- Tovakar "Brūnajā katliņā", kad es sapratu… vajadzēja bēgt jau toreiz, taču es negribēju pamest tevi. Tādēļ es modri vēroju un gaidīju. Apmēram pēc nedēļas nospriedu, ka viss ir kārtībā, man nekas nedraud. Taču tad pamanīju, ka mani izseko kāds vīrietis sarkanā cepurē. Un vakarā, gatavojot Annai Larisai vakariņas, pa virtuves logu ieraudzīju, viena un tā pati mašīna trīs reizes nobrauc garām mūsu mājai, bet autobusu pieturā kāds vīrietis lasa avīzi. Piebrauca divi autobusi pēc kārtas, bet viņš iekšā nekāpa. Katja nodrebinājās manās rokās un iespieda seju man plecā.
- Toreiz es nezināju, kas tie par vīriem, taču sapratu, ka jāņem Anna Larisa pie rokas un jābēg tālu prom. Bet tagad tu man esi pateicis, kam kalpo šie vīri. Tas ir Nikolajs Popovs. Šo vārdu viņa izgrūda kā rupjas lamas.
Es mēģināju viņu nomierināt un glāstīju viņai galvu, taču vienlaikus ari secināju, cik vāji Popova viri veikuši novērošanas operāciju. Lai gan pavēle droši vien dota steigā, tūliņ pēc musu sarunas Holivudas estrādē.
Tev jāzina vēl kas, Katja turpināja. Pirms daudziem gadiem mana māte, strādājot soda nometnes izolatorā, iemīlējās. Un šis vīrietis izmantoja mīlestību, lai piespiestu māti parādīt kaulu altāra atrašanās vietu. Māte ļāva viņam no tā iedzert, un viņš nosprieda, ka zina visus altara noslēpumus. Uzskatīja, ka pratis to atrast arī vēlāk, taču maldījās un meklē to altāri vēl šobaltdien. Alkst pēc altāra dotā spēka. Katja apsēdās gultā un veltīja man neizprotamu skatienu. Balss skanēja skumji un nopietni. Tas cilvēks, kurš medī mani un piespiedīs tevi nogalināt prezidentu, ir tas pats, kurš pavedināja un nodeva manu māti. Nikolajs Popovs ir mans tēvs, Maik. Cilvēks, kurš deva man dzīvību, ir gatavs mani nogalināt jebkurā brīdī, ja vien tā viņš varēs tikt pie kaulu altāra.
Jāatzīst, ka mani šis secinājums pārsteidza vairāk, nekā vajadzētu. Bet… kamēr es vēl centos aptvert šo neticamo stāsta daļu, viņa atklaja nākamo. Smieklīgo, bet var būt arī traģisko… Viņa pateica, ka prezidents Kenedijs nav dzēris no kaulu altāra, jo viņa to ir atguvusi. Pēc tām vakariņām "Brūnajā katliņā" viņa aiznesusi Merilinai uz mājām citu amuletu, identisku pirmajam, taču tajā ieliets tualetes ūdens, nevis kaulu altāris. Kamēr Merilina mazgajusies dušā, Katja amuletus samainījusi.
Tātad todien Merilina Bobijam iedeva neīsto kaulu altari. Un es šo nepatīkamo patiesību Popovam neatklāju. Nezināju, kā lai to izdara, vienlaikus nenododot Katju.
Nākamajās nedēļās, kamēr Popovs organizēja baiso slepkavību, mēs ar Katju apspriedām labāko veidu, kā paglābties no viņa. Un viss notika saskaņā ar plānu.
Līdz pašām beigām.
Katja nofilmēja slepkavību, turklāt mainīdama objektīva fokusa attālumu, tādēļ kadros redzamas mūsu sejas tuvplānā. Pēc tam mēs uztaisījām fotogrāfijas, kuras es parādīju viņiem lai zina, ka esmu bruņojies. Un pateicu, ka filma neparādīsies atklātībā tik ilgi, kamēr mēs ar Katju būsim sveiki un veseli.
Mēs laimīgi atgriezāmies mājās, bet es nemitīgi domāju par kaulu altāri. Gribēju to iegūt sev. Man to vajadzēja. Es zināju, ka sieva man to neatdos, lai nolādēta viņas dvēsele! Merilinai atdeva, bet man nedos.
Pēc kāda laika Katja sāka nojaust, ka ši kaulu altāra dēj es esmu gatavs viņu nogalinat. Lai Dievs ir mans liecinieks, bet tā ari bija.
Un tādēļ viņa aizbēga. Paņēmusi līdzi kaulu altāri, lai pasargātos no manis.
Bet es jau esmu aizsteidzies veselu gadu priekšā notikumiem. Toreiz, kad mēs ar Popovu stāvējām tukšajā mājā, es vairāk uztraucos par to, kā pierunāt Popovu, lai nenogalina mani.
- Ja tu man melo, Popovs sacīja, es noraušu tev pautus un pašam likšu apēst. Nē, padomā. Varbūt ir kāda draudzene, pie kuras viņa var paslēpties? Kāds radinieks?
- Nav ne jausmas. Un es nemeloju. Vienīgā man zināmā draudzene bija Merilina.
- Es tevi iznīcināšu. Par to es nešaubījos. Popovs varēja to izdarīt veikli un bez sirdsapziņas pārmetumiem.
- Bet es tiešām neko nezinu. Pie velna, es pat nesaprotu, ko tas viss nozīmē!
Kāpdamies atpakaļ, es nonācu dzīvojamā istabā, un Popovs man sekoja. Pēkšņi viņš piemiedza acis, gluži kā ieraudzījis kaut ko svarīgu, un es pagriezos, jau domadams, ka istabā stāv Katja.
Neviena tur nebija, un tad es sapratu, ka Popovs pamanījis ierāmēto fotogrāfiju uz kamīna malas. Tā bija palielināta kopija no tās, kuru Katja vienmēr nēsāja līdzi somiņā, viņas ar Annu Larisu stāv pie studijas vārtiem. Popovs paņēma foto un ilgi pētīja.
Pēc tam viņš pateica kaut ko tādu, kas man šķita pats dīvainākais uz pasaules. Lūk, ko viņš teica:
- Es domāju, ka viņa nomira alā.
Trīsdesmit otrā nodaļa
Luk, ko viņš teica: "Es domāju, ka viņa nomira alā."
Tie bija pēdējie tēta vārdi, Raj. Tobrīd viņam jau bija loti grūti elpot, un es neko vairs negribēju dzirdēt, lai gan sapratu, ka man jāzina pilnīgi viss. Man jāzina, kāds Sātana kārdinājums paslēpts tajā amuletā un kādēļ tētis bija gatavs nogalināt savu sievu, lai tiktu pie tā. Un kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņš apzināti aizietu pa ceļu, kas no tās guļamistabas Brentvudas rajonā noved līdz zālainajam pauguram Dalasā. Kāds gan briesmonis bijis mūsu tēvs? Bet viņš vairs neteica ne vārda, ieslīga komā un pēc pusstundas nomira. Es veicu pēdējos rituālus un lai Dievs man piedod, ja darīju to pretēji tēva gribai.
Ceru, ka brīdī, kad Tu lasi šo vēstuli, es sēžu Tev pretī pie virtuves galda, turu rokā īru viskija glāzi un gaidu, kamēr Tu pabeigsi, lai mēs kopā varam visu apspriest un izlemt, kā rīkoties. \a Tu patlaban esi viens, tad zini, ka Tu biji labākais mazais brālis pasaulē un es Tevi ļoti mīlēju.
Zoja notrauca asaras no vaigiem un aizvēra acis. Aiz muguras viņa sajuta kustību, un Rajs aplika viņai segu ap pleciem.
- Tu esi tā nosalusi, ka tev klab zobi, viņš sacīja.
Pēkšņi Zoja attapās, ka sažņaugusi Maika O'Melija stāsta lappuses roka tik cieši, ka tās jau saņurcījušās. Viņa tās nogludināja.
- Viņi nošāva Kenediju bez jebkāda iemesla, Raj! Mana vecmāmiņa atguva amuletu. Tas ir droši zināms, jo to viņa apliecināja mirkli pirms nāves. Tātad Kenediju nošāva bez jebkāda iemesla. Un tāpat nogalināja ari nabaga Merilinu. Tā ir šausmīga nāve! Un tagad viņi noslepkavoja arī tavu brāli.
Tā kā Rajs klusēja, Zoja pacēla galvu un atskārta, ka viņš atsācis soļošanu pa ģērbtuvi. Viņš apstājās, pieliecās un, savilcis pirkstus dūrēs, lūkojās apzeltītaja spoguli, taču Zoja sprieda, ka savu attēlu viņš neredz.
- Es zinu, ka tas izklausās briesmīgi, Rajs iesāka, bet es domāju, ka mums uz šo lietu jāpaskatās no Nikolaja Popova viedokļa. Ja viņš nezināja, ka tava vecmāmiņa atguvusi amuletu, tad viņam tas nebija "bez jebkāda iemesla".
- Es saprotu, Zoja noteica.
Rajs izslējās un pagriezās.
- Tad kas, pie velna, bija tajā amuletā, ja VDK uzdrošinājās nogalināt Savienoto Valstu prezidentu tikai tādēļ, ka viņš it kā no tā padzēries?
Zoja nespēja apvaldīt trīsas.
- Nezinu, bet domāju, ka labāk to vistuvākajā laikā noskaidrot, lai neziņa mūs nenogalina. Un kur amulets ir tagad? Katja to atguva, tātad varētu spriest, ka tas ielikts lādītē kopā ar ikonu un filmu.