- Labi, bet autonomā tu pats ar visu tiksi galā. Zoja pieliecās, lai varētu iebāzt galvu salonā un labāk redzēt, ko Rajs dara. -Ja mums vajadzēs steigšus bēgt, vai es drīkstēšu sēsties pie stūres?
Rajs sāka smieties.
Villas durvis atvēra visnotaļ pievilcīga, taču skarba, apmēram piecdesmit gadus veca blondīne, kas paziņoja, ka ir saimniecības vadītāja un profesors viņus jau gaida. Sekodams kundzei plašajā foajē, kur grīdu klāja melnas un baltas flīzes, Rajs nopētīja viņas kājas un nosprieda, ka varbūt tieši viņas dēļ Deniss Kuzmins tā arī neapprecējās otrreiz.
Saimniecības vadītāja ieveda viesus "profesora bibliotēkā" saules pielietā telpā ar sarkankoka paneļiem un sienās iebūvētiem grāmatplauktiem.
- Cik skaists dārzs! Zoja iesaucās, piegājusi pie stiklotajām divvērtņu durvīm, kas veda uz slīpu zaļu pļavu ar vilkābeļu dzīvžogu un acāliju dobēm.
Tāds kompliments uz saimniecības vadītāju neatstāja nekādu iespaidu.
- Profesors drīz nāks, viņa paziņoja un devās prom, cieši aiztaisīdama divvērtņu durvis uz gaiteni.
Rajs palūkojās apkārt, taču citu durvju nebija.
- Man nepatīk, ka no šejienes var izkļūt tikai gaiteni vai dārzā. Viņš apstājās pie galda, kurš profesoram kalpoja arī kā rakstāmgalds. Pie sienas aiz tā karājās populārā propagandistu afiša ar Josifa Staļina attēlu dižais tautu vadonis pozēja kopā ar sārtvaidzi meiteni. Interesanti, vai viņš zina, ka Staļins lika nošaut šīs meitenītes tēvu, Rajs skaļi prātoja.
- Varbūt viņam vienalga. Viņš pats bija ziņotājs, tātad varbūt uzskatīja, ka meitenes tēvs to ir pelnījis.
- Izskatās, ka viņš raksta grāmatu, Rajs secināja, pašķirstīdams manuskriptu blakus profesora datoram. Par burvestībām viduslaiku Sibīrijā.
- Ei, neaizraujies! Ja mēs pareizi spriežam, tad arī es nāku no senas raganu dzimtas. Zoja nogāja par plauktiem, kuros bija sarindotas ne tikai grāmatas, bet arī dažādas ikonas. Dažas likās tik senas, ka tam jau nolobījusies krāsa, savukārt citām nebija žēlots ne zelts, ne sudrabs. Te ir arī vērtīgas lietas, viņa sacīja.
Rajs jau grasījās pajautāt, kāda ir profesora kolekcija salīdzinājuma ar Zojas mātes krājumu, kad atvērās durvis un tajās parādījās sīka auguma vājš vīrietis sarkanā punktotā kaklasaitē, tvīda biksēs, džemperī ar ielāpiem uz elkoņiem parasti tieši tādus attēloja pensionējušos koledžas pasniedzējus. Viņam bija ari brilles raga ietvarā.
Ienākdams bibliotēkā, viņš izstiepa roku un tuvojās Rajam.
- Es esmu profesors Kuzmins. Un jūs droši vien esat Kārpentera kungs un kundze. Angliski viņš runāja gandrīz bez akcenta, taču lēni un rūpīgi, it kā baidītos pieļaut kādu kļūdu. Piedodiet, bet nedzirdēju, kā piebraucāt.
- Mēs izmantojām dzelzceļu, Rajs paskaidroja.
- Jūs kāpāt augšā visu garo ceļu no stacijas? Profesora bāli pelēkās cementkrāsas acis uzmanīgi pētīja viesus. Rajs sprieda, ka Deniss Kuzmins novērtē cilvēkus jau pirmajā tikšanās reizē, tad paiet maliņā un pašapmierināts gaida apstiprinājumu savai teorijai. Pasmaidījis viņš atklāja sīkus dzeltenīgus zobus, kas atgādināja kukurūzas graudus. Bet, protams, jūs esat jauni un spēcīgi, un šodien nemaz nav tik auksts. Ko domājat par Sentendres pilsētas laukumu? Apburošs, vai ne?
- Manuprāt, tur valda pārāk liela burzma, Rajs atzina, taču mana sieva tiešām jutās kā apburta. Viņa grib doties naksnīgā izbraucienā ar karieti.
Kuzmins ieķiķinājās.
- Romantisks sentiments, Kārpentera kundze, bet vajadzētu pagaidīt siltāku laiku. Profesors norādīja uz dīvānu un diviem atpūtas krēsliem, kas apvilkti ar briesmīgi zaļu samtu. Vai apsēdīsimies pie uguns?
Rajs apstājās, lai nopētītu lielo, ierāmēto izdruku, kas karājās blakus kamīnam. "Dīvaini, ka cilvēks vēlējies kaut ko tādu pakart bibliotēkā," Rajs nodomāja. "Bet arī Staļina portrets nav nekāds uzmundrinošais."
- Maskavas Tretjakova galerijā es redzēju oriģinālu, Rajs sacīja.
Laimē novaidējies, Kuzmins sašūpojās uz papēžiem. Tā vien šķita, ka sāksies viena no viņa slavenajām lekcijām.
- O, jā. Eļļas glezna, lija Repins, 'Tvans Bargais un viņa dēls Ivans tūkstoš piecsimt astoņdesmit pirmā gada sešpadsmitajā novembrī". Iemūžināts brīdis, kad cars Ivans nekontrolējamās dusmās ar dzelzs nūju iesitis savam dēlam un troņmantniekam pa galvu. Tēvs nometies uz grīdas un apskāvis asiņojošo dēlu. Viņa acis pauž neprātu, taču vienlaikus arī šausmīgu nožēlu. Savukārt mirstošā dēla seja šķiet mierīga, gluži kā Kristum nāves brīdī. Fascinējoši, vai ne?
- Un skumji, Zoja piebilda.
Rajs klusēja, iedziļinājies drausmīgajā vēstures brīdī, ko atspoguļojis mākslinieks. Cars tērpies melnās drānās, dēls šķīsti baltā kreklā. Slepkavības ierocis guļ līdzās uz asinīm notašķīta austrumnieku paklāja.
- Šķiet, ka jūs, profesor, ļoti interese gara divainakie Krievijas vēstures varoņi, Zoja secināja, paņēmusi no kamīna dzegas melnbaltu fotogrāfiju sudrabotā ietvarā. Taja bija attēlots izdēdējis bārdainis garā melnā tērpā. Viņš sēdēja pie galda, uz kura atvērta Bībele.
Denisa Kuzmina lūpās atplauka savāds smaids.
- Pazināt Trako mūku, vai ne? Jā, tas ir Grigorijs Rasputins. Daži uzskata, ka Rasputina ietekme uz caru Nikolaju un viņa sievu Aleksandru noveda pie boļševiku revolūcijas un Romanovu dinastijas krišanas. Viņu mēdz dēvēt gan par svēto mistiķi, fantastu, dziednieku un pareģi, gan par netiklu reliģisko šarlatānu. Varbūt patiesi ir visi apzīmējumi, bet varbūt… Viņš apklusa brīdī, kad atvērās durvis un bibliotēkā ienāca saimniecības vadītāja, nesdama paplāti ar trim augstām glāzēm, slīpēta kristāla karafi un zemu, apaļu pudeli. Tumši brūnais šķidrums tajā atgādināja ārstniecisku balzamu. Danko kundze atnesusi mums atspirdzinājumus. Vai esat kādreiz nogaršojuši Unicum balzamu? Daži to sauc par nacionālo dārgumu, lai gan pirmajā reizē tas var likties pārāk rūgts.
"Rūgts kā elle." Rajs to bija nomēģinājis iepriekšējā braucienā uz Budapeštu. Balzams oda pēc slimnīcas un garšoja pēc klepus zālēm, bet paģiras pēc divām glāzītēm izrādījās iespaidīgas.
- Varbūt vēlāk iedzeršu ūdeni, bet pagaidām paldies, Rajs pieklājīgi sacīja.
Profesors vīlies sadruma.
- Kārpentera kundze? viņš jautāja, pacēlis pudeli un glāzi.
Zoja veltīja viņam mirdzošu smaidu.
- Es labprāt pagaršotu, bet man sāp galva, ja iedzeru dienas vidū.
Kuzmins paraustīja plecus un ielēja sev balzamu.
- Ceru, ka neiebildīsiet, ja es to darīšu viens.
Viņi apsēdās Rajs un Zoja viens otram blakus uz dīvāna, bet profesors atpūtas krēslā. Rajs pamanīja, ka Deniss Kuzmins izvairas raudzīties Zojai acīs, it kā baidītos no viņas skatiena. "Varbūt vienkārši šovinists," Rajs sprieda, taču viņu nelika mierā bažas par citiem šādas piesardzības iemesliem.
- Telefonsarunā, Kuzmins sacīja, jūs pieminējāt ikonu, kuru vēlaties man parādīt.
- To vecmāmiņa uzdāvināja man kāzās, Zoja paskaidroja. Mums teica, ka ikonas nereti apvij miti un leģendas. Un mēs iedomājāmies, ka mūsējā ir ļoti neparasta un varbūt ari par to ir zināms kāds sevišķs stāsts. Un jūs esat speciālists šajos jautājumos…
Profesors par collu paslēja gaisā garo, plāno degunu.
-Jā, esmu izpelnījies zināmu reputāciju šajā jomā. Un dažām ikonām savulaik tiešām piedēvētas mītiskas, pat maģiskas spējas.