- Varbūt, Rajs norūca. Ja izrādītos, ka CIP ir iesaistīta Kenedija slepkavībā kaut vai muļķa lomā un slēpusi to visus šos gadus, tad Kapitolija kalnā ripotu tik daudz galvu, ka Potomakas upe aizdambētos.
Zoja paņēma rokās ikonu, lai vēlreiz apskatītu tuvāk, un prātā viņai iešāvās vēl kāda doma. Mana māte gadiem kolekcionējusi ikonas, taču es uzskatu, ka tas bijis tikai aizsegs, lai viņu uzskatītu par nopietnu pircēju. Patiesībā viņa meklējusi tikai šo vienīgo. Anna Larisa zina par kaulu altāri, tas nu ir skaidrs. Varbūt ne visu, taču pietiekami, lai ticētu, ka ikona palīdzēs altari atrast. Zoja ar pirkstiem pārvilka sudraba galvaskausiņam, kas ielikts Dāmas rokas. Neko tādu viņa vēl nebija redzējusi. Man tagad būtu jasargā altāris no pasaules, no medniekiem un laikam arī no savas mātes, bet es joprojām nezinu, kur tas ir un kas tas ir. Tā rīkojušās visas Glabātājas, un es negribu būt pirmā, kurai tas nav izdevies.
To, ka sākušas birt asaras, Zoja aptvēra tikai tanī brīdi, kad Rajs pieskārās vaigam, lai to noslaucītu.
- Tev noteikti viss izdosies. Mums izdosies, jo tagad mēs esam kopā. Kopš šī brīža es tev palīdzēšu, Zoja. Uzticies man!
Viņš satvēra plaukstā Zojas pakausi un vairs nelaida vaļā. Plauksta šķita stingra, tulznaina, taču silta. Viņa acis satumsa, un Zoja nodomāja: "Tagad viņš mani noskūpstīs."
Bet jau nākamajā mirklī Rajs novērsās un atrāva roku. Zoja sajuta savādu aukstumu un tukšumu.
To, cik izsalkusi jūtas, Zoja saprata vien tad, kad sāka ēst un nespēja vien beigt. Zupa jau bija atdzisusi, taču garšoja brīnišķīgi un viņai nācās valdīties, lai nesāktu laizīt kārbas sieniņas. Un viņa noteikti ar Raju iesaistītos cīniņā par pēdējo kotleti, ja viņš nebūtu to apēdis slepus.
Tobrīd naktsklubā sākās rosība, skanēja sarunas un smiekli, tinkšķēja glāzes, pianists spēlēja kādu melanholisku melodiju, un Aņa Blotska dziedāja Lo Vic en Rase.
- Zini, Raj, Zoja iesāka, es domāju…
- Jēziņ! Vai man bēgt?
Viņa ēdienu kārbās centās sameklēt piemērotu metamo, taču apēsts izrādījās viss, izņemot pašas kārbas. Tad viņa zem salvetes pamanīja rupjmaizes šķēli, taču iebāza to mutē, nevis iemeta Rajam pa ausi.
Pacēlusi galvu, viņa atskārta, ka Rajs plati smaida.
- Kas notika?
- Nekas. Man patīk skatīties uz meiteni ar tik lielisku apetīti. Es trīs gadus dzīvoju kopā ar balerīnu, un viņa mūžīgi grauza tikai salātu lapas. Dažreiz šķita tik izsalkusi, ka, zvēru, nereti izskatījās gatava aplaistīt mani ar kečupu un…
Rajs apklusa. Zoja attapās, ka plati smaida, bet nepaguva atvērt muti Rajs to aizspieda ar plaukstu. Viņš smējās, un Zoja secināja, ka viņai ļoti patīk šie smiekli.
Vēl viņai patika sajūta, kādu rada ŠT vīrieša pieskārieni lūpām. Taču viņš atrāvās un pacēla rokas, it kā vēlētos padoties.
- Labi, labi. Droši vien tev uz mēles ir pusducis dzēlīgu piezīmju, tādēļ laid tik vaļā.
- Nē, Zoja atbildēja, mazliet pietvīkusi. Domāju, ka šoreiz turēšos pretī kārdinājumam.
Atkal iesmējies, Rajs salēja glāzēs vodku.
-Tātad tu domā…
- Ko? Savā vēstulē vecmāmiņa rakstīja: "Skaties uz Dāmu, jo viņas sirds lolo noslēpumu un taka uz noslēpumu ir bezgalīga." Greifa veikala īpašnieks Boriss par Dāmu dēvēja ikonu, un tieši to laikam alkst iegūt Anna Larisa. Tātad varbūt ikona vai zīmējuma kompozīcija ir mīkla, kura mūs aizvedīs līdz altārim.
- Ei, lieliska versija! Jāatrod eksperts krievu ikonu jautājumos. Jāiestāsta viņam, ka gribam to pārdot, un jālūdz novērtējums. Tad raudzīsim, ko viņš teiks… Rajs apklusa un acīmredzot kaut ko saspringti domāja. Tu tiešām esi īpaša, Zoja. Un tu to zini, vai ne?
Zoja sajuta, kā pietvīkst vaigi, un nespēja ieskatīties Rajam acīs vai atvērt muti, lai atbildētu. Vienā paņēmienā iztukšojusi vodkas glāzi, viņa lēni piecēlās un noslaucīja džinsus.
.Es… ē… ieiešu dušā. Matos man ir kāzu torte, un es ožu pēc radījuma, kas mēnesi mērcēts dīzeļdegvielā.
Kad viņa tīra, iesmaržojusies un svaigā apakšveļā iznāca no vannas istabas, ģērbtuve izrādījās tukša. Bija pazudusi gan ikona, gan pastkarte, ko viņa pirmīt atstāja uz galda.
"Nē, sasodīts, nē! Ej ellē, Raj O'Melij! Nē, viņš uz to nav spējīgs, viņš tā nedarītu. Mēs taču tik daudz kopā esam piedzīvojuši! Es viņam uzticējos, visu izstāstīju, izkratīju sirdi. Viņš tā nerīkotos, jo es viņu pazīstu, viņš ir godājams… Kā tad, Dmitrova. Kuru tu te grasies piemuļķot? Tu ne velna nezini, bet viņš ir prom."
Zoja lēni apsēdās guļamkrēslā. "Nē, es neraudāšu, nolādēts! Neraudāšu." Tukšās ēdiena kārbas uzdzina nelabumu. Viņa tās savāca, lai izmestu, un apakšā atrada uz salvetes rakstītu ziņu: "Aizgāju, lai satiktu kādu puisi un aprunātos par to lietu."
Platu un gluži muļķīgu smaidu sejā, Zoja atlaidās krēslā. Un pēkšņi nez kādēļ izplūda asarās. Paķēra vienu bezgaumīgi bārkstaino spilvenu un iespieda seju tajā, lai neviens nedzirdētu elsas. Rajs teica, ka viņa ir īpaša, taču tobrīd tada nemaz nejutās. Viņa jutās nobijusies un ļoti gribēja mājās.
Pamodās viņa spēji. Šķita, ka ir dziļa nakts. Ģērbtuvē un visā naktsklubā valdīja bezgalīgs klusums. Lampa uz spoguļa galdiņa dega, taču vājā gaismiņa nespeja izklīdināt tumsu. Zoja juta, ka telpā nav viena.
Viņa piecēlās sēdus un uzsauca:
Raj?
Kaut kas milzīgs un smags nogāza viņu atpakaļ guļamkrēslā, un kāda spēcīga roka aizspieda viņai muti. Dunča gals tika piebāzts pie kreisās acs.
V mīkla
..
Trīsdesmit trešā nodaļa
- Tu man atdosi to kaulu altāri, kuce! noskaldīja vīrietis ar zirgasti, jāteniski uzsēdies Zojai virsū un ar plaukstu cieši aizspiedis viņai muti. Bet, lai aiztaupītu mums abiem laiku un pūles, vispirms izduršu tev vienu aci. Tā tu beidzot noticēsi, ka labāk paklausīt mani, ja gribi saglābt otru.
Uztvēris blāvu gaismas staru, dunča asmens pieskārās Zojas plakstiņam. Viņa abām rokām ieķērās svešajam delnas locītavā un parāva galvu sānis, tomēr sajuta pierē dūrienu un asinis. "Viņš mani ievainojis, taču ne acī."
Duncis atkal tuvojās viņas sejai, un tvēriens izrādījās iespaidīgs. Zoja no visa spēka centās atgrūst uzbrucēju, taču veltīgi.
Viņa mēģināja iespert svešajam pa kājstarpi, taču arī tas neizdevās. Trūka elpas, nebija iespējams pakustēties, un, lielā pārspēka nomocīti, muskuļi pamazam zaudēja izturību. Duncis bija jau pavisam tuvu.
Cieši aizspiedusi acis, Zoja sajuta asmens pieskārienu plakstiņam.
Sejā iesitās kaut kas mikls un karsts. Svešais atlaida viņas muti, un Zoja sāka kliegt.
Zoja neko neredzēja. "Augstais Dievs, ko viņš izdarījis? Vai esmu palikusi akla? Kāpēc es neko neredzu?"
Pēkšņi smagums tika pacelts, un viņa mitējās kliegt, lai ievilktu plaušās gaisu. Kaut kas maigs pieskārās viņas acīm, un jau pec mirkļa Zoja raudzījās uz Raju. Viņa to redzēja.
- Ei, viss ir kārtībā, Rajs sacīja. Tagad viss būs kārtībā.
- Viņš gribēja… Zoja nodrebēja, aizvēra acis un tūdaļ atkal tās atvēra. Viņai nepatika pasaule, kas slīgst tumsā.