Mailsam par pārsteigumu, Tēvs Patriks bija uzaicinājis vēl vienu ciemiņu kādu krievu, kuru viņš stādīja priekšā kā Nikolaju Popovu un kurš bija kaut kads Krievijas vēstnieka padomnieks ekonomikas jautājumos. Mailss uzreiz nosprieda, ka tas ir spiegs, jo viņi visi taču ir spiegi, vai ne?
Smieklīgākais bija tas, ka viņi tiešām visu nakti sprieda par refleksivitāti tirgū. Kādā diskusijas brīdī Mailss atslīga krēslā, apmierināts ar savu argumentu privātpersonu aizspriedumi ietekmē tirgus transakcijas un potenciāli maina ekonomikas pamatus -, un pēkšņi atskārta, ka profesors izgājis no istabas un viņš palicis divatā ar krievu.
- Nabaga Tēvs Patriks, Nikolajs Popovs iesāka, paliekdamies uz priekšu, lai ielietu Mailsam brendiju. Pēdējā laikā stipri sastrīdējies ar bīskapu. Tā vien šķiet, ka saietas ar dažiem Komunistiskās partijas biedriem. īstiem biedriem.
- Tādiem kā tu? Mailss pajautāja.
Popovs pasmaidīja un paraustīja plecus.
- Es paredzu, ka tuvākajā nākotnē viņu pārcels uz citu vietu. Uz kādu misiju dziļi Āfrikas vēderā. Kā jūs, amerikāņi, mēdzat teikt? Labak miris nekā sarkans?
Mailss atvēcinājās ar glāzi rokā un izšļakstija brendiju.
- Eh, lielākā daļa no tiem radikāļu saukļiem, ko viņš pauž nodarbībās, ir tikai izrādīšanās. Šaubos, vai viņš reāli tic kaut pusei no tiem.
Krievs uzjautrināts iepleta acis.
-Tu tā domā? Un kam tici tu, jaunekli? Varbūt ari tev tā ir tikai
izrādīšanās?
- Es nekam neticu, Mailss atbildēja un mēģināja aplieto roku slepus noslaucīt bikšu starā.
- Vispār nekam? Popovs saknieba lūpas un pielieca galvu, it kā brīnītos par šādu paziņojumu. Mailsu tas kaitināja. Es tomēr domāju, ka tu no visas sirds tici naudas varai.
- Laimi par naudu nenopirkt, Mailss attrauca, pats neticēdams tik banālam apgalvojumam, taču viņš ļoti reti atklāja citiem savus patiesos uzskatus.
- Ja ir daudz naudas, var nopirkt visu.
Pieļaudams tādu iespēju, Mailss paraustīja plecus.
Popovs iemalkoja brendiju, ļāva klusumam ieilgt un tad sacīja:
- Mēs te runājam par Tēva Patrika nākotni, bet kāda būs tavējā? Bostonas koledža ir lieliska, taču tā tomēr nav ne Hārvarda, ne Jeila. Un ar gribēšanu un cerēšanu vien tu nedabūsi darbu tādās firmās kā "Verthaims un partneri". Tev vajadzīgi sakari.
- Es pazīstu daudzus cilvēkus.
- Tiešām? Un kā tu viņus esi iepazinis, Mails? Novietojot viņu automobiļus stāvvietās, kamēr viņi paši ballējas Martas Vinadārzā? Vērojot, kā viņi apstājas pie tava tēva autoservisa Okblafsā? Kad tavs tēvs aizgāja no ģimenes, šie paši cilvēki pat neaizdomājās parūpēties par tavu māti, pieņemot viņu darbā kaut par apkopēju.
Mailss kaunā pietvīka un tajā pašā brīdī sāka ienīst cilvēku, kurš panācis tādu efektu.
- Pie velna viņus visus! Mailss iesaucās. Man viņi nav vajadzīgi.
- Nē, bet tev jābūt vienam no viņiem, un tā nekad nenotiks. Tu viņiem pat neeksistē. Viņi vasarā aizbrauc uz tava tēva servisu, un tu iepildi degvielu viņu milzīgajās, modernajās mašīnas, bet tevi viņi neredz. Viņi skatās uz tevi un dod tev naudu par degvielu, taču neredz tevi. Tu vari beigts nokrist viņiem pie kājām, bet viņi neliksies ne zinis.
Lai ari alkdams ielauzt šim krievam degunu, Mailss tomēr savaldījās un neko ne teica, ne darīja.
- Tādēļ tu tovasar, divpadsmit gadu vecumā, nozagi Kenedija mašīnu, Popovs turpināja. Tu devies pārgalvīgā braucienā un mazliet sabojāji to mašīnu, atceries? Bet viņš uz policijas iecirkni formalitāšu nokārtošanai aizsūtīja kādu rokaspuisi un pat nepieprasīja, lai tev izvirza apsūdzību. Un tas gremž, vai ne, Mails? Gremž vēl šobaltdien. Jo tu nozagi to mašīnu, lai viņi beidzot tevi pamana; lai pierādītu, ka tu esi ko vērts… Popovs uzsita knipi. Tieši tik vērts tu esi.
Mailsa lūpās parādījās greizs smaids.
- Kāda kuram darīšana, kas notika, kad man bija divpadsmit? Kādudien es būšu bagātāks par Kenedijiem, bagātāks par visiem tiem augstprātīgajiem mūlāpiem!
Popovs pasmīnēja.
- Un kā tu to panāksi? Tev bankā ir mazliet vairāk par divdesmit četriem tūkstošiem, kurus tu esi nopelnījis, sākumā biržas spekulācijās ieguldot ar pūlēm sakasītos pāris dolārus. Taču pasaulē, kura tu gribi iespiesties, divdesmit četri tūkstoši ir spļāviens vējā.
- Kā tu to visu zini? Pie velna, kas tu tāds esi?
- Neuzdod stulbus jautājumus. Tu labi saproti, ka es savai vēstniecībai kalpoju ne tikai ar padomiem par to, uz kuru pusi pūtīs kapitālistu vējš rit no rīta… Ka jau teicu, tu grasies uzsākt karjeru ar grādu un divdesmit četriem tūkstošiem dolāru. Nav slikti tādam puisim no nekurienes kā tu. Taču tas ir nieks, un tu to lieliski apzinies. Tu zini, ka īstu naudu var nopelnīt tikai ar īstu naudu. Tieši tā to izdarīja Duponti, Rokfelleri un Getiji.
- Labi, Mailss pēc brīža novilka. Varbūt beigsim ākstīties, Popova kungs? Ko tu gribi man dot un kas man jādara, lai to dabūtu?
"Ko tu gribi man dot…"
Toreiz Nikolajs Popovs iedeva viņam sākuma kapitālu un informāciju, kas bija nepieciešama, lai spekulētu biržā ar patiešām nopietnām summām. Vēl Popovs lika dibināt sakarus augstākajās Savienoto Valstu valdības aprindās, kurās reāli tiek pieņemti politiski lēmumi. Nonākot šajās aprindās, viņa pienākums bija ziņot uz Maskavu jebkuru noderīgu informāciju. Šis darījums abiem nāca par labu. Vismaz sākumā.
Mailss kļuva derdzīgi bagāts, un katram miljardam līdzi nāca arī tāda vara un ietekme Volstrītā, Kongresa gaiteņos un Ovālajā kabinetā, kāda iepriekš viņam pat sapņos nebija rādījusies. Popovs savukārt bija ieguvis valūtu, kāda visas pasaules spiegiem allaž ir visdārgākā, proti, informāciju.
Cik valsts noslēpumu Mailss bija nodevis krieviem gadu gaitā? Pietiekami, lai viņu varētu pakārt vismaz tūkstoš reižu. Taču vel bija tā prezidenta slepkavība.
Nodimdēja augstais grīdas pulkstenis bibliotēkas kaktā, un Mailss satrūkās tik spēcīgi, ka izlaistīja kafiju uz žaketes. Mēģinādams to notraukt ar roku, viņš tikai vēl vairāk ieberzēja netīrumus pelēkajā kašmira auduma. Viņš nolamājās. Sevilrovas drēbnieka šūtais uzvalks maksāja piecus tūkstošus dolāru, un šos traipus nespēs likvidēt varbūt pat tā iznīcinoši dārgā franču ķīmiskā tīrītava Augšvestsaidā, kurp sekretāre nesa viņa uzvalkus.
"Pie velna! Ja Jasmīna nepiezvanīs tuvākajās piecās minūtēs, es zvanīšu Nikolajam. Labak uzreiz noskaidrot, vai filma ir pie Nikolaja, un tad varēs izdomāt, kā rīkoties tālāk."
Pēkšņi Mailsam sagribējās smieties. Viņš visu bija vērojis no skatītāju rindām, tiešraidē un košās krāsās, bet tagad atmiņā atsaukt spēja vien dažas ainas tās fotogrāfijas, kuras no tās nolādētās filmas bija izkadrējis Maiks O'Melijs. Tās, kurās redzams, kā viņš savā stulbajā dzelzceļnieka formastērpā saņem šauteni no Maika rokām.
"Jasmīnai taisnība. Es uzskatīju, ka groži ir manās rokās un es manipulēju ar Nikolaju Popovu un VDK, pierunājot realizēt to slepkavību. Taču darījumos ar Popovu man vajadzēja saprast, ka sistēma ir krietni sarežģītāka. īpaši jau pēc tam, kad Popovs piespieda mani uzņemties netīro darbu, piedraudot, ka nepaklausības gadījumā visiem izstāstīs, ka es esmu komunistu spiegs. Tā viņš mani notvēra slazdā, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Paldies O'Melijam un tai sasodītajai filmai."