Zoja un Rajs sekoja viņiem augšup pa ielu. Kaut kur ierējās suns, bet no kāda atvērta loga plūda basu ritmi ungāru repa grupas Bclga dziesma Az a Baj.
Viņi iegāja dzeltenajā namā un nonāca gaitenī, kura labākās dienas beidzās pirms trim gadsimtiem. Krāsa no sienām lobījās nost lekšķēm vien, parketa dēlīši bija sametušies un netīri. Mēbeļu nekur neredzēja.
Divi svešie vīri gāja viņiem pa priekšu, vēl divi sekoja. Viņi devās augšā pa nodilušām marmora kāpnēm, izgāja pa divām divvērtņu durvīm un nonāca žilbinošas saules gaismas pielietā istabā. Rajs klusi iesvilpās.
- Oho! Zoja iesaucās. Laikam vajadzēja uzvilkt balles kleitu un dejot valsi.
Rajs lēni pagriezās, nopētīdams grezni ornamentētos griestus un apzeltītu augļu vītnēm rotātās frīzes.
- Kādreiz tā bija deju zāle. Viņš to restaurēja bijušajā spožumā.
Pie viena loga, kas stiepās no grīdas līdz griestiem, atradās apaļš galdiņš ar baltu galdautu, ziediem apgleznotu porcelāna servīzi un sudraba kafijkannu. Pie galdiņa kāds vīrs lasīja laikrakstu.
- Agim, veco zēn! Rajs uzsauca. Kur tad vijoles? Kā tad mēs ar Zoju dejosim, ja nav vijoļu?
Agims Latifi nometa avīzi uz grīdas un trijos soļos bija blakus Rajam.
- Brāl! viņš nokliedza, apskaudams Raju tik cieši, ka varēja pat salauzt kaulus. Es sasodīti priecājos, ka varam atkal tikties!
Ungārs atplauka platā smaidā. Rajs nosprieda, ka draugs nav mainījies tas joprojām ir vecais, labais Agims.
Stāvēdama Rajam aiz muguras, Zoja nočukstēja:
- Jā, viņš tiešām izskatās riebīgs.
Rajs klusībā pasmaidīja, jo Agims Latifi šķita tikko izkāpis no smaržu reklāmas lappuses biezas, melnas cirtas, tumšas, miklas acis ar biezām skropstām, pilnīgas lūpas, kas pavērušās, lai parādītu mirdzoši baltus zobus. Viņš bija uzvilcis baltu zīda kreklu ar platām piedurknēm, kurš labi iederējās šajā deju zālē. Apkaklīte bija atpogāta, lai visi redzētu gludu, zeltaini brūnu ādu.
- Un šī ir tava jaunā sieviete, Agims sacīja, pagriezies pret Zoju un veltījis viņai reibinošu smaidu. No tā, ko tu man pastāstīji pa telefonu, es nospriedu, ka šī varētu būt tava īsta. Un tagad es pārliecinos, ka tā tiešām ir.
To dzirdot, Rajs juta, ka pietvīkst līdz matu galiņiem. Un apņēmās nekad vairs nerunāt par mīlestību ar Kosovas albāni trijos naktī, kad izdzerta ouzo pudele.
- Mis Zoja Dmitrova, priecājos iepazīties. Agims noliecās un noskūpstīja Zojai roku. Es esmu Agims Latifi un nozagtu jūs, ja vien jūs nebūtu Raja O'Melija sieviete. Bet es protu uzvesties, jo viņš gan nav mans asinsradinieks, taču mēs esam brāļi. Vai saprotat, ko es ar to domāju?
Apjukusi Zoja tomēr izmocīja:
- Jūs esat lējuši asinis, lai glābtu viens otra dzīvību. Gan savas, gan savu ienaidnieku.
Agims spēcīgi uzsita Rajam pa plecu.
- Nu, ko es teicu, brāl? Viņa ir īstā.
Jau grasīdamies apklusināt savu draugu, Rajs tomēr pārdomāja. Ir lietas, par kurām labāk nelikties ne zinis.
- Brīnišķīga telpa, Zoja teica.
- Paldies. Es pamazām restaurēju šo māju, taču domāju, ka tam vajadzēs visu manu mūžu un kaudzi naudas. Viņš pavēcināja ar roku uz loga pusi, kur varēja redzēt efejas un vīģu dārzu. -Varbūt nākamo sakārtošu pagalmu. Runā, ka padomju aplenkuma laikā Otrā pasaules kara beigās pilsētas pagalmos aprakti vairāki simti ungāru karavīru.
Rajs vēlreiz nopētīja telpu un prātoja, kur Agims ņēmis tik daudz naudas. Stāstīdams Zojai par slaveno Austrumeiropas ieroču kontrabandistu, viņš bija pārliecināts, ka mazliet pārspīlē, taču tagad tā vairs nedomāja.
- Nāciet, Agims aicināja, saņemdams Zoju aiz elkoņa, paēdīsim brokastis. Te ir bulciņas ar sieru un kartupeļiem jeb pogāčas. Un te… Viņš atvilka krēslu, lai Zoja varētu apsēsties. …biskvīti ar biezpienu un rozīnēm. Iesaku paņemt jau tagad, kamēr Rajs vēl visus nav apēdis.
Agims no sudraba kannas ielēja biezo melno kafiju smalkās porcelāna tasītēs. Rajs nokoda biskvītu un baudas labsajūtā gandrīz zaudēja samaņu.
- Bot tagad pie lietas, Agims turpināja, jo zinu, ka jums nav daudz laika. Viņš noliecās un no galda apakšas izvilka koka kasti. Vispirms ieroči. Tu teici, ka vajag uzticamu, nevis modernu, tādēļ sagādāju jums Gloka deviņpadsmito modeli. Ar diviem dučiem aptveru katram.
Rajs paņēma vienu pistoli un uzreiz atzinīgi novērtēja to. Ierocis šķita ieslīdam rokā, skarbs, auksts un nāvējošs.
- Mūsdienu reaktīvajā laikmetā ir arī dažas neērtības, piemēram, nonākot jaunā vietā, grūti uzreiz sameklēt kārtīgu ieroci.
- Tieši tādēļ ir labi pazīt kādu ieroču kontrabandistu. Agims plati pasmaidīja.
- Daudz munīcijas, Rajs sacīja, ar zodu norādīdams uz kasti. Vai tu domā, ka mēs dosimies karā?
- Jūs esat amerikāņi. Agims paraustīja plecus. Jūs to darāt vienmēr.
- Laikam gan, Rajs piekrita un iesmējās.
Zoja tikmēr apskatīja otru pistoli, pie viena izmēģinot, cik viegli var nospiest mēlīti. Agims vēroja viņu un smaidīja gluži kā tētis, kura bērns tikko nospēlējis savu pirmo solokoncertu.
- Bet tās jūsu problēmiņas ar franču drošības policiju un apsūdzībām terorismā… Agims pavēcināja roku, it kā tas būtu tikai nieks. Mans informators no ungāru drošībniekiem stāsta, ka viņi tiešām vakar no Parīzes saņēmuši oficiālu komunikē ar brīdinājumu par jūsu iespējamo ierašanos valsti. Patlaban dokuments vēl ceļo pa kabinetiem, kur to rūpīgi lasa un paraksta. Budapeštā tu vari mierīgi nodzivot līdz mūža galam un nomirt, un tevi vēl nebūs pat sākuši meklēt.
- Es negribu te palikt līdz mūža galam, man pietiks ar vienu dienu, Rajs attrauca. Taču viņš apzinājās, ka Entonijs Lavlijs droši vien ir ziņojis par teroristiem, un Jasmīna Pūla, izmantojot savus sakarus franču policijā, jau ir noskaidrojusi, kurp viņi devušies. Viņai nevajadzēs kārtot birokrātiskas formalitātes, lai atkal izsekotu bēgļus. Mūsu tikšanās ar Denisu Kuzminu norunāta šopēcpusdien, Rajs turpināja. Ko tu par viņu uzzināji?
- Viņš ir Budapeštas iedzīvotājs un padomju okupācijas armijas karavīra dēls. Tēvs pameta ģimeni un atgriezās dzimtenē, kad zēns bija vienpadsmit gadus vecs. Māte Aukstā kara laikā trenēja Ungārijas sieviešu olimpisko vingrotāju komandu, tātad nekāda dižā rocība nebija iespējama. Tagad Kuzmins ir apmēram sešdesmit gadus vecs un visnotaļ bagāts. Vēl pagājušajā gadā viņš bija krievu folkloras un mitoloģijas profesors mūsu Lorānda Etveša universitātē. Tagad pensionējies un d/ivo nelielā villā apmēram divdesmit kilometru attālumā no šejienes, kalna galā ar skatu uz Donavu un Sentendres pilsētiņu. Savulaik bija precējies, piedzima dēls, bet laulība tika šķirta, kad zīdainis pēkšņi nomira.
- Un viņš kolekcionē ikonas, Rajs piebilda.
Agims atplauka žilbinošā smaidā.
- Jā gan, brāl. Viņš ir slavens kolekcionārs. Agims apzieda biskvītu ar sakultu krējumu un pasniedza to Zojai. Un par Denisu Kuzminu jums vajadzētu zināt vēl kaut ko. Baumo, ka pirms Berlīnes mūra krišanas viņš bija ungāru slepenpolicijas ziņotājs. Uz mirkli apklusis, Agims paraudzījās tālumā, kaut ko apdomāja un tad paraustīja plecus. Varbūt tieši ar spiegošanu viņš kļuva bagāts. Kas zina? Viņam noteikti labi maksāja par disidentu uzradīšanu studentu un profesoru rindās un pretvalstisku sarunu noklausīšanos, jo revolucionārā sēkla visbiežāk uzdīgst tieši universitātēs. Nosūdzētos cilvēkus droši vien nosūtīja uz "psiholoģiskajām slimnīcām" pārmācīšanai, taču tas ir tikai maigāks cietuma nosaukums. Ja tev radīsies izdevība, brāl, tu gribēsi viņu nogalināt.