"Nu mēs esam iebraukuši māņu zemē. Kaulu altāris ir jaunības avots. Kurš no tā iedzer, dzīvo mūžīgi?" Rajs prātoja un brīnījās, ka smiekli nenāk, bet spalviņas uz rokām sacēlušās stāvus, savukārt pa muguru lodā nepatīkami šermuļi. Zoja šķita nobālējusi.
- Jus izskatāties skeptiski noskaņots, Kārpentera kungs, Kuzmins aizrādīja, taču bija pilnīgi skaidrs, ka viņu šāda reakcija visnotaļ apmierina. Nemirstība? Mūžīga dzīve? Jūs gribat teikt, ka tas nav iespējams. Bet Rasputins baisā precizitātē atklāja spiegam visus savaldzināšanas trikus, ar kuru palīdzību viņš beidzot pierunājis sievieti aukstā ziemas naktī aizvest viņu uz alu, kam ieeju slēpj ūdenskritums un kas atrodas kāda sen aizmirsta ezera krastā. Alā bijis altāris no cilvēku kauliem. Rasputins apgalvoja, ka tonakt ir dzēris no altāra. Un vismaz pats viņš ticēja, ka ieguvis nemirstību. Vēl vairāk. Viņš esot paņēmis līdzi pudelīti ar burvju eliksīru vai kā nu to varētu nosaukt. Protams, viņš ai/rādījis, ar to jābūt uzmanīgam, jo atklātos saules staros maģiskais spēks zūd. Un šo eliksīru Rasputins izmantojis, lai dziedinātu hemofilijas nomocīto Alekseju.
- Bet pēc pāris gadiem nomira gan cara dēls, gan pats Trakais muks, Rajs atgādināja. Tad nu pietiks pļāpāt par kaulu dzīvības eliksīru un mūžīgu dzīvošanu!
Uzjautrināts Kuzmins izslēja gaisā pirkstu.
- Bet tur jau tā lieta! Eliksīrs tiešām padarīja Rasputinu par gandrīz nemirstīgu. Drīz pēc tā vakara krogā vairāki augstmaņi, kuriem bija apnikusi mūka ietekme uz carieni, nolēma viņu nogalināt. Viņi iemānīja Rasputinam kēksiņus ar cianīdu. Kad noindēšanas mēģinājums neizdevās, viņi iešāva mūkam mugurā vairākas revolvera lodes, bet arī tas nelīdzēja. Tad viņi iebelza nabagam pa galvu, ietina viņu palagā un iemeta aizsalušajā upē. Pēc četrām dienam Rasputinu atrada. Rokas bija sasalušas un līdzinājās putna kājām, it kā viņš izmisīgi būtu pūlējies izskrāpēt caurumu ledū. Autopsija atklājās, ka nāves cēlonis ir nevis noslīkšana, šāviens vai inde, bet parasta hipotermija.
- Taču miris paliek miris, Zoja iebilda, un Rajs viņas balsi saklausīja dusmas un vilšanos. Arī viņš jutās tāpat. Viņi bija domājuši, ka tūliņ, tūliņ uzzinās patiesību, bet dabūja noklausīties pasaku. Kāds kādu te cenšas izjokot, Zoja turpināja. Un, ta kā esmu viešņa jūsu mājā, tad būšu pieklājīga un pieņemšu, ka tas ir Trakais mūks, kurš apmuļķojis vientiesīgu cara spiegu. Amerikā mēs to saucam par apzinātiem meliem.
Kuzmins iesmējās.
- Iespējams, ka jums taisnība, Kārpentera kundze. Varbūt spiegs tika apzināti mānīts. Bet Ohranka viņa ziņojumu uztvēra visnotaļ nopietni un aizsūtīja aģentus uz Sibīriju. Tic neatrada ne ezeru, ne alu, taču uzmeklēja toapotroru cilti, kas izstāstīja aģentiem par šamani, kurš spējis atmodināt mirušos. Šamanis nogalināts. Bijusi ziema, tādēļ šamaņa meitas aiznesa līķi uz alu, lai pavasarī varētu to apglabāt. Kad viņas noguldījušas tēva mirstīgās atliekas uz akmens grīdas, no miesas izšļakušās asinis un pārvērtušās avotā, kam piemīt brīnumainas spējas. Meitas apkart avotam uzbūvējušas altari, ko nosaukušas par kaulu altāri. Protams, tā ir leģenda. Taču varbūt tajā slēpjas arī kāds patiesības grauds. Jo toapotrori apgalvoja, ka zinot cilvēkus, kuri dzēruši no altāra un kļuvuši nemirstīgi. Taču vienlaikus ari sajukuši prātā. -
Profesora sejā pavīdēja greizs smīns. Kā noprotu, ticība maniem vārdiem ir iedragāta līdz pamatiem. Ari tā amerikāņi mēdz teikt, vai ne? Taču burvju cilts pārstāvji detalizēti aprakstīja vājprāta simptomus, kas novēroti cilvēkiem, kuri uzdrošinājušies dzert no kaulu altāra. Mūsdienās to sauc par lielummāniju. Par apsēstību ar varu, par alkām valdīt pār citiem un par ilūzijām, ka ir iespējams pakļaut savai gribai citus un mainīt pasauli.
- Ļoti interesanti un tipiski daudzām pasakām, Rajs sacīja. Fausta līgums ar Mefistofeli. Tu dabū visu, ko sirds kāro, taču par noteiktu cenu. Ir jāpārdod dvēsele vai, kā šinī gadījumā, veselais saprāts.
- Jā, jā, smejiet vien, bet Ohrankas rīcībā bija slepeni, gadsimtiem seni dokumenti, kurus tie rūpīgi pāršķirstīja, meklējot kādu norādi uz Glabātāju vai altāri no cilvēku kauliem. Bija daudz tādu nostāstu, bet mans tēvs paguva izlasīt tikai vienu. No Ivana Bargā laikiem.
Pievērsies izdrukai pie kamīna, Rajs nespēja apvaldīt trīsas. Spalviņas uz rokām atkal saslējās. "Vājprāts! Es negribu tam ticēt, bet…"
- Tā vien šķiet, ka Glabātāja bijusi viena no Ivana mīļākajām, Kuzmins sacīja. Un mīlēja caru neprātīgi vai vismaz tik neprātīgi, lai lauztu zvērestu un iedotu viņam eliksīru. Tiek uzskatīts, ka pietiek ar vienu pilienu.
Zoja atkal nobālēja. Rajs noprata, ka viņa domā par savu vecmāmiņu Katju Orlovu, kura iemīlējusies un uzticējusies vīrietim, kurš izrādījies algots slepkava un dubultais aģents. Katja Orlova iedevusi altāri savai draudzenei Merilinai, sievietei, kuru viņa mīlējusi kā māsu, bet tā brīžiem uzvedusies pārāk bērnišķīgi un aplam vieglprātīgi. "Tika pastrādāts briesmīgs noziegums, jo es biju nodevēja un atklāju altāra noslēpumus…"
Rajs iegrima domās. "Nikolajs Popovs un tēvs nogalina Merilinu ar hloralhidrāta klizmu. Tēvs stāv aiz žoga zālainajā paugurā ar šauteni rokā, gatavs nogalināt prezidentu, jo VDK uzskata, ka viņš ir dzēris no kaulu altāra." Viņš papurināja galvu, nevēlēdamies to visu pieņemt. "Nē, tas nav iespējams. Kenediju nenogalināja kaut kādu appelējušu, aizmirstu dosjē un krievu pasaciņu dēļ!"
- Aizraujoši, profesor, Zoja sacīja, tīdama ikonu roņādas maisā, un jūs bijāt ļoti laipns, veltot mums savu dārgo laiku. Bet ir jau vēls…
- Nē, pagaidiet! Kuzmins iesaucās, jau celdamies kājās.
Rajs saspringa un jau sniedzās pēc ieroča, taču tad profesors
atkal atslīga krēslā un ar drebošu roku atglauda plānos sirmos matus. Viņš dziļi ievilka elpu un teica:
- Piedodiet, es laikam novirzījos no temata un aizmirsu izstāstīt pašu galveno. Jūs taču ieradāties, lai uzzinātu leģendu, kas saistīta ar šo ikonu. Aprakstot alu un tās nakts notikumus, Rasputins pieminēja ari dārgakmeņiem rotātu ikonu, kas stāvējusi uz altāra. Viņa mīļākā to esot saukusi par "Dāmu". Ikonā attēlota Jaunava, kam rokās nevis Jēzusbērniņš, bet kauss cilvēka galvas veidolā. Un Dāma bijusi ļoti līdzīga viņa mīļākajai. Glabātajai. Kuzmins paliecās uz priekšu, un Rajs viņa acīs saskatīja izmisumu, alkas. Ohranka piespieda Trako mūku uzzīmēt Dāmas seju. Mans tēvs to redzēja dosjē materiālos. Nav šaubu, ka jus savās rokās turat ikonu, kuru Rasputins ieraudzījis kaulu altāra alā.
- Varbūt, Zoja attrauca. Pēkšņi Rajs atskārta, ka viņa ir iebāzusi ikonu somā, taču roku no tās ārā nav izvilkusi. Acīmredzot viņa tajā cieši turēja pistoli.
- Kas notika ar jūsu tēvu, profesor? Rajs jautāja. Pēc tās dienas Fontankas krastmalā sešpadsmit.
- Kā, ludzu? Ak, jā. Dosjē mapē bija daudzi dokumenti, taču tos tēvam izlasīt tā arī neizdevās, jo pēkšņi Popovs aizcirta sava skapja durvis, iebāza aiz mundiera plānu papīru žūksnīti un paziņoja: "Darbiņš padarīts." Tad viņš ieraudzīja, ka tēvs mēģina kaut ko noslēpt, un sacīja: "Ko atradi? Atdod!" Mirkli pētījis savu tukšo glāzi, Kuzmins turpināja: Protams, tēvs visu atdeva komandierim. Vai viņam bija izvēle? Un vecākais leitnants Nikolajs Popovs izgāja no nama Fontankas krastmalā ar diviem dosjē, un vienā no tiem bija stāstīts par kaulu altāri.
"Tie nu gan viņam lieti noderēja," Rajs skarbi nodomāja. "Visus šos gadus viņš pavadījis meklējumos un nogalinājis cilvēkus!"