- Mēs tā domājam.
Aņa lēni palocīja galvu.
- Tie mafijas cilvēki ir gluži kā vampīri. Dzīvo tumsa, sūc tavas asinis un nevar nomirt.
Vārds "nomirt" atbalsojās tukšajā naktsklubā. Zoja pabāza roku zem spilvena un satvēra dunča spalu.
Pēkšņi Aņa paskatījās uz Zoju, taču tūdaļ atkal pievērsās Rajam.
- Piedod, lapuška, bet viņam vajadzīga meitene, nevis tu. Ja es zinātu, ka tu viņu atdosi bez cīņas… bet nē. Es tevi pārāk labi pazīstu.
Pacēlusi ieroci augstāk, viņa notēmēja Rajam tieši krūtis.
Un Zoja ar dunci nomērķēja viņai galvā.
Aņa Blotska izmeta ieroci no rokas un saķēra galvu, mēģinādama izvairīties no dūriena. Zoja un Rajs vienlaikus steidza pacelt Valtera sistēmas pistoli. Abi sasita galvas kopā tik spēcīgi, ka Zoja atkrita uz dibena un gandrīz zaudēja samaņu.
Kad pasaule beidza griezties un viņa samirkšķināja acis, lai apslāpētu asaras, Rajs jau bija paguvis notēmēt uz krievieti un pacelt nelielo Rugera sistēmas pistoli.
- Zoja? viņš uzsauca. Vai tev nekas nekaiš?
Ausis vēl zvanīja, un Zoja nosprieda, ka varbūt vajadzēs vemt.
- Tava galva ir cieta kā betons, O'Melij. Man ir tāda sajūta, ka esmu saņēmusi belzienu ar…
- Zinu, zinu. Savāc mantas, labi? Veikli. Mums jābēg prom.
Meklēdama somu, viņa palūkojās apkārt, un pasaule atkal sāka nelāgi griezties. Tad viņa somu ieraudzīja vienā guļamkresla galā. Viņa mēģināja piecelties, taču to izdarit izrādījās pārāk grūti, tādēļ viņa metās četrrāpus.
-Jā, rokā ir, Zoja paziņoja, gluži apdullusi.
- Vai tev tiešām viss ir kārtibā?
- Pagaidi. Es… Viņa dziļi ievilka elpu, un šķita, ka tas palīdz nomākt nelabumu, taču zvanīšana ausīs nemitējās.
Zoja vēlreiz dziļi ieelpoja un lēni jo lēni piecēlās kājās. Pasaule griezās, tad rimās, atkal sāka griezties un beidzot aprima pavisam. Viņa piesardzīgi paspēra soli, tad vēl vienu. Viss šķita nomierinājies, un Zoja nosprieda, ka dzīvotāja būs.
Zirgastainā vīrieša dunci viņa ieraudzīja Aņai Blotskai pie kājām. Izrādījās, ka trieciens nav sasniedzis mērķi, taču savu viņa bija panākusi.
Viņa pacēla nu jau savu ieroci un mēģināja to aizbāzt aiz jostas, kā mēdz darīt filmās. Izrādījās, ka to ir visnotaļ grūti izdarīt, tādēļ viņa iemeta dunci savā audekla somā.
- Tā, esmu gatava, viņa sacīja un palūkojās uz Raju. Viņš izskatījās gluži kā apstulbis, it kā nespētu noticēt pats savām acīm. Zoja nosprieda, ka varbūt Rajam galva sāp tikpat stipri kā viņai.
- Lieliski, viņš pēc brīža noteica. Ejam!
Pistoli viņš joprojām bija notēmējis uz Aņu Blotsku, taču likās, ka tas vairs nav vajadzīgs. Krieviete stāvēja pilnīgi rāma, rokas cieši sažņaugusi pie krūtīm, it kā censtos sevi saturēt kopā.
Skatiens, ko viņa pievērsa Rajam, šķita satumsis no bailēm un sāpēm.
- Oksanas dēļ, ludzu, nošauj mani! Kā gan citādi svešais zinās, ka neesmu gluži vienkārši ļāvusi tev iet?
Rajs papurināja galvu.
- Nevaru…
- Lūdzu! Tu taču zini, ka tā vajag.
Uzlicis roku Zojai uz krustiem, Rajs maigi viņu pastūma uz priekšu.
-Ej!
- Ko? Nē!
Otrs grūdiens bija daudz spēcīgāks, un Zoja aizgrīļojās līdz durvīm. Tad Rajs pacēla savu Valtera sistēmas pistoli un nospieda mēlīti.
Atskanēja paukšķis, un Aņa Blotska saļima uz grīdas.
Spēji pagriezusies, Zoja vērās ģērbtuvē, taču Rajs satvēra viņu aiz rokas un vilka sev līdzi. Zoja mēģinaja izrauties, taču viņš izrādījās stiprāks. Pametusi skatienu pār plecu, viņa ieraudzīja, ka Aņa Blotska pieceļas sēdus un piespiež plaukstu sānam. Starp pirkstiem viņai izplūda asins tercītes.
- Trāpīts tikai mīkstajos audos, Rajs paskaidroja. Cerēsim, ka nopietnāku ievainojumu nav.
Trīsdesmit piektā nodaļa
>
Zoja noslaucīja aprasojušo kafejnīcas logu, lai ērtāk būtu vērot antikvariātu Svēto Tēvu ielas pretējā pusē. Koka fasāde bija nokrāsota mednieku zajā toni. Antikvariāta nosaukums "Krievijas gaiss" ar neuzkrītošiem zelta burtiem bija uzrakstīts tieši virs durvīm. Tumšos spoguļstikla logus joprojām sedza metāla režģis, lai gan citos tuvākās apkārtnes veikalos šai pelēkajā, lietainajā rītā jau spīdēja aicinoša gaisma.
- Mesjē Entonijs Lavlijs, īpašnieks, Zoja skaļi lasīja tekstu, kas sīkākiem un vēl neuzkrītošākiem burtiem bija norādīts zem veikala nosaukuma. Skatlogu viņi bija nopētījuši vēl pirms ieiešanas kafejnīcā, un uz Zoju tas atstāja neizdzēšamu iespaidu. Viņasprāt, tur atradās ļoti kvalitatīvas ikonas, Faberžē olas, lakotas lādītes, matrjoškas un dārglietas. Mesjē Entonijs Lavlijs acīmredzot bija īsts speciālists.
- Visnotaļ savāds vārds. Entonijs Lavlijs. Pēc krieva vai francūža neizklausās. Ceru, ka viņš runās angliski, jo man riebjas, ja cilvēki apkārt kaut ko buldurē, bet es nesaprotu ne vārda. Ne jau visi spēj runāt miljons valodās ka tu, Raj. Es esmu apguvusi divas. Apklususi Zoja ievilka elpu un paskatījās pulksteni. Jau pāri desmitiem. Ja nu viņš vispār neatnāk?
Rajs iebāza mutē pēdējo kruasāna gabaliņu.
- Tā nu ir sagadījies, ka tekoši es protu tikai divpadsmit valodas, taču sarunvalodas līmeni lietoju vēl trīs.
Izbrīnīta Zoja cieši palūkojās uz Raju.
- Tu taču mānies, vai ne?
- Nemaz. Laikam esmu piedzimis ar tādu talantu. Kāds prot precizi trāpīt bumbu mērķi, cits galvā sareizināt tūkstoš piecsimt četrdesmit seši ar astoņsimt piecdesmit divi. Pirms darba Narkotiku apkarošanas pārvaldē es dienēju specvienībā, un armijā man daudz ko iemācīja. Pārējo es apguvu pats. Bet Entoniju Lavliju man ieteica kāds puisis, kurš apgalvoja, ka viņš ir emigrants no Lielbritānijas jeb, precīzāk sakot, no Kotsvoldas. Tātad ir visnotaļ iespējams, ka viņš runā angliski. Zvērināts vecpuisis, jo citu interešu viņam neesot, un mans paziņa sacīja, ka Lavlijs četrdesmit gadu laikā nevienu darba dienu nav izlaidis. Gan jau atnāks.
- Labi. Zoja vēl joprojām prātoja par Raja spējām runāt piecpadsmit valodās.
Viesmīlis papildināja kafiju viņu tasītēs. Zoja atkal noslaucīja norasojušo logu un paņēma tasīti vairāk gan tādēļ, lai sasildītu plaukstas, nevis dzertu. Savu možuma devu viņa jau bija saņēmusi.
Pacēlusi galvu, Zoja atskārta, ka Rajs viņu cieši, gandrīz kvēli vēro.
- Kas noticis? Tu tik savādi uz mani skaties… Pēkšņi viņai prātā iešāvās briesmīga doma. Viņa nolika tasīti uz apakštases un pārlaida pirkstus pār matiem. Tikai nesaki, ka tie joprojām ir asiņaini.
Rajs pasmaidīja.
- Nē, ar tevi viss ir kārtībā. Esi noberzta tīra un spodra.
Aizbēguši no "Kasbas", viņi neuzdrošinājās apmesties viesnīcā, jo tur vajadzētu uzradīt pases, un devās uz Ziemeļu staciju, lai izmantotu pagrabstavā izvietotās publiski pieejamās dušas iekārtas ar nosaukumu Mc Clean. Tikai tad Zoja aptvēra, cik daudz zirgastainā uzbrucēja sašķaidītās galvas palieku salipis viņai matos. Vēl joprojām āda sāka niezēt, tiklīdz viņa par to iedomājās.
- Kas tad?
- Es… Rajs paraustīja plecus. "Kasbā" tu mani pamatīgi pārsteidzi, rīkojoties ar dunci ka trenēts nindzja.
Zoja plati pasmaidīja, visnotaļ apmierināta ar sevi.
- Godīgi sakot, tā tas nebija domāts. Gribēju, lai duncis gaisā apmet kūleni, gluži kā filmā, bet sviediens izrādījās pārak vājš, tādēļ galā tāds būkšķis vien sanāca.