- Tāpēc, ka asmens ir līks. Tāds izjauc līdzsvaru. Rajs pasniedzās pēc čeka un tad no žaketes kabatas izņēma eiro žūksni.
'Tā vien šķiet, ka viņa krājumi ir neizsmeļami," Zoja sprieda. "Un tas ir labi, jo man tagad ir tikai pāris neizmantojamu kredītkaršu. Ja es nebutu satikusies ar Raju O'Meliju, tad droši vien nonāktu franču policijas rokās. Ja palaimētos. Ja ne, tad gulētu morgā."
- Paldies Dievam un tev, ka tas Misters Zirgaste mani vairs netraucēs, Zoja sacīja. Aņa sacīja, ka zvanītājs viņai bijis svešs, taču noteikti no mafijas. Un tādus draudus izteikt mēdz paluini.
-Jā, domāju, ka mēs droši varam Misteru Zirgasti uzskatīt par Popova dēla rokaspuisi.
- Tas Popova dēls taču neliksies mierā, vai ne? Tēvs viņam izstāstījis par kaulu altāri, un tagad viņš grib to iegūt, tādēļ sūtīs un sūtīs savus naimitus man pa pēdām.
Tikai tad, kad Rajs saņēma viņas plaukstas savējās, Zoja aptvēra, ka žņaudz kafijas krūzi plaukstās pārāk cieši.
- Bet atelpas brīdi mēs sev esam ieguvuši, Rajs secināja. Popova dēlam vajadzēs kādu laiciņu, lai atsūtītu nākamo naimitu, kuram mūs vēl būs jāatrod. Tikmēr mums varbūt izdosies no šī ikonu speciālista iegūt kādu pavedienu kaulu altāra meklēšanai.
- Tā kā Kenediju nogalināja tāpēc, ka viņš it kā dzēris no kaulu altāra, Zoja piebilda, varbūt altāra mīklas atrisinājums norādīs mums ceļu, kā atbrīvoties no Jasmīnas Pūlas un pārējiem. Es joprojām uzskatu, ka viņa kalpo tam dzelzceļniekam, kas parādās pašās filmas beigās un kam tavs tētis atdod ieroci.
-Jā. Manuprāt, ir pilnīgi iespējams, ka viņa strādā CIP, bet es ari sliecos domāt par to dzelzceļnieku. Lai kas viņš ari būtu, tā vien izskatās, ka viņam ir nopietns…
- O'Melij, skaties! Zoja sagraba viņa roku un ar zodu norādīja uz vīrieti mīkstā filca platmalē un nevainojamā pelēkā uzvalkā. Viņš stāvēja pie "Krievijas gaisa" ieejas durvīm, vienā padusē iespraudis laikrakstu un rokā paņēmis Starbucks kafijas krūzi. Lai izņemtu no kabatas atslēgu saišķi, viņam nācās nolikt krūzi uz palodzes.
-Tas ir viņš. Ikonu speciālists.
Viņi vienojās par leģendu. Proti, abi Parīzē pavada medusmēnesi un apciemo viņas vecmāmiņu emigranti, kura pārcēlusies no Krievijas glasnosl periodā un kāzās mazmeitai uzdāvinājusi ikonu. Pirms došanās uz Savienotajām Valstīm viņi veļas ikonu novērtēt un varbūt pat apdrošināt.
- Es tēlošu garlaikotu veci, Rajs ierosināja. It kā tā būtu tava dāvana, bet es tikai atvedu tevi līdz veikalam, jo patiesībā mana karstākā vēlēšanās ir mesties tev virsū pēc iespējas ātrāk. Tādējādi viņš mazāk baidīsies no manis. Tu neko nesapratīsi, bet labprāt visu gribēsi zināt, un viņš kļus arvien atklātaks. Cilvēkiem patīk lielīties ar savām zināšanām.
Tomēr veikalā Zoja nejutās visai droša un runāja neveikli, it kā lasot gatavu tekstu no tāfeles. Par laimi, Entonijs Lavlijs izrādīja nevis aizdomas, bet mērenu ziņkāri, kad Zoja izņēma no somas ikonu, izsaiņoja to no roņādas maisa un nolika uz letes.
Kad kristāla lustru mestā gaisma iezaigojās ikonas dārgakmeņos un Jaunavas kroņa un apģērba zeltījumā, Lavlijam aizrāvās elpa.
- Ak… tā ir tik brīnišķīga, veikalnieks izdvesa, lai gan Zojai šķita, ka viņš grib teikt pavisam kaut ko citu. It kā baidīdamies pieskarties, viņš turēja roku virs ikonas. Jā, tā tiešām ir neparasta. Es to gribētu apskatīt daudz labākā apgaismojumā. Vai drīkstu?
- Lūdzu. Vecmāmiņa apgalvo, ka mūsu ģimenei tā piederējusi paaudžu paaudzēs. Vai ne, mīļais?
Zoja palūkojās uz Raju un izbrīnā gandrīz pavēra muti. Viņš bija kļuvis par pilnīgi citu cilvēku vaibsti atmaiguši, acis tukšākas, it kā viņš būtu zaudējis piecdesmit punktus no sava intelekta koeficienta. Protams, viņš nespēja saīsināt augumu vai samazināt muskuļu masu, taču pēkšņi uzkumpusi mugura un noslīgušie pleci pārvērta viņu rāmā, miermīlīgā tipā.
Un jā, viņš veltīja Zojai tik kvēlu skatienu, ka it visiem bija skaidrs, kādu viņš tobrīd redz savu jauno sieviņu. Kailu, pēc mīlēšanās nosvīdušu…
Entonijs Lavlijs nokremšļojās.
- Sakiet, kundze…
Atrāvusi skatienu no Raja, Zoja atkal pievērsās antīko lietu pārdevējām.
- Sūzija Kārpentere. Un tas ir mans vīrs Džeiks Kārpenters. Mēs tikko apprecējāmies.
- Jā, to jūs jau teicāt. Vai drīkstu jautāt, cik daudz jus zināt par baznīcas ikonām?
- Vien to, ka tās izmanto baznīcā, Zoja atbildēja, balsī cenšoties apliecināt savu nezināšanu. Bet gribu visu noskaidrot, jo tagad man taču pieder ikona.
Entonijs Lavlijs pastūma kafijas krūzi un avīzi tālāk un no plaukta zem kases aparāta izņēma zaļu lampu ar grozāmu statni.
- Pareizticīgo baznīcā pret ikonām izturas ar milzīgu cieņu, Lavlijs skaidroja, un tādēļ to darināšanā ir jāievēro strikti noteikumi. Tie mākslinieki, kas uzdrošinājās novirzīties no kanona, tika bargi sodīti. Piemēram, līdz nāvei sisti ar spriguli.
Zoja nodrebinājās.
- Kādas šausmas!
- Tā gan. Lavlijs nolika lampu uz letes. Un tieši tādēļ šī ikona ir īpaša. Redziet? Temata izvēlē ir rupji pārkāpti visi kanoni!
Viņš pasniedzās zem letes un izņēma kastīti ar plāniem plastikāta cimdiem, ko uzvilkt, lai nesabojātu ikonas koku. Vēl viņš atvilktne sameklēja melna samta gabalu, izklāja to uz letes un pēc tam uzmanīgi nolika ikonu.
Pēkšņi Zoja sajutās vainīga par to, cik nevērīgi viņi ar Raju izturējušies pret šo mākslas darbu, bezrūpīgi bakstīdami, taustīdami un purinādami. Viņa pat izpeldinājusi to Sēnā!
- Parasti, Lavlijs sacīja un noliecās, pacēla savas bifokālās brilles uz augšu, tad nolaida atpakaļ uz deguna, tad atkal pacēla, -Jaunavu attēlo ar Jēzusbērniņu rokās. Citā variantā viņas rokas ir saliktas lūgšanā. Bet te mums ir kaut kāds šausmīgs dzeramais kauss. Izgrebts no cilvēka galvaskausa, par to šaubu nav.
- Izskatas tiešām briesmīgi, Zoja piekrita, atkal nodrebinājusies. Vai, jūsuprāt, tam ir kāda sevišķa nozīme?
- Māksliniekam varbūt arī bija. Baznīcu, man šķiet, tāds attēlojums satricinātu līdz pamatiem.
Kādu brīdi Lavlijs iegrima domās. "Viņa acīs," Zoja prātoja, "jaušama gandrīz vai pielūgsme. Viņam tas patīk. Ne tikai ikonas, bet pati Krievija, tās vēsture, tumšie un dīvainie noslēpumi. Viņš no sirds to visu mīl."
Antikvārs klusi iesmējās.
-Jā, tiešām satricinātu. Un uz šo Jaunavu baznīcas tēvi skatītos visnotaļ šķībi, jo tā nav parastā, plakansejainā svētā, kas atbilst kanona ideālam. Nē, šī drīzāk līdzinās kaprīzai šķelmei. Vai jums tā nešķiet? It kā viņa slēptu no mums kaut ko. Nākas noticēt, ka mākslinieks par modeli izmantojis reālu sievieti. Seja sirds formā, iespaidīgi vaigu kauli, spēcīgi izliektas uzacis. Un acis… gluži kā viltīgai kaķenei… Apklusis viņš paskatījās uz Zoju un pēc tam atkal pievērsās ikonai. Ziniet, Jaunava ir tik… jūs abas esat līdzīgas kā māsas. Lavlijs atkal lēni pacēla galvu, un viņa acīs Zoja ieraudzīja dziļas aizdomas. Cik ilgi tā pieder jūsu ģimenei?
Zoja neuzdrošinājās palūkoties uz Raju.
- Ļoti ilgi, viņa attrauca aizsmakušā balsi. Precīzu laiku vecmāmiņa neminēja.
Krietnu laika sprīdi pētījis Zoju, Lavlijs sacīja:
- Interesanti… Vai jūsu līdzība ir tikai sagadīšanās, Kārpentera kundze? Varbūt arī jūs domājat, ka tā ir reāla sieviete, kas reiz dzīvojusi reālā vietā?
"Reālā vietā." Zoja paskatījās uz Jaunavu. Tā sēdēja zelta tronī, kas it kā peld virs ezera, kurš pēc formas atgādina kurpi. Papēža vietā varēja redzēt tādu ka akmeņu krāvumu, bet purngalā laistījās ūdenskritums.