Выбрать главу

Zoja un Rajs sekoja viņiem augšup pa ielu. Kaut kur ierējās suns, bet no kāda atvērta loga plūda basu ritmi ungāru repa grupas Bclga dziesma Az a Baj.

Viņi iegāja dzeltenajā namā un nonāca gaitenī, kura labākās dienas beidzās pirms trim gadsimtiem. Krāsa no sienām lobījās nost lekšķēm vien, parketa dēlīši bija sametušies un netīri. Mēbe­ļu nekur neredzēja.

Divi svešie vīri gāja viņiem pa priekšu, vēl divi sekoja. Viņi de­vās augšā pa nodilušām marmora kāpnēm, izgāja pa divām divvērtņu durvīm un nonāca žilbinošas saules gaismas pielietā ista­bā. Rajs klusi iesvilpās.

-   Oho! Zoja iesaucās. Laikam vajadzēja uzvilkt balles klei­tu un dejot valsi.

Rajs lēni pagriezās, nopētīdams grezni ornamentētos griestus un apzeltītu augļu vītnēm rotātās frīzes.

-    Kādreiz tā bija deju zāle. Viņš to restaurēja bijušajā spožu­mā.

Pie viena loga, kas stiepās no grīdas līdz griestiem, atradās apaļš galdiņš ar baltu galdautu, ziediem apgleznotu porcelāna servīzi un sudraba kafijkannu. Pie galdiņa kāds vīrs lasīja laik­rakstu.

-    Agim, veco zēn! Rajs uzsauca. Kur tad vijoles? Kā tad mēs ar Zoju dejosim, ja nav vijoļu?

Agims Latifi nometa avīzi uz grīdas un trijos soļos bija blakus Rajam.

-   Brāl! viņš nokliedza, apskaudams Raju tik cieši, ka varēja pat salauzt kaulus. Es sasodīti priecājos, ka varam atkal tikties!

Ungārs atplauka platā smaidā. Rajs nosprieda, ka draugs nav mainījies tas joprojām ir vecais, labais Agims.

Stāvēdama Rajam aiz muguras, Zoja nočukstēja:

-   Jā, viņš tiešām izskatās riebīgs.

Rajs klusībā pasmaidīja, jo Agims Latifi šķita tikko izkāpis no smaržu reklāmas lappuses biezas, melnas cirtas, tumšas, mik­las acis ar biezām skropstām, pilnīgas lūpas, kas pavērušās, lai parādītu mirdzoši baltus zobus. Viņš bija uzvilcis baltu zīda krek­lu ar platām piedurknēm, kurš labi iederējās šajā deju zālē. Ap­kaklīte bija atpogāta, lai visi redzētu gludu, zeltaini brūnu ādu.

-    Un šī ir tava jaunā sieviete, Agims sacīja, pagriezies pret Zoju un veltījis viņai reibinošu smaidu. No tā, ko tu man pa­stāstīji pa telefonu, es nospriedu, ka šī varētu būt tava īsta. Un tagad es pārliecinos, ka tā tiešām ir.

To dzirdot, Rajs juta, ka pietvīkst līdz matu galiņiem. Un ap­ņēmās nekad vairs nerunāt par mīlestību ar Kosovas albāni trijos naktī, kad izdzerta ouzo pudele.

-   Mis Zoja Dmitrova, priecājos iepazīties. Agims noliecās un noskūpstīja Zojai roku. Es esmu Agims Latifi un nozagtu jūs, ja vien jūs nebūtu Raja O'Melija sieviete. Bet es protu uzvesties, jo viņš gan nav mans asinsradinieks, taču mēs esam brāļi. Vai sa­protat, ko es ar to domāju?

Apjukusi Zoja tomēr izmocīja:

-   Jūs esat lējuši asinis, lai glābtu viens otra dzīvību. Gan sa­vas, gan savu ienaidnieku.

Agims spēcīgi uzsita Rajam pa plecu.

-    Nu, ko es teicu, brāl? Viņa ir īstā.

Jau grasīdamies apklusināt savu draugu, Rajs tomēr pārdomā­ja. Ir lietas, par kurām labāk nelikties ne zinis.

-    Brīnišķīga telpa, Zoja teica.

-    Paldies. Es pamazām restaurēju šo māju, taču domāju, ka tam vajadzēs visu manu mūžu un kaudzi naudas. Viņš pavēcināja ar roku uz loga pusi, kur varēja redzēt efejas un vīģu dārzu. -Varbūt nākamo sakārtošu pagalmu. Runā, ka padomju aplen­kuma laikā Otrā pasaules kara beigās pilsētas pagalmos aprakti vairāki simti ungāru karavīru.

Rajs vēlreiz nopētīja telpu un prātoja, kur Agims ņēmis tik daudz naudas. Stāstīdams Zojai par slaveno Austrumeiropas ie­roču kontrabandistu, viņš bija pārliecināts, ka mazliet pārspīlē, taču tagad tā vairs nedomāja.

-    Nāciet, Agims aicināja, saņemdams Zoju aiz elkoņa, pa­ēdīsim brokastis. Te ir bulciņas ar sieru un kartupeļiem jeb pogāčas. Un te… Viņš atvilka krēslu, lai Zoja varētu apsēsties. …bis­kvīti ar biezpienu un rozīnēm. Iesaku paņemt jau tagad, kamēr Rajs vēl visus nav apēdis.

Agims no sudraba kannas ielēja biezo melno kafiju smalkās porcelāna tasītēs. Rajs nokoda biskvītu un baudas labsajūtā gan­drīz zaudēja samaņu.

-    Bot tagad pie lietas, Agims turpināja, jo zinu, ka jums nav daudz laika. Viņš noliecās un no galda apakšas izvilka ko­ka kasti. Vispirms ieroči. Tu teici, ka vajag uzticamu, nevis mo­dernu, tādēļ sagādāju jums Gloka deviņpadsmito modeli. Ar di­viem dučiem aptveru katram.

Rajs paņēma vienu pistoli un uzreiz atzinīgi novērtēja to. Iero­cis šķita ieslīdam rokā, skarbs, auksts un nāvējošs.

-   Mūsdienu reaktīvajā laikmetā ir arī dažas neērtības, piemē­ram, nonākot jaunā vietā, grūti uzreiz sameklēt kārtīgu ieroci.

-   Tieši tādēļ ir labi pazīt kādu ieroču kontrabandistu. Agims plati pasmaidīja.

-    Daudz munīcijas, Rajs sacīja, ar zodu norādīdams uz kasti. Vai tu domā, ka mēs dosimies karā?

-   Jūs esat amerikāņi. Agims paraustīja plecus. Jūs to darāt vienmēr.

-    Laikam gan, Rajs piekrita un iesmējās.

Zoja tikmēr apskatīja otru pistoli, pie viena izmēģinot, cik vieg­li var nospiest mēlīti. Agims vēroja viņu un smaidīja gluži kā tē­tis, kura bērns tikko nospēlējis savu pirmo solokoncertu.

-    Bet tās jūsu problēmiņas ar franču drošības policiju un ap­sūdzībām terorismā… Agims pavēcināja roku, it kā tas būtu ti­kai nieks. Mans informators no ungāru drošībniekiem stāsta, ka viņi tiešām vakar no Parīzes saņēmuši oficiālu komunikē ar brīdinājumu par jūsu iespējamo ierašanos valsti. Patlaban doku­ments vēl ceļo pa kabinetiem, kur to rūpīgi lasa un paraksta. Budapeštā tu vari mierīgi nodzivot līdz mūža galam un nomirt, un tevi vēl nebūs pat sākuši meklēt.

-    Es negribu te palikt līdz mūža galam, man pietiks ar vienu dienu, Rajs attrauca. Taču viņš apzinājās, ka Entonijs Lavlijs droši vien ir ziņojis par teroristiem, un Jasmīna Pūla, izmantojot savus sakarus franču policijā, jau ir noskaidrojusi, kurp viņi de­vušies. Viņai nevajadzēs kārtot birokrātiskas formalitātes, lai at­kal izsekotu bēgļus. Mūsu tikšanās ar Denisu Kuzminu noru­nāta šopēcpusdien, Rajs turpināja. Ko tu par viņu uzzināji?

-    Viņš ir Budapeštas iedzīvotājs un padomju okupācijas ar­mijas karavīra dēls. Tēvs pameta ģimeni un atgriezās dzimtenē, kad zēns bija vienpadsmit gadus vecs. Māte Aukstā kara laikā trenēja Ungārijas sieviešu olimpisko vingrotāju komandu, tātad nekāda dižā rocība nebija iespējama. Tagad Kuzmins ir apmē­ram sešdesmit gadus vecs un visnotaļ bagāts. Vēl pagājušajā gadā viņš bija krievu folkloras un mitoloģijas profesors mūsu Lorānda Etveša universitātē. Tagad pensionējies un d/ivo ne­lielā villā apmēram divdesmit kilometru attālumā no šejienes, kalna galā ar skatu uz Donavu un Sentendres pilsētiņu. Savu­laik bija precējies, piedzima dēls, bet laulība tika šķirta, kad zī­dainis pēkšņi nomira.

-    Un viņš kolekcionē ikonas, Rajs piebilda.

Agims atplauka žilbinošā smaidā.

-   Jā gan, brāl. Viņš ir slavens kolekcionārs. Agims apzieda biskvītu ar sakultu krējumu un pasniedza to Zojai. Un par Denisu Kuzminu jums vajadzētu zināt vēl kaut ko. Baumo, ka pirms Berlīnes mūra krišanas viņš bija ungāru slepenpolicijas ziņotājs. Uz mirkli apklusis, Agims paraudzījās tālumā, kaut ko apdomā­ja un tad paraustīja plecus. Varbūt tieši ar spiegošanu viņš kļu­va bagāts. Kas zina? Viņam noteikti labi maksāja par disidentu uzradīšanu studentu un profesoru rindās un pretvalstisku saru­nu noklausīšanos, jo revolucionārā sēkla visbiežāk uzdīgst tieši universitātēs. Nosūdzētos cilvēkus droši vien nosūtīja uz "psiho­loģiskajām slimnīcām" pārmācīšanai, taču tas ir tikai maigāks cie­tuma nosaukums. Ja tev radīsies izdevība, brāl, tu gribēsi viņu no­galināt.