- Nolādēts! viņš norūca, skūpstīdams Zojas degunu un vaigus. Nu ir pavisam slikti.
Jasmīna Pūla nebija bārstījusi tukšus draudus. Apkārt kioskam bija izvietoti avīžu stendi, un it visu laikrakstu pirmajās lappusēs zem sešas collas augstiem virsrakstiem ar vārdu "teroristi" dažādās variācijās bija nodrukāti viņu portreti. Publikācijai bija izmantota viņas Kalifornija reģistrēta autovadītāja apliecība un Raja fotogrāfija no Narkotiku apkarošanas pārvaldes dienesta apliecības.
Kāda iekšēja balss mudināja Zoju atskatīties uz "Krievijas gaisu". Entonijs Lavlijs viena rokā bija paņēmis kafijas krūzi, bet ar otru tobrīd vēra vaļā avīzi. Un jau nākamajā mirklī viņš strauji pacēla galvu, lai palūkotos ārā pa logu.
- Tiešām ļoti slikti, Raj. Entonijs Lavlijs mūs nodos.
- Es zinu, ka tu esi nobijusies, Rajs sacīja pavisam mierīgā toni, atglauzdams kādu atrisušu šķipsnu viņai no pieres. Bet netālu ir metro stacija. Turp dosimies tik rāmā solī, it kā mums būtu vienaldzīga visa pasaule. Protams, ja vien kāds nesāks aurot. Tad mēs skriesim ko kājas nes.
Trīsdesmit sestā nodaļa
r
Zoja bažījās, ka Entonijs Lavlijs tūdaļ izskries no veikala un
sauks:
- Ķeriet teroristus!
/
Taču tā nenotika.
Līdz metro stacijai viņi nokļuva bez liekiem starpgadījumiem. Rajs apstājās pie viena no pazemes veikaliņiem un nopirka Zojai lielu, vienkāršu melnu šalli lai piesegtu galvu, viņš paskaidroja, bet viņa jutās tik apmulsusi, ka tik tikko aptvēra šos vārdus. Gribējās, lai visās avīzēs ir nodrukāta kādas citas Zojas fotogrāfija, lai kādu citu dēvē par teroristi un lai šīs citas Zojas bēdas viņa var aizgainīt, gluži vienkārši izslēdzot televizoru.
- Tagad mums patiešām ir vajadzīgas viltotas pases, Rajs sacīja, palīdzēdams Zojai apsiet šalli. Manam paziņam Kerīmam ir berberu pirāta dvēsele, taču dokumentu viltošanā viņam nav līdzinieku. Savukart viņa māte Fatama ir maskēšanās meistariene. Viņu darbnīca atrodas netālu no Sendenī vārtiem. Mūsdienās tur veidojas musulmaņu kopiena, un rajons ir pasludināts par zone urbaine sensible. Tā pieklājīgi dēvē vietu, kurp nevajadzētu doties, jo arī policija, piedzīvojusi masu nekārtības un automobiļu dedzināšanu, tur pēdējā laikā vairs nerādās. Tādēļ mums jābūt uzmanīgiem, saproti?
- Tu mani ved uz tik jaukām vietām! Zoja iesaucās, velti mēģinādama izmocīt smaidu. Viņa tiešām bija nobijusies. Tikai nepamet mani vienu, labi?
Rajs satvēra plaukstās viņas seju un mazliet atgāza viņas galvu, lai varētu ieskatīties acīs.
- Es būšu tev līdzās uz katra soļa, Zoja. Līdz pašām beigām. Un tu zini, ka es protu kauties, varbūt pat labāk nekā tu.
Šoreiz Zojai izdevās pasmaidīt.
Kad viņi izgāja no metro stacijas, negantās bailes atgriezās, jo apkārtne vairāk līdzinājās frontes zonai. It visur vīdēja nomelnējuši automobiļu vraki, daži vēl kūpēja. Uz ielas mētājās akmeņi, viens otrs pat futbolbumbas lielumā.
Zoja pielieca galvu, un viņi steigšus soļoja uz priekšu. Rajs cieši turēja viņu aiz elkoņa, bet otrā sažņaudza pistoli, ko bija noglabājis kabata. "Tāda ir viņa dzīve," Zoja sprieda. "Viņam tā ir ikdiena. Kā viņš spēj to izturēt?"
Uz ietves gulēja sarūsējusi, izārdīta veļas mazgājamā mašīna. Viņiem nācās nokāpt uz braucamās daļas, lai tiktu tai apkārt. Kvartālu tālāk līdzīgi viņi līkumoja ap ledusskapi.
- Kāpēc viņi visu met uz ielas? Zoja čukstēja.
- Tā viņi apmētāja ugunsdzēsējus un mediķus.
"Labāk nebutu jautājusi," Zoja sodījās, vēl zemāk nodūra galvu un pūlējās apvaldīt vēlēšanos skriet.
Viņi pagāja garām nodedzinātai skolai un tad devās lejup pa kāpnēm kādas pašvaldības daudzdzīvokļu mājas pagrabā. Pēkšņi, ka pēc burvju mājiena, atvērās durvis tikai tik plaši, lai viņi varētu veikli ieslīdēt iekšā. Tad tās ar skaļu krakšķi tika aizcirstas, un Zoja satrūkās.
Tā bija liela telpa tāda aizņemtu apmēram pusi no basketbola laukuma. Vienā pusē atradās datori, printeri, hologrammu iekārtas un iespiedtehnika, pretējā galdi ar parūkām, liekajām bārdām un ūsām, tonālā krēma tūbiņām, grima krāsām un līmes podiņiem. Zem galdiem varēja saskatīt grozus ar liekajiem deguniem, zodiem un ausīm.
Abus uzrunaja garš bārdainis, kurš sēdēja pie datora un pat nepagriežas.
- Šorīt ēdu musli un CNN pārraidē redzēju tavu seju. Un nospriedu: "Kerīm, tu esi muļķis! No šī cilvēka vajadzētu ņemt dubultu maksu."
- Tikai pamēģini, un es pasūdzēšos tavai mātei, Rajs attrauca. Viņa allaž mēdz teikt, ka tu ņemsi sliktu galu.
Sīka auguma un nenosakāma vecuma sieviete skaistā, plandošā zilā hidžābā piegāja pie Zojas un satvēra viņas roku.
- Nāc. Es esmu Fatama. Kamēr virieši dzers tēju un sacentīsies asprātībā, es tev uztaisišu jaunu seju.
Piecas stundas pēc tam Zoja stāvēja Šarla de Golla lidostā un skatījās uz metāla stabiņu barjeru, kas atdalīja pasu kontroles punktus no izlidošanas zonas. Vispirms vajadzēja izturēt šo kontroli un tikai tad drīkstēja doties uz drošības kontroli. Rindas šķita bezgalīgas un vijās līdz pat uzgaidāmajai telpai.
"Tev viss izdosies," Zoja sevi mierināja. "Sakarsušajā roka tu žņaudz biļeti un atļauju iekāpt lidmašīnā, tātad atlicis vien likt garām drošības pārbaudes postenim. Tu pieiesi, iestāsies rinda un pavisam bezrūpīgi uzsmaidīsi darbiniekam, kurš lūgs uzradīt pasi."
Viņa nostājās tuvākās rindas galā. Tieši tajā bridi lielajos, pie griestiem piekārtajos televizoros parādījās viņas seja. Franciskos uzrakstus izlasīt Zoja neprata, taču viens vārds bija pilnīgi skaidrs. "Teroristi."
I'ieliekusi galvu, Zoja aizgriezās, it ka televizors pats spētu viņu pamanīt pūlī un iedarbināt sirēnu.
'Tev izdosies, Zoja. Izdosies…"
Diemžēl kajas, šķiet, domāja citādi. Tās aiznesa viņu prom no pasu kontroles nodalījuma un tuvināja durvīm ar nepārprotamo zilo siluetu sievieti trapecveida kleitā.
Kad tualetes durvis aizvērās, Zoja apstājās un dziļi ievilka elpu. Spējais baiļu un izmisuma uzplūds gandrīz gāza no kājām. "Kā es tikšu ārā no šīs jezgas? Visa pasaule mani uzskata par teroristi, bet es pat nezinu, kāda noziegumā mani apsūdz un kā es varētu pierādīt, ka neesmu vainīga! Lai gan… nav nozīmes, cik vainīga vai nevainīga es esmu. Līdz tiesai es netikšu. Mani nogalinās vēl krietni pirms tās." Viņa apņēmīgi nolēma doties atpakaļ un stāties rindā. "Tev izdosies. Obligāti. Citas izejas tāpat nav. Mans vienīgais glābiņš ir lidmašīna."
Zoja piegāja pie izlietnes, atgrieza krānu un ar aukstu ūdeni apslacīja seju. Pacēlusi galvu un ieraudzījusi spoguli svešinieci, viņa sastinga. Pretī raudzījās sieviete ar īsiem spurainiem, melniem matiem, kas galos ietonēti violetā krāsā. Sieviete ar dzeltenbālu ādu un tumši zilām acīm. Vienā uzacī bija izdurts caurums gredzenam, bet degunā dižojās kniedīte.
Zojai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa tur stāvējusi un skatījusies spogulī. Šķita, ka prāts gluži vienkārši aizklīdis tālumā. Realitātē viņu ierāva skaļrunis, kurā atskanēja kāds paziņojums franču valodā.
Atrāvusies no svešādās sievietes spogulī, viņa aizgrieza krānu, nobraucīja rokas gar džinsiem, jo no žāvēšanas aparātiem tāpat nebija nekādas jēgas, un devās uz durvju pusi.
Viņa apņēmās izturēt drošības kontroli un laimīgi lidot uz mājām. Baudīt brīvību. Vismaz uz kadu laiku.
Pasu kontroles punktos rindas bija kļuvušas īsākas, katrā palikuši vien trīs cilvēki. Raju pēdējoreiz viņa redzēja brīdī, kad katrs iekapa savā taksometrā. Tāds brauciens uz lidostu šķita vientuļākais viņas mūžā. Tagad Rajs stāvēja kontroles punktā un lika savu rokassomu uz rentgena iekārtas konveijera lentes. Fatama bija pagādājusi viņam iesirmu parūku un bārdu, kā ari veca vīra vēderu. Kāju šļūkāšana, sagumušie pleci un kaprīzā uzvedība izraisīja Zojā vēlēšanos pasmaidīt.