"Idiots," Rajs domās secināja.
- Pilnīgs idiots, Zoja noteica.
Rajs nosmējās un tad sacīja:
- Mēs varētu parādīt filmu manam paziņam, taču filma vēl nav viss. Tajā uzņemti vainīgie, bet nav atspoguļoti cēloņi. Žurnālists materiālu publicēs tikai tad, ja zinās, kāpēc toreiz tā notika.
- Un viņu nogalinās, tiklīdz viņš sāks uzdot jautājumus, Zoja piebilda.
- Tieši tā.
Kādu brīdi viņi brauca klusumā, bet tad Rajs paziņoja:
- Es pazīstu kādu puisi, kurš ir visnotaļ ietekmīgs, ar labiem sakariem un kuru Mailsam nebūs viegli iebaidīt. Diemžēl viņam var pietrūkt drosmes parādīt filmu atklātībā. Patiesību sakot, viņš to noteikti nedarīs, ja uzskatīs, ka tādējādi vairāk kaitē valstij nekā palīdz.
- Kas ir šis izcilnieks?
- Senators Džeksons Būns.
Zoja strauji sagriezās sēdeklī, lai ieskatītos Rajam acīs.
- Ak Dievs! Tu pazīsti senatoru Būnu?
- Ei, tikai neģībsti!
- Es… Senators Būns. Mēļo, ka viņš varētu but mūsu nākamais prezidents, Raj. Kad jus iepazināties?
-Tolaik es dienēju specvienībā. Viņš bija mans komandieris.
- Zini, kas man tevi visvairāk patīk, Raj? Zoja iesmējās. Tu ne tikai proti piecpadsmit valodas, bet arī pazīsti "puišus" it visur, kur vien mēs nonākam. Puisi, kurš sagādā ieročus. Puisi, kas vilto dokumentus. Puisi, kas sēž Savienoto Valstu senatora krēslā.
Viņa atritināja žurnālu, un tas atvērās vietā, kur publicēts materiāls par Teiloru. Pretī pirmajai raksta lappusei bija ievietotas fotogrāfijas. Kad Zoja pacēla žurnālu tuvāk saules gaismai, kas spīdēja iekšā pa logu, Rajs ar pūlēm apslāpēja vaidu.
Zojas uzmanību piesaistīja attēls, kur Mailss Teilors redzams kopā ar Savienoto Valstu prezidentu, pasniedzot kādam pedagogam Brīvības medaļu. Fonā vairāki cilvēki bija sapulcējušies pie Amerikas karoga, bet mazliet tālāk it ka viņa būtu vēlējusies atkāpties, lai neiekļūtu kadrā, stāvēja sieviete koši sarkanā kostīmā.
Sievietei bija rudi, uz augšu sasukati mati, un redzēt varēja tikai pusi sejas, turklāt visnotaļ izplūdušu, taču sarkanā kostīma dēļ Zoja bija pārliecināta, ka tā ir jasmīna Pūla.
"It kā pasaulē nebūtu tūkstošiem sarkanu kostīmu. Bet to laikam sauc par sieviešu intuīciju," Rajs sprieda, vērodams Zoju.
Gluži vai nolasīdama viņa domas, Zoja paziņoja:
- Ka es tev saku, O'Melij, tā ir viņa! Tikpat satriecošs kostīms viņai bija mugurā arī Parīzē.
Rajs iekoda vaiga iekšpusē, lai apslāpētu dzēlīgu piezīmi, un tad teica:
- Ei, es taču esmu tev blakus, un tā Jasmīna Pūla, kas varbūt ir Mailsa Teilora algota slepkava, neko tev nespēs padarīt. Bet es tikai gribu atgādināt, ka fotogrāfijā var būt arī pavisam cita sieviete.
Zoja vēlreiz uzmanīgi izpētīja attēlu, tad aizvēra žurnālu, ielika to durvju kabatā un atskrūvēja vāciņu ūdens pudelei, kas bija iekļauta automobiļa nomas cenā. Kad viņi iebrauca kārtējā ceļa likumā, viņa piespieda vaigu pie loga stikla.
- Tiešām iespaidīgs skats, viņa sacīja. Bet Štrauss kļūdījās. Donava ir nevis zila, bet drūmi, duļķaini brūna.
- Lielākoties tā tomēr ir zila. Šodien upē varbūt ir daudz kūstoša sniega ūdeņu. Pēc mirkļa Rajs piebilda: Agims gan ir viens simpātisks tipiņš, vai ne?
- Tiešām? Zoja attrauca, iemalkojusi ūdeni. Nepamanīju.
Rajs iemīlēja Sentendri no pirmā acu uzmetiena.
- Gandrīz jāteic, ka pārāk skaista, lai butu patiesa, viņš sacīja Zojai. Bruģētas ielas, sarkano dakstiņu jumti, košas fasādes, dīvainas pareizticīgo baznīcas. Paskat, viņiem ir pat zirgu vilktas karietes! Es varētu noalgot pāris vijolniekus, nopirkt tev sarkanu rozi, un mēs dotos izbraukumā, mēness gaismas apspīdēti…
- Ir februāris, O'Melij. Saņemies, Zoja smaidot atgādināja. Ir gandrīz divi. Mums jāatrod profesora Kuzmina māja. Agims teica, ka tā atrodas kalnā, no kura paveras skats uz upi.
Māju viņu atrada pavisam viegli, taču Rajs pabrauca tai garām neapstādamies. Viņš iegrieza vienā šķērsielā, tad nākamajā, un viņi nonāca ielā, kas stiepās paralēli profesora villai. Rajs apturēja automobili pie kāpnēm, kas veda uz kapsētas mūra pusi.
Viņi izkāpa, izstaipījās un palūkojās apkārt.
- Jasmīnu Pūlu vēl nemana, Zoja secināja.
- Tā gan. Bet tāds jau ir viņas mērķis.
No cimdu nodalījuma Rajs izņēma Gloka sistēmas pistoli, ieslidināja to aiz siksnas krustu rajonā un tad sabāza aptveres bikšu sānu kabatās.
- Vai mēs atkal būsim Kārpenteri? Šovinistiskais cūka Džeks un neko nezinošā Sūzija? Zoja vaicāja.
Rajs papurināja galvu.
- Nē, paturēsim tikai vārdus. Kuzmins jau gadiem meklējis tavu ikonu. Ieraudzījis šo dārgumu, viņš tūdaļ gribēs to iegūt. Ja mēs radīsim lauku iespaidu, sāksies problēmas. Lai gan… tās var sākties tik un tā. Viņš vēlreiz palūkojās apkārt. Vai neiebildlsi mazliet pagaidīt pie mašīnas? Es vispirms gribu nopētīt to villu. Atrast atkāpšanās ceļu gadījumam, ja tāds būtu nepieciešams.
- Plāns "B". Zoja plati smaidīja un viegli šūpojās uz papēžiem.
"Sasodīts!" Rajs nodomāja. "Par spīti visam, viņai patīk šis piedzīvojums." Un viņš klusībā pasmaidīja, jo ari pats izbaudīja ik mirkli.
Profesora Denisa Kuzmina villa apmesta divstāvu māja bālā persiku krasā atradās aiz ciprešu audzes un zaļa kaltas dzelzs žoga. Vārti bija vaļā, un Rajs ieslīdēja teritorijā, neviena nemanīts. Līdz mājai stiepās grantēts piebraucamais ceļš. Viņš nonāca līdz sētas pusei un ieraudzīja virtuves durvis, kas veda uz sakņu dārzu un nelielu ābeļdārzu. Aiz tā vijās ceļš lidz baznīcai.
Rajs pagāja dievnamam garām un attapās neliela kapsētā ar akmens krustiem un apdrupušiem pieminekļiem. Mūris stiepās gar vienu kapsētas malu, bet mūra otrā pusē bija ierīkoti vairāki akmens pakāpieni. Rajs paskatījās lejā un uzreiz ieraudzīja paša noīrēto BMW. Diemžēl Zojas tuvumā nebija.
Pieveicis pakāpienus, viņš juta paniku pieņemamies spēkā. Taču tur jau viņa stāvēja ar muguru pret Raju, atspiedusies pret priekšējo buferi. Laikam viņš bija trokšņojis, jo Zoja pēkšņi izslējās un pagriezās, vienā rokā turēdama ūdens pudeli, bet otrā sažņaugusi Gloka sistēmas pistoli.
- Jēziņ, O'Melij, ko tu dari? Es gandrīz nošāvu tevi.
- Piedod. Es iedomājos, ka tu… piedod.
Dziļi ievilcis elpu, Rajs mēģināja nomierināties un apvaldīt strauji pukstošo sirdi. "Jāsaņemas. Laikam esmu ļāvies Agima pļāpām par vienīgo īsto, tādēļ nespēju koncentrēties. Ja cilvēks nespēj koncentrēties, nošauj ne tikai viņu, bet ari tos, par kuriem viņš jūtas atbildīgs."
- Nākamreiz brīdini! Zini, es mazliet nervozēju. Zoja ieslidināja pistoli audekla somā. Nu, ko atradi? Vai mums ir plāns "B"?
Rajs pastāstīja par villas teritoriju, vienlaikus izņemdams no kabatas Šveices armijas nazi, atvērdams automobiļa pasažieru pusos durvis un atstūma sēdekli tik tālu atpakaļ, cik vien tas bija iespējams.
Zoja lūkojās viņam pār plecu.
- Ko tu dari?
- Neitralizēju drošības spilvenus. Jau agrāk vajadzēja to izdarīt. Varbūt prom mēs dosimies šausmīgā steigā un iekļūsim kādā sadursmē, bet es negribu, ka mūs iepļaukā neilona gabals.
- Iespējams, tu tagad rīkojies nelikumīgi. Bet es nevienam neteikšu.
- Ei, māsiņ, ja mani pieķers, es vilkšu tevi līdzi. Pie velna! Tieši no tā jau es baidījos. Lai tiktu līdz kontroles panelim, vajadzēs sagriezt paklājiņu.