Taču smaids sastinga viņai sejā.
Pa eju tuvojās četri drošības policijas virsnieki ar automātiem. Piemiegusi modrās acis, viņi pētīja pasažierus. Vienam rokā bija papīra lapa ar vīrieša un sievietes portretu, un viņš rūpīgi salīdzināja attēlos redzamos cilvēkus ar garāmgājējiem lidostā.
"Interesanti, vai no bailēm var ari noģībt?" Zoja prātoja. "Bet mani taču nav iespējams pazīt! Man ir violeti mati un zelta kniede degunā."
Viņai priekšā bija palicis tikai viens cilvēks vīrietis sarkanbrūnā krekliņā. Izskatījās, ka savus garos, atsukātos matus viņš pēdējoreiz mazgājis Ziemassvētkos. Kontroles punkta darbinieks jau bija atdevis viņam biļeti un pasi, taču viņš nez kādēļ vilcinājās, kaut ko bubinādams franciski.
"Nu, uz priekšu! Lūdzu!"
Zoja palūkojas pār plecu. Policisti ejā nogriezās un strauji tuvojās tieši viņai. Viens no viņiem satraukts runāja rācijā.
Savādnieks ar nemazgātajiem matiem iesmējās, vēl kaut ko nobubināja un ar pasi uzsita sev pa plaukstu. Tad beidzot beidzot! paņēma savu rokassomu un devās prom. Zoja piegāja pie lodziņa un pasniedza biļeti un pasi kontroles punkta darbiniekam. Dokumentos bija norādīts, ka viņa ir Mārdžerija Ridžveja no Braitonas Anglijā. "Ja nu viņš kaut ko grib jautāt? Vai es pratīšu atdarināt britu akcentu?" Zoja prātoja. Pasē viņai bija īsi melni mati, taču bez violetajiem galiem. Fatama apgalvoja, ka tā būs daudz labāk, lai nerastos liekas aizdomas, jo neviens cilvēks neizskatoties tieši tāds, kā uzņemts pases fotogrāfijā.
Kontroles punkta darbinieks atvēra viņas pasi, ielūkojās fotoattēlā, paraudzījās uz viņu pašu, tad atkal pievērsās pasei. Aiz muguras Zoja saklausīja iečērkstamies policijas rāciju.
Tobrīd darbinieks pētīja viņas biļeti. Brauciens uz Budapeštu un atpakaļ ar ungāru aviokompānijas Malēv lidmašīnu. Izlidošana astoņpadsmitos piecdesmit no piecpadsmitās izejas. Zoja bija iegādājusies biļeti turp un atpakaļ, jo tie ceļotāji, kas devās vienā virzienā, parasti modināja lielākas aizdomas.
"Kāpēc viņš tā čammājas? Ak Dievs, viņš atkal skatās mana pasē!"
Aiz muguras atskanēja kliedziens un būkšķi kāds smagos zābakos skrēja. Pagriezusies Zoja sastinga bailēs, jo policisti tuvojās tieši viņai, un jau lēnām cēla rokas augšup, lai padotos. Mirt no lodes ļoti negribējās.
Taču policisti pabrāzās viņai garām, izlauzās cauri pūlim pie drošības kontroles iekārtam un izsteidzās ārā pa durvīm uz gudronētā skrejceļa pusi.
Pēkšņi Zoja attapās, ka pasu kontroles punkta darbinieks viņu uzrunā:
- Mademoiselle? Darbinieks izsniedza viņai pasi un biļeti un smaidīdams novēlēja laimīgu ceļu.
Zoja atslīga sēdeklī. Sirds drebēja, un pēdējās piecās minūtēs viņa droši vien bija izsvīdusi vismaz piecas mārciņas no sava svara. Bet nu viņa sēdēja lidmašīnā, un Rajs arī septiņas rindas tālāk. To Zoja pamanīja, kamēr iekārtoja savu somu zem priekšējā sēdekļa.
Viņa dziļi ievilka elpu un palūkojās ārā pa iluminatoru. Šur un tur mirdzēja sarkanas, baltas un zilas zemes kontroles dienesta transportlīdzekļu starmešu gaismas, kā arī zilie apzīmējumi uz gudronētā skrejceļa. "Amerika. Mājas." Zojai ļoti gribējās atgriezties Sanfrancisko, ieritināties dīvānā, paņemt blakus Bārniju un Bitsiju, kas murrādami veltos uz muguras, lai saimniece pabužina vēderus.
Pēkšņi blakus kāds sakustējās, ierunājās sieviete. Zoja spēji pagriezās un jau trausās ārā no sēdekļa.
Bet tā bija tikai stjuarte, kas smaidīdama atkārtoja:
- Es jums piedāvāju žurnālus. Angliski palicis tikai viens. Vāni ty Fair.
Zoja paņēma žurnālu vairāk aiz pieklājības, ne vēlēšanās lasīt. Patiesībā viņai gribējās iedzert. Kārtīgu vodku ar ledu.
Jau bāzdama žurnālu sēdekļa sānu kabatā, viņa uz vāka pamanīja kāda vīrieša seju un pārsteigumā gandrīz ievaidējās.
Tam gluži vienkārši nebija iespējams noticēt. Un tomēr tā bija.
Viņai pretī raudzījās trešais vīrietis no filmas dzelzceļnieks, kurš paņēma Raja tēva ieroci, ielika instrumentu kastē un aizgāja. Tās pašas biezās uzacis, kas vidū saaugušas kopā, veidojot kāsi, kura asais stūris norāda uz līko degunu. Tās pašas pilnīgās, Andželīnas Džolijas cienīgās lūpas. Protams, tagad viņš izskatījās vismaz piecdesmit gadus vecāks, taču tas noteikti bija viņš.
Cilvēks, kurš palīdzēja nogalināt prezidentu Džonu Ficdžeraldu Kenediju.
Drebošām rokām Zoja izklāja žurnālu klēpī, izlasīja apakšvirsrakstu un šoreiz patiešām skaļi ievaidējās.
"Mailss Teilors. Amerikas pelēkais kardināls."
Trīsdesmit septītā nodaļa
Ņujorka
Mailss Teilors iemalkoja kūpošo kafiju, ko sekretāre bija nolikusi līdzās elkonim, un izbaudīja piķa melno un biezo dzērienu. Tieši tāda kafija viņam patika. Sāpēs saviebies, viņš izrausās no iemīļotā brūnās ādas krēsla un aizkliboja līdz bibliotēkas logam. Kafijas tasi viņš ņēma līdzi.
Lejā pletās Centrālparks un pelēku, apkaltušu bērzu birzs. Redzams bija tikai viens norūdījies skrējējs, kurš līkumoja starp kokiem. Savukārt ielā valdīja dzīva rosība, dzeltenie taksometri šaudījās šurpu turpu, un gājēji steidzās savās darīšanās. No rīta bija kritis sniegs, kas tagad pārvērtās netīrā slapjdraņķī. Virs jumtiem karājās pelēki, smagi mākoņi.
"Man visa pasaule kļuvusi pelēka. Pelēki mākoņi, pelēki koki, pelēks sniegs."
Viņš prātoja, ka Jasmīnai jau sen vajadzēja piezvanīt no Parīzes un paziņot, ka tā Dmitrova ir atrasta, izprašņāta un filma iznīcināta. Taču gan mobilais tālrunis kabatā, gan fiksētais uz masīvā antīkā rakstāmgalda draudīgi klusēja.
Tādu stāvokli tālruņa zvana gaidīšanu un apziņu, ka vadības groži izslīdējuši no rokām viņš necieta visvairāk.
"Nikolajs," viņš nosprieda. "Tas nelietis ir apsteidzis Jasmīnu. Dabūjis filmu un tagad mēģinās to likt lietā. Vai nu izsūks mani sausu, vai ari atradīs veidu, kā mani izmantot. Nē, pie velna! Nemūžam! Šoreiz tā noteikti nebūs."
Domās Mailss Teilors aizklīda līdz senajiem notikumiem un saniknotajam jauneklim, kāds viņš toreiz bija. Un līdz krievam, kurš pēkšņi uzradās viņa dzīvē un skaidri zināja, kas jādara, lai nopirktu viņa dvēseli.
Pirmo reizi viņš Nikolaju Popovu satika dzestrā, saulaina tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā gada decembra diena.
Mailss bija saņēmis vieglatlētikas stipendiju Bostonas koledžā, taču jau pirmajā barjerskrējienā pamatīgi sasita ceļgalu. Pēc tam, lai samaksātu par mācībām, viņš pieteicās celtniecības darbos ostā un koledžā apmeklet paguva vien dažas nodarbības.
Taču tie bija brīnišķīgi laiki. Viņš kopā ar vēl pieciem puišiem noīrēja dzīvokli noplukušā Viktorijas laikmeta namā Česnathilas nomalē un pārtika no zemesriekstu sviesta un cūkgaļas un pupiņu konserviem. Pārgulēja, kad vien radās tāda iespēja un tas nebija pārāk bieži, jo viņam parasti patika glītas, bagātas meičas no labām ģimenēm ar senām saknēm, bet tās diemžēl neinteresējās par tādiem muļķīšiem kā viņš.
Viens no viņa biedriem bija jezuītu profesors, Tēvs Patriks Mīnijs jauns, gudrs un politiski aktīvs. Šķita, ka viņam patīk Mailss, kuru viņš dēvēja par ekonomikas ģēniju un izlikās sajūsmināts par to. Reiz pēc ekonomikas teorijas nodarbības Tēvs Patriks ielūdza Mailsu pie sevis uz brendija glāzi, lai "turpinātu mūsu diskusiju par refleksivitati tirgū".