-Jūs gribat teikt, ka tāds ezers ir kaut kur atrodams?
- Tieši tā. Lavlijs ar roku uzvilka virs ikonas apli. Te mēs ezeru, klintis, ūdenskritumu redzam it kā no debesīm, no putna lidojuma. Bet Jaunava attēlota pretskatā, neievērojot nekādus perspektīvas likumus. It kā mākslinieks butu uzzīmējis labi zināmu ainavu, varbūt savas dzimtenes āres, un pēc tam gleznojis pašu Jaunavu.
- Vai dzirdi, mīļais? Zoja sacīja Rajam. Viņš domā, ka ikonā uzgleznots īsts ezers. Vai nebūtu lieliski turp aizbraukt?
Rajs paraustīja plecus.
- Vienalga.
Zoja atkal pagriezās pret antikvāru un veltīja viņam žilbinošu smaidu.
- Vai jus zināt, kur Krievijā tādu meklēt?
Arī Lavlijs pasmaidīja.
-Ja mākslinieks attēlojis savu dzimto vietu, tad tā noteikti ir Sibīrija. To var spriest pēc izmantotajiem toņiem. Jaunavas apģērbs, piemēram, ir oranžā, cinobra un tirkīza krāsā, un tādas raksturīgas tieši Sibīrijai. Un tik drošus otas triepienus es reti esmu redzējis. Vājāka meistara rokās šīs krāsas pārtaptu primitīvā bezgaumībā, kādu nereti sastopam tautas lietišķajā mākslā.
Sirds Zojai pukstēja tik strauji, ka viņa tik tikko apvaldīja vēlēšanos dejot. "Ikonā uzzīmēta kādas apdzīvotas vietas karte un ezers kaut kur Sibīrijā. Ja mēs atradīsim ezeru, tad varbūt atradīsim ari kaulu altāri."
- Krāsas tiešām ir skaistas, viņa sacīja. Un tik košas, lai gan ikona tapusi jau ļoti sen.
- Un tas ir brīnišķīgi, vai ne? Tādu krāsas svaigumu nodrošina glezniecības tehnika, ko dēvē par enkaustiku. Par krāsu pigmentu saistvielu tad izmanto karstu kausētu vasku. Starp citu, šī tehnika palīdz mums datēt ikonu ar Ivana Bargā laiku. Tātad sešpadsmito gadsimtu. Kādu bridi godbijīgi lūkojies uz izcilo mākslas darbu, Lavlijs nopūtās. Kaltā sudraba pārklājums uz kausa un zelta folija uz kroņa pievienota vairākus gadsimtus vēlāk. Ļoti žēl, jo tāds papildinājums izjaucis darba viengabalainību.
- Un ko jus teiksiet par tiem dārgakmeņiem? sarunā iejaucās Rajs. Tie taču ir kaut ko vērti, ja?
- Ak ja, dārgakmeņi. Lavlijs izņēma no žaketes kabatas juveliera lupu, iesprauda to acī un noliecās pār ikonu tik tuvu, ka deguns gandrīz pieskārās Jaunavas sejai. Mums te ir briljants, onikss, iolīts… viņš uzskaitīja, nopētīdams visus dārgakmeņus pēc kartas. Ugunīgais opāls, akvamarīns, safīrs… Pēdējo viņš apskatīja lielāko akmeni, kas bija iestrādāts sudraba kausā. Un rubīns. Antikvārs izslējās un ielika lupu kabatā. Diemžēl jāatzīst, ka tie nākuši no mūsdienām. Es teiktu, ka pievienoti pēc Otrā pasaules kara, turklāt ir slikti apstrādāti un mazvērtīgi. Iespējams, oriģinālos dārgakmeņus izņēmis cilvēks, kurš nonācis naudas grūtībās.
"Mana vecvecmāmiņa Ļena Orlova," Zoja nosprieda. "Vai viņa pārdevusi akmeņus Šanhajā, lai glābtu savu un sava bērna dzīvību japāņu okupācijas laikā? Anna Larisa stāstīja, ka Ļena pēc kara apprecējusies ar juvelierizstrādājumu tirgotāju. Iespējams, šos mūsdienu akmeņus ikonā iestrādājis viņš."
Taču visvairāk Zoju mulsināja haotiskais dārgakmeņu izvietojums. Nebija ne divu līdzīgu akmeņu, ne arī kādas noteiktas mākslinieciskas vai simetriskas sistēmas to izkārtojumā.
Jaunavas kroni, piemēram, dārgakmeņu nebija vispār, bet debesīs starp mākoņiem mākslinieks bija izvietojis ugunīgo opālu un akvamarīnu. Arī Jaunavas apģērbu akmeņi nerotāja, savukārt iolīts bija iesprausts klinti, bet safīrs atrodams ūdenskritumā.
Zojai tas šķita jocīgi. Vienīgais dārgakmens, kura atrašanās vietu varēja kaut jel cik loģiski pamatot, bija lielais rubīns galvaskausa pierē.
- Nu, ko teiksiet? Rajs vaicāja, nepacietīgi mīņādamies un vēl smagāk uzguldams nevainojami tīrajai stikla letei. Vai tā ikona ir kaut ko vērta?
Lavlijs zīmīgi paraudzījās uz Raja elkoņiem.
- Tik unikālam mākslas darbam noteikt cenu ir gandrīz neiespējami. Bet varu pateikt, ka pavisam nesen Sothebi/'s izsoļu namā labi saglabājusies septiņpadsmitā gadsimta sākuma Sibīrijas ikona pārdota par deviņsimt tūkstošiem sterliņu mārciņu.
- Svētā debess! Rajs iesaucās, un Zoja gandrīz iesmējās, dzirdot tik patiesu izbrīnu viņa balsī. Tad viņa atcerējās savu peldi Sēnā ar deviņsimt tūkstošus vērtu ikonu somā un trako braucienu ar motociklu pa Parīzes ielām, un viņai kļuva nelabi.
- Jā, tiešām, Lavlijs sacīja. Ja vēlaties pārdot, tad es jus varu iepazīstināt ar potenciālo pircēju. Viņš dzīvo netālu no Budapeštas, taču nopietni aizraujas ar Sibīrijas ikonu kolekcionēšanu un ir eksperts Sibīrijas folkloras un mākslas jautājumos. Patiesību sakot, viņš… Lavlijs aprāvās un sāka skatīties tālumā, it ka apsvērtu, vai turpināt teikumu.
Zoja nolēma runāt ar tirgotāju skaidru valodu.
- Lavlija kungs, es nemūžam nešķiršos no savas vecmāmiņas ikonas! Tad jau labāk, lai man nocērt labo roku un pārdod to, bet šī ikona man ir palikusi mantojumā. Taču ar to ekspertu es labprāt aprunātos.
Bridi vilcinājies, Lavlijs palocīja galvu.
- Man ir viņa vizītkarte. Antikvārs pievērsās atvilktnei zem kases aparata un sāka pārcilāt vizītkartes. Zoja lēsa, ka tur tādu ir vairāki simti. Savādi, taču pirms pāris gadiem viņš lūdza, lai paturu viņu prātā, ja manās rokās nonāk ikona, uz kuras attēlota Jaunava ar tādu kausu rokā. Toreiz man tas šķita pavisam dīvains lūgums… Lūk, atradu. Viņš pasniedza vizītkarti Zojai. Te būs viss, kas jums vajadzīgs. "Deniss Kuzmins, emeritētais profesors, Piroska iela trīssimt trīsdesmit seši, Sentendre, Ungārija." Un tālruņa numurs.
Kamēr Zoja noglabāja vizītkarti bikšu aizmugures kabatā, Lavlijs rūpīgi iesaiņoja ikonu roņādas maisā un pasniedza to viņai gluži kā Anglijas kroņa dārgumus.
- Paldies, ka sagādājāt man šo prieku, Kārpentera kundze.
Zoja pasmaidīja un jutās noskumusi, ka jāšķiras no tik patīkama cilvēka, kuram viņa turklāt nav nosaukusi savu īsto vārdu.
- Oho! Zoja iesaucās, kad viņi izgāja no "Krievijas gaisa" un aiz muguras notinkšķēja durvju zvaniņš. Viņu bija pārņēmis nevaldāms mundrums. Ikonā attēlots īsts ezers, Raj! Sibīrija! Sešpadsmitais gadsimts. Ir grūti iedomāties, ka jau tolaik dzivojusi kāda Glabātāja un ka mēs esam tik līdzīgas. Es beidzot jūtu, ka mēs virzāmies uz priekšu. Kā man gāja? Vai es biju pietiekami stulba?
Rajs ievilka elpu, lai kaut ko teiktu, taču Zoja piespieda pirkstu viņa lupām.
- Nē, nesaki neko, O'Melij. Es zinu, ka esmu pelnījusi kādu dzēlīgu piezīmi, bet tu man esi parādā vienu brīvu gājienu, atceries?
Satvēris Zojas plaukstas, Rajs tomēr neatrāva viņas pirkstu no savām lupām. Viņa elpa izrādījās dedzinoši karsta.
- Tev lieliski izdevās. Tu apbūri nabaga Lavliju un pēc tam pameti gribot.
Zojas roku viņš vaļā nelaida, lai gan abi jau šķērsoja ielu un devās uz. kafejnīcu, kur pirmīt bija brokastojuši.
Vina teica:
/
- Un vēl mēs dabūjām kāda eksperta vārdu un adresi. Ceru, ka starp tām piecpadsmit valodām ir arī ungāru.
Plati pasmaidījis, Rajs nobēra kaut ko pavisam nesaprotamu.
- Ceru, ka tā bija pieklājības frāze… Apklususi viņa ciešāk ieķērās Rajam rokā un parava to uz leju. Tad viņa paliecās tuvāk, izlikās pieglaužamies un nočukstēja: Avīžu kiosks uz stūra.
Rajs noskūpstīja viņu uz zoda un palieca galvu sānis, lai ar acs kaktiņu varētu redzēt kiosku.