- Nav ne jausmas.
Kad viņi pāris jūdzes bija nobraukuši klusumā, Zoja pēkšņi ierunājās.
- Domāju, ka mums jādodas uz Sanktpēterburgu.
Jocīgākais izrādījās tas, ka arī Rajs bija nonācis pie tāda paša secinājuma. Gan negribīgi, jo tāds solis bija ārkārtīgi riskants.
- Sanktpēterburgā dzīvo Popova dēls.
Zoja lēni palocīja galvu.
-Tieši tāpēc mums jādodas turp. Kaulu altāra dēļ viņš pavēlēja nogalināt manu vecmāmiņu. Kad tas nelīdzēja, viņš uzsūtīja man vīru ar zirgasti. Ja nebūtu tevis, viņš piebeigtu ari mani. Man, protams, neticami palaimējās, taču mēs nevaram visu laiku paļauties uz veiksmi. Viņš sūtīs savus rokaspuišus tik ilgi, kamēr dabūs iekāroto. Es pazīstu tādus cilvēkus. Pie velna! Visi manas ģimenes locekļi ir tādi.
- Ko tu iesaki? Atdot viņam ikonu un mīklu, pateikt, ka vairāk nekā mums nav, un novēlēt veiksmi?
- Nekad mūžā.
Rajs palūkojās uz Zoju. Viņa bija izslējusi zodu, un acis pauda ciešu apņēmību. Rajs nespēja apvaldīt smaidu un teica:
- Labi, pieņemsim, ka esam atraduši Popovu vai arī ļāvuši, lai viņš atrod mūs. Bet tas var izrādīties ļoti bīstami, Zoja. Labākais, uz ko mēs drīkstam cerēt, ir plāns, kurā ņemts vērā pēc iespējas vairāk mainīgo lielumu, taču visu paredzēt mums neizdosies. Un nezināmais, kā zināms, nogalina.
Zoja veltīja viņam pašpārliecinātu smaidu.
- Ei, vairāk ticības saviem spēkiem, CMelij! Mums pa pēdām dzinās Amerikas pelēkais kardināls un krievu mafijas boss, bet mūs tikai pasludināja par starptautiskajiem teroristiem. Domāju, ka mums ir izredzes.
Apziņa, ka viņiem ir plāns lai arī līdz galam neizstrādāts un traks -, nomierināja, taču Rajs vēl nebija gatavs apstāties un griezt automobili apkārt.
Bija pagājušas tikai trīs dienas kopš brīža, kad viņš izvilka šo sievieti no Sēnas. Jā, protams, viņa pati izrāpās, taču būtību tas nemaina. Tikai trīs dienas, bet ik minūti viņi cīnījās uz dzīvību un nāvi. Tagad vismaz uz kadu laiku bija cerība, ka ienaidnieki ceļā nestāsies.
Rajs palūkojās uz Zoju. Viņa joprojām bija lepni izslējusi zodu, taču Rajs vairs nesmaidīja. Viņš juta negantu spriedzi krūtīs un kaklā un tik tikko spēja elpot. Zoja likās tik apņēmīga, stipra un gudra, ka Rajs, pat nesaprazdams iemeslus, bija gatavs nokaut pūķus. Varbūt tikai tāpēc, lai pierādītu, ka to spēj un viņš ir šīs sievietes vērts?
Pasniedzies viņš aizlika Zojai aiz auss atrisušu matu šķipsnu. Tikai tāpēc, lai pieskartos viņai.
- Par ko tu domā?
- Par kaulu doto enerģiju, Zoja atzina. Man ļoti patīk šis apzīmējums. Tik atbilstošs… Kā tu domā, cik daudz patiesības bija profesora stāstījumā?
- Es domāju, ka sadaļa par Nikolaju Popovu un dosjē no Fontankas krastmalas sešpadsmit atbilst patiesībai. Tā mēs uzzinājām par kaulu altari. Un vēl mēs zinām, ka ikona ir īsta, tātad kaut kur Sibīrijā tiešām var atrasties altāris no cilvēku kauliem. Pārējais gan, manuprāt, ir tikai mīts, ko senie cilvēki nodeva no paaudzes paaudzē, pēc skarbas darba dienas skarbā zemē stāstot apmetnē pie ugunskura. Ir grūti samierināties ar domu, ka jau dzimšanas brīdī mēs pamazām tuvojamies aiziešanai.
- Laikam, Zoja gauži nepārliecinoši novilka.
- Bet es sāku šaubīties, vai tiešām VDK sankcionēja slepkavību. Varbūt Nikolajs Popovs rīkojās uz savu galvu? Padomā vien, kas bija iesaistīti akcijā! Popovs un divi viņa aģenti, abi amerikāņi. Grēkāzis Lī Hārvijs Osvalds, arī amerikānis.
- Aha, Zoja attrauca, taču Rajs nejutās pārliecināts, ka viņa iedziļinās tematā. Domās viņa joprojām atradās Sibīrijas alā. Vai mūsdienas ir zināms, kā tieši nomira Ivans Bargais?
- Sešdesmitajos gados restaurēja vietu, kur viņš apglabāts. Līķis tika ekshumēts, veikta autopsija. Nāves cēlonis bija saindēšanās ar dzīvsudrabu.
- Tātad viņš nenomira dabiskā nāvē. Viņu noslepkavoja. Tāpat kā Rasputinu; turklāt ar milzu grūtībām. To, kādas metodes izmantotas, lai viņu nonāvētu, es reiz lasīju vēstures stundā skolā. Cianīds, lodes, sitiens pa galvu, noslicināšana aizsalušā upē. Tā ir viena no lielākajām vēstures miklām, proti, kāpēc viņu bija tik grūti nogalināt? Varbūt altāris padarīja viņu nemirstīgu, un tāds cilvēks var nomirt tikai tad, ja viņu nonāvē, ja viņš iet bojā aviokatastrofā vai pakļūst zem smagās mašīnas?
Rajs izslēja pirkstu gaisā.
-Ja nevajag apstiprināt sākotnējos pieņēmumus, pierādīt var jebko. Labi. Tātad sensenos laikos tiek nogalināts kāds burvis, un viņa liķi aiznes uz alu. Tā nu sagadās, ka vietā, kur viņu noliek, pēkšņi parādās avots. Tur tiek uzbūvēts altāris no cilvēku kauliem, jo… velns… nezinu… varbūt kauli bija vienīgais materiāls, kas gadījās pa rokai. Bet altāris un avots vien vēl nebūt nenozīmē, ka tur var smelties jaunības eliksīru.
- Neaizmirsti mīklas, ikonu, visas Glabātāju paaudzes… Kāpēc viņas tik uzticami sargājušas noslēpumu, ja tas patiesībā nav nekas slepens?
- Tie visi ir tikai māņi, Zoja. Bet viņām vajadzēja ticēt, ka viss ir īsts.
Tā kā Zoja klusēja, Rajs nosprieda, ka viņa ir aizmigusi. Bet pēc brīža viņa ierunājās:
- Rasputins izstāstīja Ohrankas spiegam, ka viņš uz kaulu altāra kādā Sibīrijas alā redzējis Dāmas ikonu. Vēl viņš atzinās, ka mazliet dzīvības eliksīra paņēmis līdzi pudelītē un dod to slimam zēnam.
- Bet varbūt viņš lieliski prata izmantot pozitīvās suģestijas spēku, Rajs iebilda. Izārstēt Alekseja hemofiliju viņš tā ari nespēja, tikai remdēja sāpes un mazināja simptomus.
Zoja atvēcinājās.
- Lai kā ari būtu, metode palīdzēja, tādēļ vēl mazliet pacieties, O'Melij, labi? Vecmāmiņā iedeva Merilinai Monro zaļa stikla amuletiņu cilvēka galvaskausa veidolā un nosauca to par kaulu altāri. Iespējams, ka mana vecvecmāmiņa Ļena gan amuletu, gan ikonu paņēma līdzi, kad izbēga no tās soda nometnes Noriļskā un devās uz Šanhaju.
Rajs mēģināja to iztēloties, taču nespēja.
- Tad viņa bijusi viena velnišķīga sieviete. Sīksta, drosmīga un gudra. Tāpat kā viņas mazmazmeitiņa.
Pietvīkusi Zoja neuzdrošinājās paskatīties Rajam acīs. Viņš vēlējās paskaidrot, ka domājis to nopietni, ka nekad agrāk nav pazinis tādu sievieti un grib iepazīt vēl tuvāk, dziļāk, un tā visu mūžu.
- Lai vai kā, Zoja turpināja, mana versija nav nemaz tik neticama. Pat tad, ja mēs atradīsim amuletu, tā saturs, kaut ari nācis no kaulu altāra, nav pats altāris. Kaulu altāris meklējams alā, kuras ieeju slēpj ūdenskritums kāda sen aizmirsta ezera krasta kaut kur Noriļskas apkārtnē.
- Vai tagad tu gribi braukt uz Noriļsku?
- Nē, vispirms uz Sanktpēterburgu. Un pēc tam uz Sibīriju.
Zoja atkal pieklusa un šoreiz tiešām iegrima miegā. Uz aptuveni piecpadsmit minūtēm. Tad viņa spēji uztrūkās un mežonīgām acīm raudzījās apkārt. Rajs pamanīja, ka viņai atkal tric stilbs.
- Viss ir kārtībā, viņš mierināja. Tu kopā ar mani sēdi mašīnā un dodies nezināmā virzienā.
- Ak. Zoja ar plaukstām paberzēja seju un tad pa pasažieru puses logu nolūkojās uz ainavu tālumā, kur Donava līkumoja starp kokiem noaugušiem kalniem un vēl viena ciemata namiem ar sarkanu dakstiņu jumtiem. Vai tā ir Budapešta? viņa jautāja.
- Laikam nāksies mums tomēr apstāties un griezties riņķī. Pēc apmēram pusjūdzes Rajs turpināja: Es negribu mainīt tematu, taču jāpiebilst, ka tu lieliski manevrē ar mašīnu. Tas diez vai ir iedzimts talants, tātad tu esi mācījusies un trenējusies.