Kapsētas mūris ap baznīcu bija apmēram trīsarpus pēdas augsts un būvēts no akmeņiem, kas lasīti tuvākajā apkārtnē. Mūris lieliski noderēja aizsegam viens vīrs tur varētu noturēt veselu armiju, kas paslēpusies ābeļdārzā. Ne uz ilgu laiku, bet pietiekami.
Rajs paslējās un ieraudzīja izplūdušu melnu stāvu, kas zagās gar ābelēm, un tam aiz muguras pa kreisi vēl vienu sīkāku, sarkanbrūnā jakā.
- Divi. Joprojām ābeļdārzā, Rajs ziņoja Zojai, atkal atslīdzis pret mūri. Iespējams, ka tā ir Jasmīna Pula ar vienu no saviem Parīzes pakalpiņiem.
- Vienu es nošāvu, Zoja atgādināja.
- Sasodīts, tiešām! Rajs veltīja viņai platu smaidu, izņēma no bikšu kabatas BM VV atslēgas un ielika tās Zojai plaukstā. Viņš negribēja atzīties, cik slikti redz, jo baidījās, ka tādā gadījumā Zoja nedosies prom. Iedarbini mašīnu, kamēr es…
Viņa krūtis satricināja briesmīga klepus lēkme, bet Zoja palocīja galvu un apstiprināja, ka visu sapratusi. Pēc tam viņa pieliekusies aizskrēja prom pa kapsētu, līkumodama starp kapakmeņiem. Audekla soma sitās viņai gar gurnu.
Paliecies vēlreiz pāri mūrim, Rajs secināja, ka joprojām nenieka neredz, taču Zojai pārāk daudz laika nebūs vajadzīgs. Viņš aizdomājās par viru, kurš bija slēpies dārzā un iemetis bibliotēkā granātu. "Šāva no automāta, taču mērķēja augstu virs galvas. Otrs bija nosūtīts aizšķērsot mums ceļu virtuvē un ari vilcinājās tik ilgi, ka Zoja paguva iešaut viņam pierē. Tātad mēs Jasmīnai Pūlai esam vajadzīgi dzīvi. Varbūt neuzdrošinās riskēt, jo beigu beigās var izrādīties, ka filmas mums nemaz nav un mēs to esam paslēpuši kaut kur pa ceļam no dzīvokļa Senluī salā līdz šejienei."
Rajs pasmaidīja, jo saprata, ka Jasmīna Pūla viņu nenogalinās, bet viņš bez problēmām ieraidīs lodi viņai pierē. "Ar to, protams, nepietiks, noteikti nepietiks, taču tas ir vienīgais, ko es varu darīt, lai atriebtu Dominiku."
Viņš izņēma gandrīz tukšo aptveri un ielika jaunu. Satvēra pistoli abās rokās un izslējās, lai uzliktu elkoņus uz mūra malas. Nogaidīja, kad pretinieks sakustēsies. Turēja pirkstu uz mēlītes un nospieda to. Lodes uzšķērda zemi un akmeņus, izsvaidot uz visām pusēm zāli, kas auga ceļa malā.
Kad viņš mitējās šaut, iestājās baiss klusums gluži kā mājā, kur tiek vāķēts mironis. Pagāja piecas sekundes, un tika raidīta atbildes uguns. Vāja, tikai kā atgādinājums, ka pretiniekam ir ieroči.
Vēlreiz izšaudams, Rajs piespieda viņus slēpties ābeļdārzā un nerapties ārā uz ceļa. Viņš sprieda, ka Zojai vajadzēs trīs vai četras minūtes, lai pa kāpnēm nonāktu līdz automobilim, taču tieši tanī brīdī atskanēja dzinēja rūciens. Zoja bija izrādījusies veiklāka.
Pēc divām sekundēm automobilis pavīdēja otrā pusē baznīcai, mezdams gaisā netīras šļakatas un granti. Tiklīdz tas apstājās, Rajs metās pāri mūrim, atrāva pasažieru puses durvis un ienira salonā. Riteņi nospolēja, motors ierēcās, un viņi atrāvās no vietas tik strauji, ka Rajs atsita galvu pret sēdekli.
Palūkojies ārā pa aizmugures logu, viņš ieraudzīja no ābeļdārza izskrienam melnu stāvu. Tas nokrita ceļos un raidīja veltus šāvienus pa aizbraucošā automobiļa riepām.
Ceļš aizveda līdz pelēka akmens nama vārtiem. Pa kreisi bija mazāks ceļš, kas aizvijās kalnos, un Zoja izvēlējās to, deviņdesmit grādu līkumu izbraukdama tik strauji, ka automobilis saslidēja un stūre nodrebēja viņai rokās.
Rajam tikai ar otro mēģinājumu izdevās piesprādzēties, jo viņš joprojām lāga neredzēja. Lauku ceļš nebija pat divu joslu platumā un šķita neremontēts vismaz desmit gadus. Garām slīdēja koki, un pēc brīža priekšā pavērās skats uz upi.
Zoja nospieda bremžu pedāli, lai izbrauktu asu pagriezienu, un Rajs sadzirdēja šņācienu. Kaut kas sašūpojās viņam pie kājām.
"Svētā debess! Ūdens pudele."
Viņš pieliecās un sagrābstīja to. Pudele izrādījās pustukša, taču tāda ir labāka par tukšu. Izslējies Rajs noskrūvēja vāciņu, atgāza galvu un ielēja ūdeni acīs.
- Ak Dievs, viņš izdvesa un palūkojās uz Zoju. Redze tiešām bija uzlabojusies.
Arī Zojai acis bija aiztūkušas un apsārtušas, sejas un roku āda sarkana kā saulē apdegusi, taču izskatījās, ka viņai asaru gāze nodarījusi mazāk ļauna nekā Rajam. Savā dzīvē izcietis daudz dažādu grūtību, ar asaru gāzi viņš sastapās pirmo reizi un nosprieda, ka tas ir lieliski, jo radzenes un gļotādas reakcija uz kairinājumu izrādījās graujoša un viņš gandrīz kļuva akls.
Jau pavēris muti, lai pateiktu Zojai, ka bez viņas atbalsta no šīm nepatikšanām viņš diez vai tiktu sveikā cauri, Rajs sadzirdēja riepu švīkstus. Pagriezies viņš sānskata spogulī ieraudzīja melnu Mercedes markas automobili, kas strauji tuvojās.
- Mums ir kompānijā, Rajs paziņoja brīdī, kad vajātāju auto pasažieru puses logs atvērās un tajā parādījās automāts. Gaisu pāršķēla šāvienu kārta. Lodes ieurbās ceļa segumā, bet viena atsitās pret šasiju.
Zoja bija palielinājusi ātrumu līdz maksimumam, kāds iespējams uz šī ceļa, taču ieķērās stūrē vēl ciešāk un nospieda akseleratora pedāli.
Viņi izbrauca tik asu likumu, ka Rajs iespiedās sēdeklī. Ceļš joprojām veda kalnup, un priekšā solījās būt vēl vairāk asu pagriezienu un līkumu. Stabiņu gar malām nebija, tikai divas pēdas plata grantēta josla un tad stāva nogāze ar klintīm, kokiem un upi dziļi lejā.
Nākamajā asaja pagriezienā automobiļa spidometrs uzrādīja septiņdesmit jūdzes stundā, un viņi tik tikko noturējās uz ceļa, turklāt pēkšņi priekšā gluži vai no zemes izauga milzigs siena vedējs. Rajs instinktīvi ieķērās priekšējā panelī un ar labo kāju centās nospiest bremžu pedāli, kura pasažieru pusē nemaz nav.
Zoja pat ātrumu nesamazināja, strauji sagrieza stūri pa kreisi un iespieda automobili starp siena vedēju un kokiem apaugušo klinti. Nolūza sānskata spogulis, kaut kas noskrāpējās gar automobiļa sānu, uzšķiļot dzirksteļu šalti. Rajs pamanīja izteiksmi siena vedēja šofera sejā pavērtu muti un platas acis.
Nepaguvusi atgriezties savā ceļa pusē, Zoja iestūrēja nākamajā likumā, un Rajs klusi skaitīja lūgšanu, kaut neviens nebrauktu pretī.
Viņš pagriezās, lai paskatītos, kas notiek aizmugurē, taču ceļš bija pārāk līkumots nebija redzams ne siena vedējs, ne vajātāju auto.
Pēkšņi Zoja tik spēcīgi nospieda bremzes, ka Rajam sareiba galva. Izrādījās, ka priekšā ceļu aizšķērsojis milzīgs, melns Mercedes.
Nočīkstinādams bremzes, automobilis apstājās, un Rajam šķita, ka iestājies spocīgi neparasts klusums. Viņu saceltais putekļu mākonis nosēdās uz BM V\! motora pārsega gluži kā pelni.
Tad Rajs pamanija Mercedes aizmugures logā automāta stobru, un lodes nobira apkārt, pa retam atsitoties arī pret priekšējo buferi un režģi.
- Atpakaļ! Atpakaļ! Rajs uzsauca, bet Zoja jau bija pārslēgusi ātrumus, un automobilis strauji uzņēma ātrumu atpakaļgaitā. Tad viņa atlaida akseleratoru un strauji parāva stūri pa kreisi. Automobilis sagriezās, riepas nokaucās, uzjundot grants un netīrumu šalti. Priekšā izauga robota klints.
"Tagad, tagad, tagad!" Rajs domās kliedza. Zoja savaldīja stūri, izlīdzināja automobiļa gaitu un nospieda akseleratoru.
Viņi traucās uz priekšu, un Rajs pār plecu ieraudzīja, kā cilvēks sarkanbrūnajā jakā izlec no Mercedes, apskrien automašīnai apkārt un apsēžas pie stūres.
- Pie velna, kā viņi tika mums priekšā? Rajs nokliedza. Droši vien ir kāds sānceliņš, kuru mēs nepamanījām.