- Vai Popovs un jūsu tēvs dokumentus vēl kādreiz apsprieda? Zoja vaicāja.
Profesors rūgti iesmējās.
- Diez vai. Pēc divām dienām vecākais leitnants Popovs kļuva par kapteini Popovu, un tēvs tika pārcelts no Valsts drošības galvenās pārvaldes uz regulārās armijas vienību. No turienes bija drošs ceļš uz fronti, ja sāktos karš, no kura visi tik ļoti baidījās. Viņam paveicās, jo tas bija pats ļaunākais, kas ar viņu notika… -
Pēkšņi Kuzmins izslēja gaisā pirkstu, it kā tikko būtu kaut ko atcerējies. Tēvs pēc atmiņas uzzīmēja Dāmu, ko bija redzējis dosjē materiālos. Vai gribat apskatīt?
Nesagaidījis atbildi, profesors piecēlās un piegāja pie skapja līdzās grāmatu plauktam. Viņš izņēma no kabatas atslēgu saišķi, atvēra skapi, parakņājās tajā, tad izslējās un pagriezās. Rokā viņš turēja mazu revolveri ar strupu stobru. Ieraudzījis viesu pistoles, kas nomērķētas viņam sirdī, Kuzmins sāka skaļi smieties.
- Mūsējās ir lielākas, Rajs sacīja.
- Un divas, Zoja piebilda.
Vēlreiz iesmējies, Kuzmins paraustīja plecus.
- Man bija jāpamēģina, vai ne? Domāju, ka jūs negribēsiet pārdot savu ikonu… Jā, diez vai. Varbūt jūsu vecmāmiņa…
- Viņa ir mirusi, Zoja attrauca.
- Ak jā, protams. Kā gan citādi jūs būtu kļuvusi par Glabātāju? Taču uzskatu, ka viņa nomira, neko daudz neizstāstījusi. Un jūs ieradāties pie manis, zinādami vēl mazāk par mani. Es jums šo to izstāstīju, bet ne visu. Profesors spēra soli tuvāk viņiem, taču Raja skatiens mudināja apstaties. Mēs varētu kļūt par partneriem, Kuzmins ierosināja. Miklās, bālās acis mirdzēja. Mēs varētu kopā doties uz Sibīriju. Atrast burvju cilti. Vien paskatoties uz jums, viņi sapratīs, ka esat Glabātāja, un aizvedīs mūs uz ezeru un slepeno alu. Augstais Dievs, jaunības avots! Iedomājieties, ko mēs ar to varētu iesākt! Mēs iegūtu ne tikai nemirstību, bet arī tik pasakainu bagātību, kāda mums pat sapņos nav rādījusies…
Pēkšņi bibliotēku satricināja šāvienu kārta, kas tika raidīta no dārza puses. Puķupodi sašķīda drumslās, divvērtņu stikla durvis sabirza sīkās lauskās un šķēpelēs. Uz Kuzmina vecā džempera parādījās trīs sarkani plankumi, no kuriem izšļācās sarkana migliņa.
Jau nakamajā mirkli Rajs pamanīja granātu, kas pa sadragātajām durvīm ielidoja telpā un ar būkšķi atsitās biezā austrumnieku paklaja tālākajā stūrī. Izdzirdējis asu šņācienu, viņš uzgāzās virsū Zojai. Abi pavēlās zem dīvāna. Nogranda sprādziens.
Četrdesmit pirmā nodaļa
Apkārt cēlās biezi, smacējoši, balti dūmi. Rajam sūrstēja acis un rīkle, bija grūti elpot. Pēkšņi viņš saprata: "Tā nav uguns. Asaru gāze."
Zoja sakustējās, sāka klepot un rīstīties. Rajs pavēlās sānis un nostājās četrrāpus. Vienā rokā viņš joprojām žņaudza pistoli un ar otru satvēra Zoju, raudams sev līdzi. Viņa jau pavēra muti, lai kliegtu, taču aizrijās un parāvās prom, pietrausās uz ceļiem, aizrāpoja līdz tuvākajam atpūtas krēslam un ieķērās paklājiņā gluži kā ievainots zvērs, kas grib ierakties alā.
Rajs satvēra viņu aiz potītes, bet viņa atbildēja ar spērienu. Rajs neatlaidās, mēģināja atraut Zoju no krēsla. Sauca viņu vārdā, taču tas izskanēja kā ķērciens. Acis dega kā ugunis, un katrs elpas vilciens līdzinājās stikla lausku rīšanai.
"Jātiek ārā no šejienes, nekavējoties… Uzbrucēji nogaidīs desmit vai piecpadsmit sekundes, lai asaru gāze pilnībā iedarbojas, un tad viņi iebrāzīsies bibliotēkā. Jātiek ārā…"
Viņš ieķērās Zojai džinsu biksēs un stipri parāva. Zoja padevās. Viņai bija aiztūkušas acis, straumēm bira asaras, krūtis smagi cilājās. Tad Rajs viņai rokā ieraudzīja pistoli un beidzot visu saprata. Bridi, kad abi novēlās uz grīdas, pistole pakritusi zem krēsla.
Satvēris aiz pleciem, Rajs piecēla Zoju kājās.
Uz virtuvi, viņš izdvesa.
Zoja pamāja un skrēja pie divvērtņu durvīm, kuras veda gaiteni. Rajs grīļodamies sekoja, tik tikko redzēdams ceļu. Plaušas plosīja spēcīgs klepus. Šķita, ka viņš ieelpojis skābi.
Cauri baltajam gāzes plīvuram Rajs atskatījās uz sadragāto logu un pamanīja kādu stāvu garu, masīvu, ar saplacinātu degunu un lielām acīm, kas atgādināja mušas redzokļus. Garā roka šķita izstiepta, un saliecies pirksts rādīja Rajam tieši sirdī.
Rajs vairākkārt izšāva, lai gan nebija pārliecināts, ka trāpījis mērķi. Lodes ieurbās kokā un stiklā. "Beigts vai paslēpies?"
Pēc mirkļa sienu viņiem virs galvas sacaurumoja automātiskā ieroča raidītas ložu kārtas.
"Tātad nav beigts. Varbūt ievainots, taču spējīgs šaut." Garam aizsvilpa vēl dažas lodes, jau zemāk. Tās uzšķērda durvju pārsedzi. Uz visām pusēm pašķīda koka un apmetuma druskas. Gāzes mākoņi šķita mirgojam.
Zoja pūlējās attaisīt durvis. Pagriezusies viņa izdvesa kaut ko līdzīgu vārdam "slēgts". Rajs pastūma viņu malā un spēcīgi iespēra pa durvīm.
Gāzes mākonis sekoja viņiem gaitenī. Rajs nogaidīja, kamēr Zoja tiek vairākus soļus priekšā, bet pats atšaudījās, piesegdams atkāpšanās ceļu.
Gaiteņa galā vidēja kāpnes ar diviem mazākiem gaiteņiem katrā pusē. Zoja vilcinājās, tādēļ Rajs noķērca:
Pa labi!
Savādais radījums parādījās iedauzītajās bibliotēkas durvis, veldamies un vienlaikus šaudams no Uzi sistēmas automāta, taču mērķēdams Rajam virs galvas.
Rajs metās ap stūri un izšāva, taču garām, jo redzēt nevarēja pilnīgi neko.
Garā gaiteņa galā atradās divpusēji veramās durvis, un Rajs klusībā lūdzās, kaut aiz tām būtu virtuve. Bija atlikušas vēl desmit pēdas, kad durvis atsprāga vaļā, it ka būtu saņēmušas triecienu ar smagu dūri. Uz sliekšņa parādījās liela auguma vīrietis melnā Kevlar firmas bruņuvestē un gāzmaskā, ar automātu pie sāniem.
īsu mirkli visi trīs stāvēja kā sastinguši. Tad Rajs pamanīja, ka automāta stobrs ceļas augšup. Taču viņa aizmiglotais, apjukušais prāts vēl nepaguva pieņemt lēmumu, kad Zoja jau iešāva svešajam tieši pierē.
Vīrietis smagi nogāzās zemē, Zoja pārlēca viņam pāri un nonāca virtuvē, nemitīgi raidīdama lodes uz visām pusēm un sadragādama māla traukus un stiklu.
Ieraudzījis miglainu durvju apveidu un atcerējies par izeju uz sakņu dārzu, Rajs metās turp un gandrīz paklupa pār zemē guļošās saimniecības vadītājas kājām.
Viņai bija pārgriezta rīkle.
Aukstais, skaidrais februāra gaiss šķita gardāks par alu un teju lieliskāks par seksu. Parunāt Rajs joprojām nespēja, tādēļ uzsita Zojai pa plecu un norādīja uz ceļu, kas spīdēja cauri ābeļdārzam un veda uz baznīcu. Zoja aizskrēja pirmā, bet Rajs piesedza viņu atkāpšanos.
Viņi līkumoja ap aizmirstiem tomātu mietiņiem. Zem kājām šķīda sasalušas vīnogas. Jau pēc mirkļa viņi bija ābeļdārzā, un Rajs saskatīja nelielās serbu bazniciņas torni. Aiz muguras nobūkšķeja durvis un nosprakšķēja automāta kārta.
Izskrējuši uz ceļa, viņi mežonīgā ātrumā pieveica apmēram trīsdesmit jardus, kas viņus šķīra no baznīcas un kapsētas mūra.
Rajs izrādījās pirmais un palīdzēja Zojai uzrāpties augšā. Viņai tas izdevās ar vingrotājas veiklumu.
Notupies Rajs atslīga pret raupjajiem mūra akmeņiem un smagi elpoja. Zoja piemetās blakus.
Viņa izspļāva siekalas un jau cēla dūri pie acīm, bet Rajs viņu atturēja.
- Tikai neberzē! Vārdi vairāk līdzinājās klusai dvesmai. Šķita, ka rīkli kāds norīvējis ar smilšpapīru. Ari Rajam sūrstēja acis, kurās bija sakrājies tik daudz asaru, ka izrādījās grūti mirkšķināt. Citādi būs vēl sliktāk.