- Mēs gan labak gribētu šeit ar tādiem varoņdarbiem neizcelties, Rajs attrauca, apsvērdams savu pirmo iespaidu par Denisu Kuzminu. Iztēlē parādījās pensionēts profesors, kas noliecies pār putekļainiem, seniem sējumiem un ikonu kolekciju. Bet viņš varēja būt bīstams, ja tiešām savulaik sadarbojies ar slepenpoliciju.
- Ņemiet vēl vienu biskvītu, Agims mudināja Zoju. Ar diviem nepietiek. Bet es tikmēr izstāstīšu, kā mēs ar Raju kļuvām par brāļiem. Nedomāju, ka viņš pats kādreiz atzīsies.
Zoja uzdzēra biskvītam kafiju un pasniedzās pēc nākamā.
- Vai esat dzirdējis par Klusējošo Budu? viņa jautāja. Rajs, ziniet, varētu atstāt viņu bez graša kabatā.
Agims izplūda sirsnīgos smieklos un uzsita Rajam pa muguru.
- Viss sakas pirms četriem gadiem Kosova, viņš sacīja. Kad beidzās bombardēšana. Briesmoņa Miloševiča vairs nebija, bet amerikāņi un viņu sabiedrotie vēl nebija atklājuši, ka jūsu atbalstītie brīvības cīnītāji pārvērtuši valsti par narkotiku kontrabandistu paradīzi. Mani tautieši, Kosovas albāņi… radās tā saucamās
Piecpadsmit ģimenes, kas tagad importē astoņdesmit procentus Eiropas heroīna. Mēs to saucam par "Albanku" jeb "Albānieti".
- To es esmu dzirdējusi, Zoja teica. Rajs nosprieda, ka mātes iespaidā viņa par "Albanku" varbūt zina daudz vairāk nekā vēlētos.
- Vienu no Piecpadsmit ģimenēm vadīja vīrs vārdā Armends Brozi, Agims turpināja. Amerikāņu Narkotiku apkarošanas pārvalde ar kolēģiem Vācijā izvērsa operāciju šī vīra arestēšanai, un Rajs tika iecelts par atbildīgo. Viņam bija vajadzīgs aģents, kas iefiltrētos ienaidnieka rindās, kā jūs mēdzat teikt, bet Piecpadsmit ģimenes… Ja neesi Kosovas albānis, tajās iekļūt nav iespējams, saprotat? Tādēļ Rajs izvēlējās mani, un es labprāt palīdzēju. Nē, no sirds palīdzēju.
Agims apklusa, lūkodamies uz savām dūrēs sažņaugtajām rokām. Pēc brīža Zoja vaicāja:
- Jo tas bija svarīgi jums personīgi?
Norijis siekalas, Agims palocīja galvu.
- Man bija māsa Bora. Tas nozīmē "sniegs", viņai ļoti atbilstošs vārds. Ne jau tāpēc, ka viņa bija šķīsta, noteikti ne. Viņa bija skaista, gluži kā tikko sasnidzis balts sniegs, kas biezā kārtā klāj ciemata māju jumtus. Armends Brozi pataisīja manu māsu par savu piegulētāju un pēc tam, kad viņam Bora apnika, lika strādāt par mūli, proti, lika rit ar heroīnu pilnus prezervatīvus un tā iziet muitas kontroli. Reiz viens prezervatīvs saplīsa, un viņa nomira uz netīras grīdas Kenedija lidostas tualetē.
Zoja pastiepa roku, lai pieskartos Agima dūrei.
- Vai viņš samaksāja par to?
Agima smaids šķita vienlaikus skumjš un ļauns.
- Protams, ka viņš samaksāja! Kad mums izdevās arestēt Armendu Brozi, Rajs nokārtoja tā, ka es varēju netraucēti viņu nogalināt. Viņš nomira tāpat kā mana māsa, nāve bija lēna un mokoša. Lūk, ko Rajs izdarīja manā labā. Un tādēļ es viņu saucu par brāli. Uz brīdi iestājās klusums, bet tad Agims paraustīja plecus. Pēc tam man Kosovā palikt bija bīstami, un es atbraucu uz Budapeštu, kur dzīvoja mana ģimene. Tagad es kļūstu bagāts, pārdodot ieročus dumpiniekiem, kas naudiņu nopelnījuši, tirgojot narkotikas. Tātad es esmu liekulis, bet… ko lai dara?
Vēlāk, kad viņi devās atpakaļ pie automobiļa, Agims sagrāba Raju aiz rokas un parāva atpakaļ, ļaujot Zojai iet pirmajai.
- Tagad es esmu viņu saticis, Raj, Agims čukstēja, un viņa acīs mirdzēja vāji slēpta humora dzirksts, un varu pateikt pilnīgi droši. Viņa ir īstā.
Rajs paspēra kādu bruģakmeni, lai gan patiesība gribēja iedunkāt pats sevi.
- Pie velna, Agim! Es taču viņu tik tikko pazīstu!
Agims papurināja galvu un kļuva nopietns.
- Divās dienās tu par viņu esi uzzinājis vairāk, neka daudzi citi par otru uzzina visa mūža laikā. Viņa ir tava īstā. Tādēļ neesi idiots.
Trīsdesmit devītā nodaļa
r
- Lēnāk viņi droši vien brauc tikai atpakaļgaitā, Rajs sodījās, valdīdams vēlēšanos uztaurēt sagrabējušam Volksivagen autobusam, kas iebrāzās likumā viņiem pa priekšu.
- Aha, Zoja novilka. Viņa klēpī turēja atvērtu Vanity Fair žurnālu un noliekusies pētīja Mailsa Teilora seju, it kā gribētu ielīst šim cilvēkam domās un dvēselē.
- Bet labi, ka viņiem vismaz ir iespēja izbaudīt skaistus skatus, Rajs turpināja, kad priekšā atklājās kokiem apaugušu kalnu un līkumotās Donavas upes ainava.
- Es redzu, O'Melij, Zoja sacīja. Taču vienlaikus es arī domāju.
-Oho!
-Ja Amerikas pelēkais kardināls reiz palīdzēja padomju aģentam nogalināt prezidentu Kenediju, tad ko viņš ir spējīgs izdarīt ar valsti tagad, kad viņa rīcībā ir vara un nauda? Mēs zinām, ka viņš varbūt joprojām sadarbojas ar VDK, lai kā to iestādi sauc mūsdienās…
- FSB. Federafnaja Služba Bezopasnosti.
Zoja tikai pavēcināja roku.
- Vienalga. To viņš varēs stāstīt tiesnesim, kad mēs viņu būsim atmaskojuši. Un tad nu es domāju… kā mēs viņu atmaskosim? Mēs varam parādīt filmu kādam valdības pārstāvim, piemēram, CIR Bet pagaidi… slepkava bija viens no viņu aģentiem, kas vienlaikus bijis arī VDK kurmis…
Aizmugurē atskanēja kāda auto signāls. Rajs palūkojās sānskata spogulī sarkans Mini Cooper šaudījās no vienas ceļa puses uz otru. Acīmredzot šoferis alka apsteigt viņus un arī Volkszvagen autobusu, taču baidījās, jo ceļš nebija pietiekami pārskatāms.
- Iespējams, viņi jau sen saprata, ka mans tēvs ir kurmis, Rajs sacīja. Varbūt pat zinaja, ka viņš ir tas cilvēks zālainajā paugurā. Taču neatkarīgi no tā, ko viņi zina tagad vai zināja agrāk, mums jāņem vērā kaut kas cits. Kad prezidents tika nošauts, visi pa ķēdīti centās piesegt savas pakaļas, gan CIP priekšnieki, gan vienkārši Dalasas policisti, jo tieši viņi pieļāva, ka slepkavība vispār notiek. Piemēram, slepenais dienests. Pirmkārt, viņi piekrita, ka prezidents todien brauc automobilī ar nolaistu jumtu. Otrkārt, tiklīdz atskanēja pirmais šāviens, šoferim vajadzēja nospiest gāzes pedāli un pa galvu pa kaklu laisties prom. Bet viņš nez kādēļ faktiski apstādināja mašīnu. Lai paskatītos apkārt, man šķiet. Kas to tagad lai zina? Bet Kenedijs un pārējie pasažieri palika sēžam mašīnā kā tādas koka pīles šautuvē.
Zoja saritināja žurnālu ciešā caurulītē un pagriezās, lai paskatītos ārā pa logu.
- Redzi, no tā jau es visvairāk arī baidos, Raj. Mēs viņiem atdosim filmu, viņi silti ieteiks mums padomāt par valsts interesēm un tad noraks materiālu savos arhīvos.
- Mazulīt, viņi filmu noraks tik dziļi, ka dienas gaismu tā ieraudzīs vien tad, ja kāds ķīnietis to nejauši atradīs, rakņājoties savā sakņu dārzā.
- Bet mēs atlikušo mūžu pavadīsim, ieslēgti būrī.
Mini Cooper vadītājs atkal uztaurēja, un Volksivagen autobuss atbildēja, izmetot atmosfērā melnu dūmu mākoni un nākamajā ceļa līkumā palēninot gaitu. Rajs nospieda bremžu pedāli un saņēmies atslābināja tvērienu, lai nežņaugtu stūri tik stipri.
- Mēs varam nodot filmu medijiem, viņš sacīja. Es pazīstu kādu foršu puisi, kurš strādā Washington Post redakcijā. Gudrs, apķērīgs, nav tik viegli iebiedējams. Lai kādi būtu viņa personīgie uzskati, rakstos tie neizpaužas.
Viņi izbrauca līkumu, un priekšā beidzot bija redzams taisns ceļš bez pretimbraucošiem automobiļiem. Rajs nospieda akseleratora pedāli un jau pēc sekundes traucās garām autobusam. Tanī brīdi garām pašāvās Mini Cooper automobilis, un šoferis parādīja viņiem vidējo pirkstu.