāka žņaugt Merilinu, kas izmisīgi cīnījās pēc elpas.
Acīmredzot cīniņa karstuma viņa bija sagrābusi tālruņa klausuli un tagad vēcināja to pa gaisu.
Domāju, ka tobrīd es iesaucos: "Ko tu dari?" Nu, vai kaut ko tamlīdzīgu, taču patiesībā es nospriedu, ka krievs zaudējis pratu un grasās izvarot Merilinu.
- Ko stāvi kā iemiets? Popovs uzsauca. Paturi viņu!
Nezinu, kāpēc es paklausīju. Viņa gulēja uz vēdera un nekustējās, tomēr joprojām elpoja. Es dzirdēju smagas elsas skaļākas par pulsēšanu manos deniņos.