Mailss pagriezās, aizkliboja atpakaļ līdz rakstāmgaldam un sāka cieši raudzīties uz tālruņa aparātu. Melnu un vienkāršu aparātu, kuru drošības dienesta puiši pārbauda divreiz dienā, meklējot kādas noklausīšanās ierīces. Numurs bija zināms vien dažiem cilvēkiem visā plašajā pasaulē.
"Zvani, nolādēts! Zvani!"
Bet tālrunis nezvanīja.
Mailss apgāja rakstamgaldam apkārt un apsēdās. Krēsla ada klusi nogurkstēja. Viņš pavilka tālruņa aparātu tuvāk, noņēma klausuli, dažas sekundes pagaidīja un uzgrieza numuru, lai sazinātos ar abonentu pasaules otrā galā. Iespējams, viņam bija tieši tāds pats melns un vienkāršs aparāts, kuru divreiz dienā pārbauda drošības dienests.
Pēc ceturtā pīkstiena atskanēja klikšķis, taču runāt neviens nesāka. Nebija ne da, ne daudz ierastākā zdrastje. Tikai klusums.
- Nikolaj? Mailss centās saklausīt kaut niecīgāko elpas vilcienu, kādu pārsteiguma pazīmi, taču atskanēja vien klusi smiekli.
- Mails, vai tiešām tas esi tu? Protams! Kāpēc zvani pēc tik daudziem gadiem? Ko tu gribi?
- Vai tad sens draugs nevar piezvanīt tāpat vien, lai apjautātos, kā tev klājas?
- Cik gadu pagājis kopš brīža, kad mēs runājām pēdējo reizi? Divdesmit pieci, trīsdesmit? Uzticams biedrs krīt nežēlastībā un tiek izmests… ka amerikāņi medz teikt? Gluži kā tāds karsts tītenis? Un tagad tu pēkšņi piezvani, lai uzzinātu, kā man klājas?
- Kartupelis, Mailss izlaboja. Izmests gluži kā tāds karsts kartupelis.
Nikolajs skumji nopūtās.
-Ja reiz tu interesējies, kā man klājas, tad varu paziņot, ka esmu dzīvs. Un manā vecumā tas vien jau ir sasniegums. Lielākoties gan apmierinos ar sēdēšanu savā dārzā un skatīšanos uz burvīgo dīķīti, kur ūdens ir tik zils, ka grūti nošķirt robežu, kur tas beidzas un kur sākas debess. Protams, februārī to redzēt nav iespējams, jo dīķi klāj bieza ledus kārta.
Mailss vēroja balodi, kas nolaidās uz palodzes un pēc tam noķēzīja to.
- Laikam garlaikojies līdz nāvei.
- Ar šo un to jau vēl paniekojos. Nikolajs iesmējās. Atsevišķos gadījumos.
Balodis aizlaidās.
- Vai to tu darīji Sanfrancisko? Mailss pajautāja. Paniekojies? Ja tā, tad esi zaudējis asumu.
Kādu bridi klausule bija dzirdami tikai sprakšķi. "Vai Popovs vilcinās ar atbildi? Bet varbūt tie ir tikai sakaru traucējumi," Mailss nosprieda.
- Baidos, ka tu esi kaut ko pārpratis, Mails. Es jau gadiem neesmu bijis jūsu brīnišķīgajā valstī.
- Beidz ākstīties, Koļa! Varbūt ar nokavēšanos, taču tagad es zinu, ka O'Melijs četrdesmit deviņus gadus ir blefojis. Tās filmas viņam nekad nav bijis. Vai bija tikai uz īsu brīdi. Viņa sieva aizbēga un paņēma filmiņu līdzi.
Jau atkal sprakšķi.
- Re nu! Tu esi Amerikas pelēkais kardināls, tomēr es, nabaga krievu zemnieks, vienmēr esmu soli tev priekšā. Tiešām, tev taisnība, es jau no sākta gala zināju visu par Katju Orlovu un filmu. Un tu tagad domā, ka tā ir pie manis, jo Katja Orlova ir mirusi. Un gribi noskaidrot cenu.
- Man vienalga, kāda ir tava cena, jo es nemaksāšu ne centa.
- Bet, dārgais Mails, tev ir tā veicies ar visiem tiem kapitālistu labumiem! Savukārt es esmu spiests iztikt ar nožēlojamu valdības pensiju un apšaubāmu palīdzību, ko sniedz dēls, slepkava un zaglis. Tu taču vari atlicināt kādu miljardiņu vai divus? Tev taču to ir daudz!
- Zini, Koļa, es nedomāju, ka filma ir pie tevis. Es domāju, ka tavs rokaspuisis nostrādāja pavirši un nogalināja meiču, iekams tā paguva pateikt, kur filma atrodas. Vai tu zināji, ka viņai bija vēzis pēdējā stadijā?
Nikolajs atkal smagi nopūtās.
- Mans puisis zaudēja pašsavaldīšanos. Tā vecene viņam iedūra ar viskija pudeles lausku. Vai vari iedomāties? Nav vairs vecie, labie laiki. Gluži vienkārši jāsamierinās, ka mūsdienās atrisināt to slepkavības lietu vairs nav iespējams… Bet tev taisnība, ja. Man tas filmas tiešām nav. Vismaz pagaidām. Vajadzēja jau iedomāties, ka tevi piemānīt neizdosies.
- Tu mānījies jau no paša sākuma, nelietis tads! Bet labāk izstāsti man par kaulu altāri.
- Par kādu altāri? Šoreiz Nikolajs nevilcinājās pat sekundi.
- O'Melijs savā nāves dienā izstāstīja dēlam par baiso slepkavību. Teica, ka tu esi pavēlējis to izdarīt, jo prezidents bija dzēris no kaulu altāra un tādēļ kļuvis bīstams pasaulei.
- Nabaga O'Melijs! Droši vien murgojis, jo es par kaut kādu altāri pat dzirdējis neesmu.
Mailss necerēja, ka Nikolajs atzīsies. Arī aizlidojis līdz Sanktpēterburgai un mēģinājis šo patiesību no krieva izsist, viņš paliktu tukšām rokām.
- Tu melo, Nikolaj.
- Nē, tu melo pats sev. Tu gribi ticēt, ka tas bija saistīts ar Aukstā kara politiku un naudu, taču tev pašam tas bija pēdējais no iemesliem. Tu gribēji, lai viņš mirst, un ne jau to miljonu dēļ, kurus tu uz šīs slepkavības rēķina nopelnīji. Tu gribēji, lai viņš mirst, jo ienīdi viņu. Tu nespēji pārdzīvot, ka viņš ir pievilcīgs, bagāts laimes luteklis, kam priekšā diži darbi.
- Nē, Mailss attrauca, lai gan apzinājās, ka tā tiešām ir.
Viņš nolika klausuli, pārtraucot sarunu un pat neatvadoties.
Pēc sekundes tālrunis iezvanījās, un Mailss satrūkās.
"Jasmīna," viņš klusībā lūdzās. "Dievs, kaut tā būtu Jasmīna!"
Trīsdesmit astotā nodaļa
/
Budapešta, Ungārijā
Rajs apturēja īrēto automobili krustojumā ar šauru bruģētu ieliņu. Viņi atradās pašā Jožefvārošas rajona sirdi Budapeštas rajonā, kur plecu pie pleca stāvēja brūkošas Hābsburgu laikmeta villas un padomju ēras daudzdzīvokļu nami un kur prostitūtas un ielu muzikanti dalija ietvi ar santehniķiem un elektriķiem.
Viņš izslēdza dzinēju un pagaidīja. Dzirdēt varēja vien tikšķus, kas liecināja, ka dzinējs pamazam atdziest. Tukšā ieliņa beidzās ar strupceļu kapsētas sienu. Rajam nepatika strupceļi.
- Vai esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? Es nevienu neredzu, Zoja teica. Jau nākamajā bridī atvērās tuvējā nama durvis, pa kurām iznāca četri milzīgi, muskuļoti viri noskūtam galvām un skarbām acīm. Tas bija lielākais nams šajā kvartālā, un drūpošais apmetums nesen nokrāsots košā marcipāna dzeltenā tonī.
Kamēr vīri tuvojās, Rajs lēnām pacēla rokas un nolika tās uz stūres.
- Rokas turi tā, lai viņi var redzēt.
- Labi, Zoja novilka, un viņas balsī bija saklausāmas bailes.
- Neko ļaunu viņi mums nenodarīs. Tikai pārbaudīs.
Viri apstaigāja automobili gluži kā suņi ugunsdzēsēju hidrantu. Visiem zem mēteļiem plecu makstis bija pistoles, taču nekas neliecināja, ka viņi alkst tas izmantot. Vismaz pagaidām.
- Tas cilvēks, ar kuru mēs gribam satikties, Rajs skaidroja, ir Agims Latifi, viens no slavenākajiem Austrumeiropas ieroču kontrabandistiem. Un viens no riebīgākajiem cilvēkiem, kādi vien var būt. Vai esi redzējusi, kāda izskatās blobzivs? Nu, viņš ir apmēram tāds pats, tikai vēl neglītāks.
Rajs mēģināja jokot, lai nomierinātu Zoju, taču arī pats bija uztraucies. Pēdējoreiz ar Agimu viņš tikās pirms četriem gadiem, un Francijas valdība bija izsludinājusi atlīdzību desmit tūkstošu eiro apmērā par informāciju, kas palīdzēs arestēt šo cilvēku.
Milzeņi beidza staigāt ap automobili. Viens deva zīmi, ka jākāpj ārā.