Nopūties Rajs atglauda matus.
- Varbūt postošās sekas, ko izraisīja amuleta iedošana Merilinai, pamudināja vecmāmiņu to aizsviest prom.
- To viņa nekad nedarītu, Zoja attrauca, papurinājusi galvu. Viņa varētu to kādam iedot aiz lielas mīlestības, bet nemūžam neaizmestu prom. Tas ir kaulu altāris, un viņa bija Glabātāja.
Rajs apsēdās guļamkrēslā līdzās Zojai. Ne pārāk tuvu, taču Zoja tomēr juta, cik nikns un dusmīgs viņš ir. "Vai viņa tēvs bijis tāds pats? Vai tādēļ mana vecmāmiņa iemīlēja Maiku O'Meliju?"
- Kā tu domā, vai tavs tēvs un mana vecmāmiņa tiešām bija precējušies? Zoja jautāja.
Brīdi klusējis, Rajs sacīja:
-Ja. Pēc notikumiem Galvestonā, kad es sapratu, ka jāuzmeklē Katja Orlova, jāatrod atbildes uz jautājumiem un jānoskatās filma, es sāku ar to vietu, kur viņa noteikti ir dzīvojusi, proti, ar Losandželosu. Un atradu ierakstu par viņu laulībām Svētās Jaunavas Marijas krievu pareizticīgo baznīcā Holivudā. Maikls OMelijs apprecēja Katju Orlovu tūkstoš deviņsimt sešdesmit otrā gada divdesmit trešajā jūnijā. Turpat bija arī Annas Larisas dzimšanas apliecība un ieraksts par viņas laulību ar tavu tēti. Tieši tādēļ es tik viegli atradu tavu māti. Un cerēju, ka Anna Larisa aizvedīs mani līdz Katjai Orlovai.
- Un plāns izdevās, Zoja secināja. Pavisam neprātīgā vei dā. Lai gan, zini, šķiet dīvaini domāt par viņiem ka pai precot u pāri. Protams, tādēļ mēs nekļūstam par asinsradiniekiem vai ko tamlīdzīgu, taču tas ir dīvaini. Visu laiku bijām svešinieki, viens par otru neko nezinājām, bet tagad… lūdzu!
- Iepazīšanās brīdi mūs gandrīz nošāva.
- Tā gan, Zoja atzina. Viņi apmainījās drūmiem smaidiem, un Zojai šķita, ka tā sasmaidās strēlnieki ierakumos īsajos apšau des pārtraukumos. Un tagad man vēl jāsamierinās, ka šis bries monis Nikolajs Popovs ir mans vecvectēvs. Zoja rūgti iesmējās. Bet laikam jau mana ģimene vispār ir neparasta.
Neko neteikdams, Rajs satvēra Zojas roku, paspieda to un atkal palaida vaļā.
Ģērbtuvē iestājās klusums, teju sāpīgi intīms un vienlaikus tik ārkārtīgi pretrunīgu emociju pilns, ka Zoja nezināja, ko domāt. Abi pārdzīvoja tikko atklato kopīgo pagātni, kurā netrūkst tumšu un riebīgu noslēpumu, taču viņa juta, ka šis vīrietis saprot viņu un pazīst labāk nekā jebkurš cits. Viņa sāka prātot, vai Rajs jūt to pašu.
- Par ko tu domā? viņa jautāja.
Rajs atslīga pret sienu un salika rokas aiz galvas.
- Ka mēs esam atraduši mozaīku, kas sabirusi vairākās daļās. Ja mums izdotos pareizi salikt tās kopā, tad mēs ieraudzītu īsto attēlu.
Zoja atgūlās spilvenos blakus Rajam un lūkojās griestos.
- Nu, mēs zinām, ka pasaulē eksistē vai kādreiz ir eksistējis amulets ar kaut ko, kas tiek dēvēts par kaulu altāri. Un tas ir tik bīstams, ka VDK nogalināja prezidentu, kurš it kā to iedzēris.
- Tomēr ne uzreiz, Rajs iebilda. Merilinu viņi noslepkavoja tūkstoš deviņsimt sešdesmit otrā gada augusta, dienā, kad viņa ar Bobija starpniecību nodeva prezidentam viltus amuletu. Bet Džeku nogalināja nākamā gada novembri, piecpadsmit mēnešus vēlāk. Ja Popovs un VDK tiešām noticēja, ka prezidents to lietu iedzēris un tādēļ kļuvis bīstams pasaulei, kāpēc vini gaidīja tik ilgi?
- "Bīstams pasaulei"… Zoja atkārtoja. Izklausās, ka tas kaulu altāris ir tiešām briesmīgs. Un tomēr gan Popovs, gan tavs tētis bija gatavi nodot mīlošas sievietes, lai dabūtu to savās rokās.
- Kāds sīks sutenerītis man stāstīja, ka reiz aizgājis pie vienas no savām prostitūtām ar dunci kabatā. Viņa nolēmusi aiziet, bet viņš nav bijis mierā. Un viņš apgalvoja, ka slepkavības bridi juties kā dievs. Ir cilvēki, kuriem ļaundarība liekas vilinoša. Rajs paliecās uz priekšu un atbalstija elkoņus uz ceļgaliem. Labi, pagaidām mēs nezinām, kas konkrēti ir tas kaulu altāris, bet mes nojaušam, kādu lomu tas spēlējis Kenedija slepkavības lietā, proti, nelieši uzskatījuši, ka viņš to iedzēris. Un vēl mēs zinām, ka mūs medī divi sliktie. Misters Zirgaste, kas meklē kaulu altāri, un Jasmīna Pūla, kam vajadzīga filma.
- Taču pilnīgi iespējams, ka abi kalpo Nikolajam Popovam, Zoja sprieda. Katja uzņēma viņu filmā, atceries? Viņš bija tas vīrs ar lietussargu un deva tavam tēvam signālu, ka tuvojas prezidenta limuzīns. Un tajā pašā laikā mēs zinām, ka viņš kaulu altārim dzinies pakaļ jau kopš trīsdesmitajiem gadiem, tātad… Pēkšņi viņa apklusa. Klau, tas taču bija pirms astoņdesmit gadiem! Tātad Popovs tagad ir vecs kā pasaule, un tas nozīmē, ka es tikko iedauzīju savā teorijā pamatīgu caurumu, vai ne?
Rajs veltīja viņai noguruma pilnu smaidu.
-Ja viņš vēl ir dzīvs, tad jau vismaz simt desmit gadus vecs. Meklēdams tavu vecmāmiņu, es painteresējos arī par Nikolaju Popovu, kas sešdesmito gadu sākumā bijis VDK ārkārtējais pilnvarotais. Kā jau vari iedomāties, neko daudz es neatradu, taču noskaidrojās, ka viņš dzimis gadsimtu mijā Sanktpēterburgā un pēc Leonīda Brežņeva nāves tūkstoš deviņsimt astoņdesmit otrajā gadā bijis ļoti ietekmīga persona politiskajās aizkulisēs. Jaunajai varai viņš acīmredzot izrādījās nevajadzīgs, tādēļ atvaļinajās un devās uz savu daču nodzīvot laimīgās vecumdienas. Pēc tam par viņu vairs nekur un nekas nav minēts.
- Pat miršanas apliecības nav?
- Vismaz es tādu neatradu, taču jāņem vērā, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzi dokumenti pazuda vai tika iznīcināti.
-Jā… Zoja nopūtās un izslejusies izstaipīja kājas un saspringušos muskuļus. Bet teorija bija lieliska.
- Bet varbūt tev kaut daļēji ir taisnība. Piemēram, ka puisis ar zirgasti kalpo Popovam. Astoņdesmito gadu sākumā, kad organizētā noziedzība Krievijā zēla un plauka, Sanktpēterburgā parādījās cilvēks, kurš sevi dēvēja par mafijas grupējuma pahanu Mihailu Nikolajeviču Popovu un apgalvoja, ka ir vecā spiegu meistara dēls. Viņš pat uzrādīja oficiālu dzimšanas apliecību. Tiek uzskatīts, ka viņš bijis izspļauts sava tēva līdzinieks. Lai nu kā, tagad viņš apsūdzēts nopietnos noziegumos, prostitūcija, izspiešanā, pasūtījuma slepkavībās, narkotiku, īpaši metamfetamīna, kontrabandā.
- Iepriecinoši. Vēl viens mūsu ģimenes pahans. Ja Nikolajs l'opovs bija mans vecvectēvs, tad viņa dēls ir mans… kas? Kaut kādās pakāpes tēvocis? Tu taču nedomā, ka tie ir gēni, vai ne? Zoja vaicāja pus pa jokam.
Rajs pieskārās viņas vaigam un pagrieza viņas galvu, lai abu skatieni sastaptos.
- Tu esi tu pati, Zoja. To tu jau tūkstošiem reižu esi pierādījusi.
Viņa pamāja un norija siekalas.
- Zinu. Tikai… jā, es zinu.
Ar īkšķi noglāstījis Zojas vaigu, Rajs palaida viņu vaļā.
- Tādēļ es domāju, ka Nikolajs Popovs izstāstījis dēlam par kaulu altāri, un tavs puisis ar zirgasti izskatās un uzvedas kā tipisks naimits. Bet kas ir Jasmīna Pūla? Rajs paraustīja plecus.
- Varbūt arī viņa kalpo Mihailam Popovam, bet es tā nedomāju. Viņa neizskatās pēc mafijas locekles. Kā esmu noskaidrojis, Popova grupējums darbojas tikai Krievijā, kas ir līdz kaulam šovinistiska valsts. Lai man piedod tava māte, bet es nespēju iztēloties, ka īsts krievu pahans uztic sievietei tādu atbildīgu pienākumu, kur nu vēl tik spilgtai personai kā Jasmīna Pūla.
- Atceries? Filmā bija vēl viens vīrietis, Zoja atgādināja.
- Cilvēks dzelzceļnieka kombinezonā. Viņš paņēma tava tēva šauteni. Katja viņa tuvplānu uzņēmusi vismaz desmit sekunžu garumā. Tā kā tavs tēvs ir miris un Nikolajs Popovs arī, bet viņa dēls ir noziedznieks, tad atliek tikai šis dzelzceļnieks, kam vēl ir ko zaudēt. Iespējams, tas ir vēl viens VDK kurmis, tāpat ka tavs tēvs. Varbūt Jasmīna Pūla tiešām strādā CIP, un viņi to visu dara, lai neizceltos skandals.