Un tad es arvien pieaugošās šausmās vēroju, kā krievs no kabatas izņem klizmas baloniņu.
Operācija aizņēma vien piecas minūtes, taču skatīties bija pretīgi. Es turēju Merilinu, kamēr Popovs iepludināja viņas organismā milzīgu hloralhidrāta devu.
Vismaz Popovs tā man teica. Pavisam dri/, Merilina vairs nepretojās, taču es joprojām viņu stingri turēju.
Pēc tam Popovs paņēma no naktsgaldiņa nembutalu, iebēra kapsulas savā kabatā un tukšo pudeli nolika atpakaļ vietā. Viņš pacēla nomesto dienasgrāmatu un atkal paslēpa padusē.
Pārlūkojis istabu, viņš pievērsās man un pasmaidīja.
- Darbiņš padarīts.
Es atskārtu, ka joprojām esmu ieķēries Merilinai plecos, un atrāvu rokas, it kā pēkšņi būtu apdedzinājies. Atkāpies no gultas, es streipuļoju pa pēdām Popovam, kurš jau bija pie durvīm.
Negaidīti apstājies, viņš pagriezās un devās atpakaļ pie gultas, atāķēja un novilka Merilinai krūšturi, šo niecīgo apģērba gabalu no pāris kokvilnas un sintētikas detaļām. Tā nu viņa tur palika, guļam uz vēdera, ar tālruņa aparātu blakus.
Es gaidīju durvīs. Popovs pienāca tik bezrūpīgs, it kā mēs nebūtu tikko nogalinājuši Merilinu Monro. Nespēdams noturēties, es pavaicāju:
- Kāpēc tu to izdarīji?
Popovs paraustīja plecus.
- Gribēju redzēt viņas pupus.
Automašīnā Popovs izturējās klusi. Nevis nobijies, bet koncentrējies. Es jutos kā pamatīgā narkotiku reibumā. Tik nervozs, ka man raustījās kāja.
Gara acīm es joprojām redzēju Merilinu kailu baltajos atlasa palagos, ar rokā sažņaugtu tālruņa klausuli, it kā grasītos vēl pēdējo reizi piezvanīt un izmisumā lūgt palīdzību. Rokā ar aplauztajiem nagiem un nolupušo laku.
Viņai noteikti nepatika nomirt tik nepiedienīgā izskatā. Un tobrīd es iedomājos, ka man pēc tāda nozieguma vajadzētu justies vel sliktāk, taču nespēju. Man gribējās vien tikt pēc iespējas tālāk no turienes.
Es ieslēdzu radio, nez kādēļ gaidīdams, ka mediji jau ziņos par viņas nāvi, taču atskanēja Sellijas Febarejas dziedātā Johnny Angel.
Neganti alkdams izslēgt aparātu, es podziņu pagriezu tik spēcīgi, ka tā palika man rokā.
Jutu, kā Popovs uz mani skatās, taču skaļi viņš neko neteica, un ari es klusēju. Manu prātu mocīja vienīgi jautājumi, uz kuriem atbildes viņš tik un tā nesniegs.
Un tomēr es neizturēju.
- Ko gan mēs tur tikko izdarījām? Kāpēc mēs nogalinājām Merilinu Monro?
- Viņa bija pārāk slavena un neprastu turēt muti. Noteikti sāktu gvelzt par kaulu altāri, ko viņa iedevusi Kenedijam… izraisītos skandāls, un mums tas nav vajadzīgs. Altāris pieder Krievijai. Ja jūsu prezidents iedzers no tā… Man par pārsteigumu, Popovs nodrebēja. Tas nāktu par sliktu abam mūsu valstīm. Mirkli paklusējis, viņš paraustīja plecus un piebilda: Turklāt viņa mūs redzēja.
Kad nonācām Santamonikas bulvārī, Popovs izteikti krieviskā manierē nopūtās un teica:
- Tagad tam vairs nav nozīmes. Kas darīts, izdarīts. Tagad mums jāaprunājas ar Katju Orlovu.
Mēs ar Katju īrējām nelielu Viktorijas laikmeta namiņu Bankerhilas rajonā, netālu no Eņģeļu funikulera slīpa trošu dzelzceļa, kas tālajā tūkstoš deviņsimt pirmajā gadā tika reklamēts kā "īsākais dzelzceļš pasaulē".
Popovs piebrauca taisni pie musu mājas, ne reizi neprasīdams man virzienu, un es sāku prātot, kas vēl atrodams šī krieva lielajās kabatās. "Varbūt ierocis. Duncis? Vēl kāda klizma ar hloralhidrātu?" Viņš līdzinājās nelietīgam skautam, kurš sagatavojies it visam.
Garāžas mums nebija, un tajā apkaimē ar stāvlaukumiem bija grūti pat tajos laikos, tādēļ viņš apstājās pie ugunsdzēsēju hidranta. Logi mājai bija tumši pusnakts taču un es nospriedu, ka sieva ar meitu jau devušās pie miera. Lai gan viņas automobili tuvumā nemanīju, tādēļ varēja gadīties, ka sievas nemaz nav mājās.
Mēs izkāpām no auto un devāmies augšā pa kāpnēm pie parādes durvīm. Pakāpienu bija daudz divdesmit deviņi un pārak šauri, lai mēs ietu blakus, tādēļ Popovs gāja pirmais, bet es sekoju. Katja bija nolikusi pie durvīm vairākus ģerāniju podus, un es apsvēru iespēju paķert vienu no tiem un bel/t Popovam pa galvu, taču beigu beigās mēs jau stāvējām uz sliekšņa un viņš gaidīja, kamēr es izņemšu no kabatas atslēgu un atvēršu durvis.
- Tu taču nedarīsi viņai pāri? es jautāju un saviebos, jo tas pat pašam izklausījās pārāk patētiski. Un bezjēdzīgi. Jo Popovs tikko bija nogalinājis Merilinu Monro kaut kāda kaulu altāra dēļ. Un viņa to bija dabūjusi no Katjas.
Tomēr es ieskatījos viņam acīs un piespiedu sameloties.
- Protams, viņai nekas nekaitēs, Popovs atbildēja. Viņa taču ir tava sieva.
- Mīļā, esmu mājās! es uzsaucu gluži ka televīzijas seriālā, kur tas vienmēr izklausījās samāksloti, bet vari man ticēt, ka Popovs neko tādu nebija dzirdējis.
Lai gan manas pulēs bija veltas, jo māja šķita tukša.
Mēs stāvējām nelielās dzīvojamās istabas vidū, kuru Katja pēc sava prāta bija iekārtojusi ar ļoti savādiem priekšmetiem, kas iegādāti krāmu tirgos un Cainataunā.
- Kur ir jūsu guļamistaba? Popovs jautāja.
Es norādīju dziļāk mājā.
- Tur, pa labi.
Viņš devās turp, bet es taisnā ceļā gāju pie virtuves galda, kur sieva zem cukurtrauka parasti mēdza atstāt zīmīti, ja viņai vajadzēja negaidīti iziet no mājas. Zīmītes nebija.
Atgriezies dzīvojamā istabā, es gaidīju, un pēc dažām minūtēm Popovs man pievienojās.
- Katjas nav, viņš paziņoja. Un arī bērna nav. No skapjiem pazudušas arī viņu drēbes.
Es gribēju iet uz mūsu guļamistabu, taču Popovs sagrāba mani aiz pleca un piespieda pie sienas. Tvēriens bija ļoti spēcīgs, un uz brīdi man likās, ka es skatos savai nāvei acīs.
- Ko tu viņai pateici? Popovs jautāja.
- Viņa zina vien to, ka esmu atbildīgais par filmēšanas vietām. Par pārējo viņai nav ne jausmas.
- Tad kāpēc viņa aizbēga?
- Nezinu, es atbildēju. Un toreiz tā arī bija.
Tonakt es neko nevarēju zināt, taču ticēju, ka sieva atgriezīsies, jo reiz viņa bija teikusi, ka nevēlas no manis šķirties. Kā jau teicu, ja viņa kādu mīl, tad mīl bez nosacījumiem.
Laikā starp Merilinas slepkavību un to otro, to baiso slepkavību, Katja atnāca vien trīs reizes bez brīdinājuma uzradās mūsu guļamistabā pašā nakts vidū, bet pirms rītausmas jau posās prom. Viņa neteica, no kā un kāpēc slēpjas, kur dzīvo pati un kur palicis bērns. Un es pats biju tā sapinies savos melos, ka neuzdrošinājos viņu tincināt. Viņa atgriezās trīs reizes, bet par to es savos ziņojumos neminēju ne vārda. Nospriedu, ka nezināšana Nikolajam Popovam nenāks par ļaunu.
Pēdējoreiz viņa atnāca aukstā novembra naktī tūkstoš deviņsimt sešdesmit trešajā gadā. Tad es no Popova jau biju uzzinājis, ka VDK grasās nogalināt prezidentu un man ir laimējies, jo esmu izvēlēts šī godpilnā pienākuma veikšanai.
- Jūsu Džekam Kenedijam ir jāmirst, Popovs paziņoja, jo viņš ir dzēris no kaulu altāra un tādēļ kļuvis bīstams pasaulei.
Tolaik es nezināju, ko tas viss nozīmē. Nesapratu, kas tas ir par amuletu un kāpēc jānogalina Kenedijs, kurš no tā iedzēris. Taču viens bija skaidrs ja es gribu palikt dzīvs, tad jāpierunā Katja nofilmēt šo slepkavību. Kad viņa atkal atnāca, es nolēmu riskēt. Izstāstīju viņai pilnīgi visu, un pēc tam viņa atklāja man savu noslēpumu.
Tā es uzzināju, kas ir šis amulets.
- Es mīlēju Merilinu gluži ka masu, kuras man nekad nav bijis, Katja tonakt sacīja. Iedevu viņai to amuletu, jo domāju, ka tā ir viņas vienīgā cerība. Lai gan vajadzēja saprast, ka viņa, par spīti visiem svētajiem solījumiem, nespēs noturēties un izpļāpāsies. Katja uz brīdi apklusa, un man šķita, ka viņa valda elsas.