Tagad viņi virzījās lejup no kalna, atpakaļ uz pilsētu, taču ļoti lielā ātrumā. Iebraucot likumā, viņi trāpīja grantētā ceļa ielāpā un sāka neganti slīdēt. Zoja mēģināja savaldīt automobili, taču likās, k.i aizmugurējie riteņi gluži vienkārši griežas gaisā. Saslīdējuši sānis, viņi arvien bīstamāk tuvajās ceļa malai. Rajam acu priekšā pavīdēja koki un klintis, bet pēc tam vien plaša debess un drošas nāves elpa.
Tomēr nē, zem riteņiem bija pamats. Zoja spēji parāva stūri pa iabi, un automobiļa priekšgals atgriezās uz ceļa. Pasaule atkal atgriezās ierastajās sliedēs.
- Jēziņ! Rajs izdvesa.
Zoja palūkojās atpakaļskata spoguli un tad noteica neprātīgi rāmā tonī:
- Viņi ir atgriezušies. Turies!
BMW laidās kārtējā S-veida likumu posmā. Kad viņi to pieveica, Zoja atlaida akseleratoru, pagrieza stūri un vienlaikus spēcīgi parāva avārijas bremzes. Riepām švīkstot un kaucot, automobilis sagriezās un uzjundīja putekļu mākoni. Tad Zoja atlaida avārijas bremzes, nospieda akseleratoru un iztaisnoja stūri. Viņi atkal rāpās kalnā, kamēr pretinieka Mercedes laidās lejup pēdējā likumā tik strauji, ka gandrīz noslīdēja no kraujas.
Tiklīdz Zoja ieņēma iekšējo malu un automobilis atradās blakus Mercedes, viņa spēji pagrieza stūri pa labi. Trieciens bija pamatīgs nodārdēja tā, it kā no mājas jumta būtu nomesta tukša metāla tvertne. Mercedes pakaļgals paslīdēja viņiem garām un nekontrolējamā virāža tuvojās ceļa malai. Autovadītāja sēdekli Rajs pamanīja uzzibam rudu matu vilni.
Vienu sekundes simtdaļu Mercedes palika bīstami karājamies pakaļgals uz ceļa, priekšgals virs stāvās nogāzes. Tad tas sāka slīdēt lejā gluži kā palēninātā filmā, mežonīgā metāla brakšķu, plīstoša stikla un cilvēku kliedzienu jūklī kūleņodams arvien zemāk un zemāk.
Četrdesmit otrā nodaļa
i
Viņi slavēja un skatījās lejup.
Puisis pasažieru pusē droši vien nebija piesprādzējies, jo tagad nedabiskā leņķi gulēja kā salauzta lelle klints bluķu kaudzē. Dīvaini, taču automātu viņš joprojām turēja rokā.
Straujais Mercedes kritiens lejup bija beidzies biezā ozolu audze. Priekšgals bija pilnībā ieurbies lapās un zaros, virsbūve nežēlīgi saplacināta. Gaisā jautās degošas gumijas un nokaitēta metāla smārds.
Rajs ilgi noraudzījās uz vraku, meklēdams rudmati. Viņš pat spēra vairākus soļus lejup pa nogāzi, nonāca vietā, kas vairs nešķita tik stāva, un pusskriešus metās tālāk.
- Pagaidi, Raj! Zoja sauca. Kurp tu skrien?
- Gribu pārliecināties, ka viņa ir beigta!
Mirusi viņa vēl nebija, taču nāve šķita tuvu. Atlūzis ozola zars bija izurbies cauri vējstiklam un iedūries viņai krūtīs.
Acis kļuva blāvas un skatiens aizvien tukšāks, taču tad redzeslokā parādījās Rajs. Viņa pasmaidīja. Mutes kaktiņā sūcās asins tērcīte. Lūpas veidoja vārdus, ko Rajs uztvēra pavisam skaidri.
- Tavs brālis, priesteris… mira lūgdamies… Atskanēja guldziens. Viņa gribēja smieties, taču kaklu aizžņaudza burbuļojošās asinis. Mira lūgdamies…
Rajam šķita, ka pasaule iegūst sarkanas aprises un asinis dzīslās pulsē, gluži kā elektriskās strāvas triecienu saņēmušas.
- Mirsti, kuce! viņš nošņāca. Mirsti!
Viņa nomira. Rajs vēroja, kā dzīvība pamet reiz tik skaisto ķermeni, un alka izraut ozola zaru viņai no krūtīm, lai pēc tam varētu to ietriekt atpakaļ. Nogalināt viņu vēlreiz.
Kaut kur tālumā Zoja sauca viņa vārdu.
- Beidz, Raj! Nevajag. Laid vaļā!
Pēkšņi viņš attapās, ka žņaudz pirkstos izliekto un sadragāto vējstikla rāmi. Sāpes viņš nejuta, taču acīmredzot bija sagriezies, jo pa rokām tecēja asinis.
Zoja satvēra viņa delnas locītavu. Nemēģināja to atraut. Gluži vienkārši turēja.
- Laid vaļā, Raj.
Paklausījis Rajs pieliecās un parmeklēja asiņaino Jasmīnas Pūlas zamša jaku. Kabatā viņš atrada iPhone, izslējās taisni un paris soļus atkāpās. Tālruņa atmiņa liecināja, ka pēdējo dienu laika viņa zvanījusi tikai uz vienu numuru. Rajs nospieda to un gaid 1ja savienojumu. Abonents, lai kas viņš ari būtu, atsaucās jau pēc pirmā signāla.
- Jasmīna?
Dobja vīrieša balss. Skarba, taču vienlaikus bažīga. Līdztekus ieskanējās arī valdzinoši maiga nots.
- Viņa ir mirusi, Rajs paziņoja. Un tagad tu vari iet elle, Teilor! Beigas ir klāt!
Negaidīti beidzis sarunu, Rajs atvēzējās, lai iemestu tālruņa
aparātu upē, taču tad pārdomāja, nostājās automobilim priekšā
un nofotografēja Jasmīnas Pūlas asiņaino, caurdurto līķi. Tad viņš
atrada elektroniskā pasta adresi, kas bija norādīta blakus tālruņa
numuram, uz kuru tikko zvanīja, un nosūtīja nelietim mazu dā-
vaninu. /
Kāds pieskārās viņa mugurai. Rajs strauji pagriezās, sažņaudzis tālruņa aparātu dūrē un sagatavojies triekt to sejā ikvienam. Taču tur stāvēja tikai Zoja. Viņa šķita bāla, un tumšās acis pauda nemieru.
- Ko tu dari, Raj?
Viņš dziļi ievilka elpu. Tad vēlreiz. Pasaules sarkanās aprises pamazām izplēnēja.
- Mailsa Teilora balsī es tikko saklausīju kādu īpašu maigumu un sapratu, ka viņš uztraucies par šo sievieti. Viņš… Rajs apklusa un atkal dziļi ievilka elpu. Ar mani viss ir kārtība. Būs kārtībā. Viņš pasniedzās, lai ar īkšķi noslaucītu kādu netīrumu Zojai no vaiga, taču traips kļuva tikai lielāks, asiņaināks… Kad es… Zini, Galvestonas baznīcā joprojām varēja redzet Dominika asinis. It visur. Un vēl tur uz grīdas bija ar krītu uzvilkta kontūra, kur gulējis viņa līķis. Rajs norija siekalas un aizvēra acis, taču redzēja vien asinis un asinis. Es gribu, lai tas nelietis zina, ko tas nozīmē. Es gribu, lai viņam sāp.
Atskārtis, ka joprojām glāsta Zojas vaigu, Rajs jau grasījās atraut roku, taču Zoja satvēra viņa delnas locītavu un nelaida vaļā. Tad viņa mazliet pagrieza galvu, lai Raja pirksti pieskartos viņas lūpām, un noskūpstīja tos.
- Viņam noteikti sāpēs, Raj. Noteikd.
Jau sēdēdams automobilī, Rajs sacīja:
- Tagad pie stūres sēsties varu ari es. Tu droši vien esi nogurusi, bet es esmu atguvis redzes asumu.
Zoja cieši ieskatījās Rajam acīs un pārliecinājās, ka viņš tiešām ir nomierinājies. Vismaz līdz ierastajam līmenim.
- Man nekas nekaiš, Rajs sacīja. Goda vārds.
Vēl bridi lukojusies viņā, Zoja pasmaidīja un teica:
- Es zinu.
Šim smaidam piemita neparasts spēks, kas Rajam sirdī uzpūta karstu liesmu.
Viņš atbīdīja vadītāja sēdekli, piesprādzējas un noregulēja atpakaļskata spoguli. Ieslēdza ventilatoru. "Ierastas kustības, ierastas lietas. It kā divi tūristi devušies izbraucienā gar Donavas krastiem."
- Savādi, Zoja teica, it kā nolasītu viņa domas. Visā tajā trakumā es jutos pavisam labi. It kā sēdētu nevis pie stūres, bet kādā zonā, kur nav jādomā vai jājūt, ir tikai jādara. Bet tagad man šķiet, ka kreisā kāja drebēs visu atlikušo mūžu. Viņa berzēja augšstilbu, un ciskas četrgalvu muskulis tiešām neganti trīcēja.
- Vainīgs adrenalīns, Rajs paskaidroja. Pēc piecām minūtēm tev gribēsies atgulties.
Zoja mēģināja iesmieties, taču atskanēja vien kluss pīkstiens.
- Nevaru, O'Melij, nav laika. Mums jābrauc, jāsatiek vairāki cilvēki, jāpaveic neskaitāmi darbi… Hm, ko tieši mēs tagad iesāksim?
Rajs centās domāt, taču neveiksmīgi, tādēļ iedarbināja automobiļa dzinēju un uzstūrēja uz ceļa.