Piere dega kā ugunis. Viņa tai pieskārās, palūkojās uz pirkstiem un ieraudzīja asinis.
- Tās nav tavējās, Rajs sacīja. Lielākoties nav. Laikam problēmu ir pārāk daudz, lai mēs justos šeit ērti.
Balss skanēja skarbi, lietišķi, taču viņš paliecās tuvāk, un Zoja viņa acis ieraudzīja ļaunumu un vēl kaut ko neizprotamu. Lūpas šķita balas.
Zoja baidījās, ka izklausīsies pārāk emocionāla un kaitinoša, ja atklās visu, ko tanī brīdi vēlējās Rajam pateikt, tādēļ izmeta:
- Ei, O'Melij, neaizraujies. Es te visu kontrolēju. Vai tad neredzi?
Rajs iesmējās.
- Ak tā? Bet man, Dmitrova, šķita, ka dzirdu tevi kliedzam kā mazu meiteni.
- Nu, ja tu tā saki… Arī Zoja sāka smieties un piecēlās guļamkrēslā sēdus. Viņa jutās vārga un apreibusi, taču dzīslās joņoja tik daudz adrenalīna, ka ķermenis šķita gatavs sašķīst miljons druskās.
Viņa mēģināja piecelties, bet kāja atsitās pret kaut ko biezu un cietu. Uz grīdas viņa ieraudzīja zirgastaino vīrieti, kam bija palikusi tikai puse galvas.
Mirušais gulēja uz muguras, rokā sažņaudzis nejauka izskata dunci. Pēc visa spriežot, tādu pašu viņš atstājis krūtīs Zojas vecmāmiņai. Jakutu nazis. Tātad varēja secināt, ka vecmāmiņas slepkava ir nonāvēts. "Labi," Zoja sprieda, "ļoti labi. Es priecājos, ka viņš ir beigts, jo bija to pelnījis."
Zoja pacēla dunci. Tas bija smags, ārkārtīgi ass, un Zoja nolēma to paturēt sev. "Likšu to lietā nākamreiz, kad man tumsā uzbruks kāds nelietis."
Brīdi pētījusi dunci, Zoja pievērsās Rajam. Viņš joprojām tupēja uz ceļiem viņas priekšā, ar asiņainu spilvenu vienā rokā un Valtera sistēmas pistoli otrā. Ierocim bija uzlikts skaņu slāpētājs lūk, kādēļ uzbrucējs saļima tik pēkšņi un viņa nebija dzirdējusi šāvienu.
Taču savādi šķita kaut kas cits. Viņa tik tiešām bija kliegusi kā maza meitene, bet neviens nenāca palīgā. "Kur visi palikuši?"
-Jau iedomājos, ka esi mani pametis, Zoja teica. Kad iznācu no vannas istabas un ieraudzīju, ka mantas pazudušas un tu arī… Bet tad atradu salveti, uz kuras tu biji uzkricelējis. Tagad tev ir piedots. It kā. Jo man tomēr gribas zināt, ko nozīmē teksts: "Aizgāju, lai satiktu kādu puisi un aprunātos par to lietu." Laiks paskaidrojumiem, O'Melij!
- Piezvanīju paris puišiem, lai apjautātos, vai viņi nezina kādu krievu ikonu speciālistu. Tad norunāju tikšanos ar citu puisi, kurš mums varētu sagādāt viltotas pases, jo mēs nevarēsim šeit slēpties visu mūžu. Izrādījās, ka vajadzīgs mazliet vairāk laika, nekā biju iedomājies. Paņēmu tavas mantas, jo nedomāju, ka ir prātīgi tās atstāt bez uzraudzības, kamēr tu esi dušā.
- Jā, tas nebija prātīgi. Zoja palaida dunci klēpī un saņēma galvu rokās. Pēkšņi viņa jutās ļoti nogurusi un bezspēcīga. Ambiciozi apgabala prokurori, dzēlīgi tiesneši, alimentu nemaksātāji, varmācīgi vīri, laupītāji… Ar tiem viņa prata tikt galā, bet ar šo ne.
Pieskārusies matiem, Zoja sajuta kaut ko lipīgu. "Pie velna, kas…" Viņa uzskatīja, ka rūpīgi izmazgājusi visas kāzu tortes paliekas, un pēkšņi atskārta, ka tās ir zirgastainā vīrieša asinis un varbūt pat smadzeņu daļiņas. Zoja nodrebēja.
- Viņš gribēja, lai atdodu kaulu altāri, bet vispirms sadomāja pamocīt mani. Zoja palūkojās uz Raju, ieskatījās viņam acīs. Viņš šķita nopietns un skarbs, taču vienlaikus ari maigs, taču Zoja nespēja izlemt, ko tas varētu nozīmēt. Tu man izglābi dzīvību, Raj. Paldies tev.
Rajs atglauda viņai no pieres asinīs samirkušu matu šķipsnu.
-Vairums cilvēku pēc tādiem pārdzīvojumiem tupētu stūrītī, sarāvušies embrija pozā, tādēļ netiesā sevi bargi. Un pasaulē, no kuras nāku es, ir tāda kārtība. Ja viens puisis otram sola izglābt dzīvību, tad zina, ka arī tas otrais ir gatavs tādam pašam varoņdarbam.
Zojai acīs sariesās asaras, un viņa apmulsusi novērsās. Sirdi plosīja emocijas, kurām viņa nezināja nosaukumu. "Laikam lepnums," viņa sprieda, "taču ari kaut kas savādi līdzīgs ticībai. Tā vien šķiet, ka es ticu vīrietim, kurš nometies manā priekšā uz ceļiem. Un ticu arī sev."
- Tiešām? viņa atjautāja. Tu uztici man savu dzīvību?
- Bezgalīgi.
- Labi. Zoja nokremšļojās un ar kāju pabikstīja mirušo. Laikam jau vairs neizdosies noskaidrot, vai viņš kalpojis Popova dēlam.
Rajs piecēlās kājās.
- Bet es prātoju, kā… pie velna, ar kādām burvju metodēm šis puisis uzzināja, kur mēs atrodamies?
- Tik tiešām interesanti, vai ne, Railuška?
Ģērbtuves durvis stāvēja Aņa Blotska, un viņai roka bija pis-
Trīsdesmit ceturta nodaļa
/
- Tagad lēnām pieliecies un pistoli atstaj uz grīdas, lūdzu, Aņa Blotska sacīja. Ar stobru pret sevi… Jā, jā. Ļoti labi. Un tagad pastum uz manu pusi.
Rajs paklausīja. Valtera sistēmas pistole negribēja slīdēt pa turku paklāju, taču nonāca pietiekami tālu un vairs nebija aizsniedzama.
Izslējies viņš nolaida rokas gar sāniem.
- Kopš kura laika tu kalpo sliktajiem, Aņa?
- Nav nekādu labo un slikto, ir tikai dzīvie un mirušie. Tā taču tu pats man reiz teici, lapuška. Aņa ar pistoli norādīja uz galdiņu ar patvāri. Bet tagad esi tik laipns un paej tālāk… Nē, ne tik tālu. Es gribu izšķirt tevi un tavu mīļo draudzenīti, saproti? Bet vienlaikus gribu jūs abus redzēt.
Taču Zoja secināja, ka krievietes acis, sirds un domas jau pievērsušās tikai Rajam. Un Zoja izmantoja brīdi, lai iemestu sev klēpī vienu no dīvāna spilveniem un paslēptu zem tā dīvaino dunci.
Viņa nopētīja nelielo Rugera sistēmas šaujamieroci Aņai rokās un tad pievērsās Rajam. Viņš nešķita pārsteigts, drīzāk sarūgtināts, un Zoja secināja, ka viņš jau pirms mirkļa sapratis, kā vīrietis ar zirgasti atradis viņus šajā naktsklubā. Vienīgais pavediens bija un palika Aņa Blotska.
- Kam tad tu mūs pārdevi? Rajs jautāja, un Zoja prātoja, vai viņš tiešām ir tik mierīgs, cik izklausās. Tā kā pistole mētājās ģērbtuves vidū, Zoja nevarēja saprast, vai viņam ir kāds rīcības plāns brīdim, kad no krievietes būs izvilināta visa lietderīgā informācija. Redzi, viņš turpināja, varbūt es spētu solīt vairāk.
Aņa Blotska papurināja galvu, un Zoja pārsteigtā ieraudzīja asaras viņai acīs. Pistole viņas rokā nodrebēja.
- Pasaulē nav tadas naudas, lai varētu nopirkt to, ko viņš man dod.
- Viņš?
- Pēcpusdienā man piezvanīja kāds svešinieks. Un pirmo nosauca tikai vienu vārdu. Oksana. Viņa atkal papurināja galvu un sāka atklāti raudāt. Oksana ir mana māsasmeita, tikai piecus gadus veca. Dzīvo Sanktpēterburga, mīl dinozaurus un to jūsu jocīgo Sūkli Bobu Kvadrātbiksi. Dienās grib kļūt par daiļslidotāju un uzvarēt Olimpiskajās spēlēs. Tas vīrietis nosauca man mobilā telefona numuru un lika piezvanīt, ja ieradīsies tu. Un jau tobrīd es zināju, ka nodošu tevi, jo viņš Oksanas vardu izrunāja pietiekami draudīgā tonī. Valdīdama elsas, viņa apklusa un aizvēra acis. Un tad viņš teica: "Dzīve ir skarba, kundze. Katru dienu Sariktpēterburgas ielās pazūd tādas jaukas meitenītes kā Oksana. Kur viņas paliek? Kas to lai zina… Bet es esmu dzirdējis, ka Bangkokā ir bordeļi, kur par konkrētu summu var nopirkt jebkura dzimuma un vecuma bērnu."
Rajs dziļi ievilka elpu.
- Man ļoti žēl, Aņa.
Viņa veltīja Rajam greizu, skumju smaidu.
- Tas vīrietis acīmredzot daudz par tevi zina, ja reiz zina arī tos pāris cilvēkus, kam tu esi gatavs uzticēt savu dzīvību. Vai viņš ir no mafijas?