Zoja izņēma no somas roņādas maisu, apzināti ļaudama Kuzminam ieraudzīt pistoli. "Gudra meitene," Rajs domās secināja un vēlreiz izbaudīja paša pistoles vēso pieskārienu krustiem. Viņam profesors neizraisīja nekādas pozitīvās emocijas. Taču pats Kuzmins savu viedokli par Zojas ieroci nepauda ne sejā, ne vārdos.
Kad Zoja ielika ikonu sev klēpī, profesors neizdvesa ne skaņu atšķirība no Entonija Lavlija, kurš skaļi noelsās -, taču Rajs pamanīja, ka lūpu kaktiņi viņam nobāl un roka ar glāzi sāk drebēt.
- Augstais Dievs, tā ir… Kuzmins aprāvās. Viņa sejā pavīdēja dzīvas, teju nesātīgas alkas. Atgāzis galvu, viņš iedzēra krietnu malku balzama un pēc tam uzkrītoši vienaldzīgā toni pajautajai Vai vecmāmiņa stāstīja, kur dabūjusi šo ikonu?
Rajs saprata, cik satraukta jūtas Zoja. Arī viņam roku un kaju pirksti kņudēja nepacietībā. "Ko Kuzmins gribēja teikt par ikonu? Ka tā ir Dāma? Ja viņš zina par ikonu, vai zina arī par kaulu altāri?"
- Tā mūsu ģimenei pieder jau sen, Zoja paskaidroja. Tiek nodota no mātes meitai. Vecmāmiņa apgalvo, ka mēs esam svētītas meitenes, lepnas, senas dzimtas locekles un noteikti nebūsim
pēdējās.
"Manuprāt, Katja Orlova tiešām tā ir teikusi. Ne Zojai, jo viņas nekad nav tikušās, bet kādam citam. Varbūt Annai Larisai?" Rajs sprieda.
Kuzmins paliecās uz priekšu un cieši nopētīja Zoju, it kā viņa bālās acis būtu lāzeri, kas iespiežas viešņas domās.
- Tu esi Glabātāja, viņš teica, un Zoja pēkšņi sastinga. Profesors atslīga krēslā, droši vien apmierināts ar tādu reakciju. Brīnies, kā es to zinu? Es neesmu muļķis. Es redzu Dāmu, un es skatos tev sejā.
Zoja veikli palūkojās uz Raju, kurš ari atcerējās vārdus vecmāmiņas vēstulē. "Skaties uz Dāmu…"
- Laikam būs jāsāk no paša sākuma, profesors sacīja. Ar manu tēvu un notikumiem tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestā gada pavasarī.
četrdesmitā nodaļa
- Mans tēvs dienēja Valsts drošības galvenajā pārvaldē, kā tolaik sauca padomju slepenpoliciju. Izklausās briesmīgi, taču patiesībā tēvs bija lietvedis vecākā leitnanta, pārvaldes Ļeņingradas komisāra adjutanta Nikolaja Popova pakļautībā. Kuzmins uz mirkli apklusa. Acis viņam bija kļuvušas miklas, ļaudamies sāpīgajām atmiņām par tēvu, kurš reiz pameta vienpadsmit gadus veco dēlu. Mans tēvs… viņš klusi iesāka, tad sapurinājās un izslējās krēslā. Es runāju par kādu dienu tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestā gada pavasarī, kad mans tēvs kārto dokumentus kabinetā, kur pēkšņi iebrāžas vecākais leitnants Popovs. Viņš sagrābj manu tēvu aiz rokas un paziņo, ka jādodas steidzamā izsaukumā, no kura atkarīga valsts drošība. Pilsētas tiesas ēkas bēniņu sienā atrasta slēptuve. Toreiz tiesa atradās Fontankas krastmalā sešpadsmit. Esat dzirdējuši?
- Savulaik tur bija cara slepenpolicijas jeb Ohrankas štābs.
-Jā, vieta, kas iedveš bailes krieviem vēl todien, deviņpadsmit
gadus pēc boļševiku revolūcijas. Esmu pārliecināts, ka mans tēvs ir pārbijies, jo ēkas sienas šķiet uzsūkušas ciešanas, varmācību un sāpes. Taču tās sienas glabā vēl kaut ko, jo pēc neliela ugunsgrēka, ko izraisīja īssavienojums, bēniņos atklājās slēptuve apmēram telefonbūdiņas izmērā. Un tajā iestumti divi koka skapji ar noputējušiem, veciem dokumentiem. Profesors apklusa, lai ielietu sev balzamu, tad piecēlās kājās un devās pie Staļina portreta. Sakiet, Kārpentera kundze, vai jūs zināt, kas ir provokatore?
- Vispārējos vilcienos, Zoja atbildēja. Bet varbūt tomēr labāk izstāstiet pats. Jūs lieliski stāstāt!
Kuzmins pagriezās pret Zoju un apmulsis mirkšķināja acis, droši vien nesaprazdams, vai tas bijis kompliments vai pārmetums. Rajs apslapēja smaidu. Tad profesors paraustīja plecus un
sacīja:
- Provokators ir spiegs, kas iefiltrējas revolucionārajās grupās un mēģina pamudināt cilvēkus uz rīcību, kas vēlāk kalpo par ieganstu arestam. Kuzmins piegāja pie kamīna un nostājās ar muguru pret uguni. Tolaik baumoja, ka boļševiku cīņas pirmajos mēnešos Josifs Staļins pats slepeni kalpojis Ohrankai, bijis provokators. Ne jau ideoloģisku principu vadīts, bet drīzāk tādēļ, lai iznīcinātu savus sāncenšus. Profesors atkal iedzēra krietnu malku ungāru balzama un noskurinājās. Kad Popovs norāda uz vienu no skapjiem tajā slēptuvē un pavēl meklēt dokumentus, kuros butu minēti vārdi "Tērauda Āpsis", tēvam rodas aizdomas, ka uzdevums saistīts tieši ar to, proti, tāds bijis Staļina segvārds Ohrankas dienesta laika.
-Jūsu tēvs rīkojās diezgan muļķīgi, ļaudamies bīstamām aizdomām tadā vietā un tādā laikā, Rajs piezīmēja.
Profesors plati pasmaidīja.
- Tieši tādēļ jau viņš neatklāja vecākajam leitnantam savas pārdomas. Tēvs ticēja, ka izdzīvot var vienīgi tad, ja neko neredz un neko nedzird. Kuzmins pielika glāzi pie lūpām, attapās, ka tā ir tukša, un vēlreiz ielēja sev balzamu. Tātad, Popovs sāk šķirot dokumentus vienā skapī, bet mans tēvs ņemas ar otru, visu laiku skaitīdams lūgšanas, kaut meklēšanas laikā neuzdurtos nevienam āpsim. Taču viens dosjē tomēr piesaista viņa uzmanību, jo tajā viņš atrod savādu, ar roku zīmētu attēlu. Tas ir altāris no cilvēku kauliem.
Rajs dzirdēja, kā Zoja spēji ievelk elpu, un atskārta, ka ari pašam sirds gluži vai pamirst. Taču Deniss Kuzmins šķita tā iegrimis savā stāstā, ka neko nepamanīja.
- Tas zīmējums ir tiešām briesmīgs, taču ieintriģē manu tēvu, un viņš turpina meklējumus. Pašā apakšā viņš atrod ziņojumu par sarunu, kas notikusi kādā krogā tūkstoš deviņsimt sešpadsmitā gada rudenī. Ohrankas spiegs runājis ar Grigoriju Rasputinu, kas bijis pilns kā mārks.
- Ar Trako mūku, Zoja piebilda.
Kuzmins pacēla glāzi, it kā uzsaucot tostu fotogrāfijai uz kamīna dzegas.
- Trako? Varbūt viņš tiešām bija traks. Mēs zinām, ka viņš dzimis nelielā Sibīrijas ciemā, kur kopš bērnības uzskatīts par mistiķi un dziednieku. Vēl viņš bija… kā lai to delikātāk pasaka… vīrietis ar ievērojamu seksuālo magnētismu. Pietvīcis Kuzmins vārgi pasmaidīja un turpināja: Taču imperatora ģimeni Rasputins nepavedināja, vismaz seksuālā ziņā ne. Drīzāk vainojamas viņa spējas remdēt Nikolaja un Aleksandras dēla sāpes, ko sagādāja hemofilija. Ikreiz, kad Aleksejs savainojās un sāka asiņot, cariene lūdza Rasputinu ierasties un glābt viņas dēlu, nākamo valdnieku. Kā viņš to darīja? Kas zina? Vieni apgalvo, ka Rasputins hipnotizējis zēnu, citi norāda, ka viņš izmantojis dēles, bet daži tic, ka tā bijusi maģija vai lūgšanas.
Profesors apstājās un nopētīja fotogrāfiju, tad palūkojās uz Ivanu Bargo, kurš nogalinājis savu dēlu. "It kā šos divus vīrus, kas dzīvojuši dažādos gadsimtos, kaut kas saistītu," Rajs nodomāja. "Trakais mūks, trakais cars."
- Un te mums jāatgriežas pie sarunas krogā, Kuzmins sacīja. Rasputins izstāstīja Ohrankas spiegam, ka jaunībā viņš devies svētceļojumā pa Taimiras pussalu Sibīrijā, kur saticis un pavedis kādu sievieti no nomadu cilts, kas dēvēta par toapotroriem. No burvju cilts.
Rajs paskatījās uz Zoju un alka uzzināt, ko viņa domā, taču seja šķita neizdibināma pat viņam. Zoja sēdēja ļoti klusa un mierīga.
- Reiz pec mīlēšanas, Kuzmins turpina ja, šī mīļāka izstāstījusi Rasputinam baigu noslēpumu. Ka viņa ir sargātāja, burvju altāra Glabātāja. Ka tas ir kaulu altāris. Ja viņš iedzers no kaulu altāra, tad kļūs nemirstīgs.