Zoja neko neteica. Atsevišķos jautājumos viņa šķita pats atvērtākais cilvēks pasaulē, taču viņā jautās arī kāds noslēpums, kāds apslēpts sirds stūrītis, kur glabāt domas un jūtas. Rajs to saprata, jo arī pats ne vienmēr prata būt atklāts.
Tā kā Zoja aizgriezās ar seju pret logu, Rajs jau nolēma likties mierā, taču tad viņa pēkšņi ierunājās:
- Mans tēvs izdarīja pašnāvību nedēju pirms tam, kad es sāku mācīties vidusskolā.
- Zinu. Man ļoti žēl.
- Paldies… Zoja norija siekalas. Māte jau bija pārņēmusi lielāko daļu ģimenes biznesa. Tu strādāji pie viņas, tādēļ es nepaskaidrošu, kas tas par biznesu.
- Tu neesi Anna Larisa.
- Ak tā? Vai nu daba, vai audzināšana. Dažās ģimenēs tas nav tik būtiski. Zoja iesmējās. Visnotaļ rūgti, un Rajs saprata iemeslu, jo pēdējo pusotru gadu prātoja tieši par to pašu. Proti, kurus tēva, nodevēja un algota slepkavas, gēnus viņš ir pārmantojis?
"Varbūt to gēnu ir vairāk, nekā man gribētos atzīt. Tūdaļ pēc koledžas es iestājos specvienībā, kur man iemācīja nogalināt. Arī manam tēvam to iemācīja. Pie velna! Toreiz Dominiks pat pārmeta man, ka es pieteicos dienestam tikai tādēļ, lai pārspētu veco. Vēlāk es sāku strādāt Narkotiku apkarošanas pārvaldē, kur bieži vien uzņēmos pašus riskantākos pienākumus, jo guvu prieku no melošanas un spiegošanas, no kaķa spēles ar peli. Ari tas man lieliski padevās. Tāpat kā tēvam."
- Kad es biju pietiekami liela, lai saprastu, kas īsti notiek, Zoja stāstīja, tēvs bija tikai pavēļu nogādātājs, jo naimiti un visi pārējie uzskatītu par savu negodu saņemt tās tieši no sievietes.
- Uzskatu, ka viņi tomēr zināja, kurš patiesība visu vada, Rajs sprieda. Es savā laikā esmu iefiltrējies dažadas bandas un varu droši apgalvot, ka īsto priekšnieku cilvēki atšifrē uzreiz.
Zoja paraustīja plecus.
- Nezinu. Varbūt līdz brīdim, kamēr māte lo pieļāva, tevs ari loloja cerības, ka ir īsts pahans. Viņš tādai dzīvei gatavots jau kopš zīdaiņa vecuma. It visi gaidīja, ka viņš bus pahans, un ari viņš pats to ļoti gribēja. Zoja aprāvās, iegrimusi domās un atmiņās, un Rajs ļāva klusumam ieilgt. Viņš nošāvās nepilnu nedēļu pēc tam, kad Anna Larisa izpildīja savu nekrietno triku ar galvu saldējuma kārbā. Es allaž esmu uzskatījusi, ka tas bija galvenais pašnāvības iemesls. Tēvs saprata, ka tikai īstam pahaiuim pietiek drosmes šādam gājienam, bet viņš bija daudz vājāks. Viņš to saprata un nespēja izturēt, tādēļ nogalinājās. Zoja sēdēja taisnu muguru pasažieru puses sēdeklī, acis pievērsusi ceļam, zodu izslējusi.
"Laikam cenšas saņemt drosmi," Rajs nosprieda, un viņam iesāpējās sirds.
- Lai vai kā, Zoja turpināja, Anna Larisa spēra soli pāri lielajai, šaušalīgajai robežai, nogalinot Losandželosas klana labākos naimitus, un tēvs uztraucās, ka tie gribēs atriebties un uzbruks man. Bet man dzimšanas dienā bija uzdāvināta mazā sarkanā Miata, un es gribēju būt kopā ar draugiem, aizbraukt uz Stinsonīču un Stonstaunas iepirkšanās centru, taču tētis uzstāja, ka man var uzbrukt arī mašīnā un tādēļ man jāapgūst tā saucamais Drošas braukšanas kurss automobiļa savaldīšanai ekstrēmās situācijās. Es tikai izbolīju acis, jo biju pārliecināta, ka esmu Dieva dāvana un visu zinu.
- Tev bija sešpadsmit gadi.
Zoja papurināja galvu.
- Tas nav attaisnojums.
"Varbūt," Rajs nodomāja. "Bet varbūt tomēr ir. Es tādā vecumā biju pārliecināts, ka zinu pilnīgi visu, un savas domas mainīt nebiju pierunājams."
- Beru dienā, Zoja atzinās, es pieteicos tiem kursiem, tāpat šaušanas un teikvondo apmācībai. Nospriedu, ka varu sevi pasargāt tēvam par prieku, lai ari viņš jau ir miris. Pagāja krietns bridis, kamēr abi vienlaikus attapās, ko viņa tikko pateikusi, un sāka nevaldāmi smieties. Ak Dievs! Pasargāt sevi! Zoja iesaucās, beidzot nomierinādamās. Pēdējā laikā esmu par to aizmirsusi, vai ne?
Rajs pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu. Vaigi bija piesārtuši no smiešanās, acis mirdzēja, mute pavērta un mikla, mati izrisuši no sprādzes un vijas gar kaklu. "Satvert šo kaklu plaukstā, kā vīrietis mēdz darīt, ja grib atliekt sievietei galvu un noskūpstīt viņas miklās, sārtās lūpas…"
Automobili satricināja būkšķis skaļš kā lielgabala šāviens. Stūre Rajam rokās nodrebēja. Valdidams to, Rajs izmisīgi lūkojās apkārt. "Pie velna, kas nu atkal?" Šasija vibrēja, un dzirdi plosīja plīsušas gumijas pļerksti.
Viņš apturēja automobili ceļa malā un izkāpa. Kreisā aizmugures riepa izrādījās saplīsusi.
- Droši vien no kādas automāta lodes, Rajs paskaidroja Zojai, kura nostājās viņam līdzās. Tā izurba caurumu, un gaiss lēnām plūda ārā. Viņš iesmējās, juzdamies mazliet apreibis pēc trauksmainās pakaļdzīšanās. Es jau iedomājos, ka sprāgusi bumba.
To pašu bija nospriedusi ari Zoja.
- Jā gan. Viņa skaļi nopūtās un pacēla matus no kakla. Man atkal trīc kājas, un es…
Rajs satvēra plaukstā Zojas kaklu, pievilka viņu sev klāt varbūt pārāk strauji, varbūt pārāk skarbi un noskūpstīja, ar muti sajuzdams viņas pārsteigumu, silto, miklo elpu. Un tad viņa atmaiga un padevās skūpstam.
Cieši piekļāvušies viens otram lēni līganā augumu vijā, viņi skūpstījās. Rajs juta bezgalīgu uzbudinājumu un alka iegūt šo sievieti.
Atskārtis, ka pārāk steidzas, viņš mēģināja nomierināties un sniegt maigāku skūpstu, taču Zoja satvēra viņa galvu plaukstās un sūkaja viņa mēli, cenšoties ievilkt pēc iespējas dziļāk sev mutē. Tik trakulīgā lūpu un mēles dejā Rajs aizmirsa visu.
Kaisles pārņemts, viņš uzsēdināja Zoju uz automobiļa dzinēja pārsega un pūlējās atpogāt viņai džinsus.
- Ak Dievs! Būtu es uzvilkusi kleitu… Zoja izdvesa aizsmakušā balsī. Rajam gribējās smieties, taču viņš bija pārāk aizrāvies, lai pat elpotu. Zoja novilka vienu zābaku, bikses un biksītes no vienas kājas, un ar to pietika. Rajs nespēja vairs ilgāk gaidīt.
Viņš sagrāba Zojas vidukli plaukstās, pacēla viņu augšup, paplēta kājas un nostājās starp tām. Juta, kā viņa nodreb. Dzirdēja, ka viņa ievaidas, sajūtot plaukstas pieskārienu siltajam vēderam. Konstatēja, ka viņa alkst baudas un trīs gaidās. Ar vienu roku uzbudinādams Zoju vēl vairāk, Rajs ar otru izmisīgi centās attaisīt bikšu siksnu un rāvējslēdzēju. Beidzot tas izdevās.
Zoja elsodama čukstēja viņam ausī:
Ātrāk, ātrāk, ātrāk…
Kad Zoja stingri satvēra viņa locekli, Rajs gandrīz padevās baudai.
Abi saplūda vienā kaisles veselumā. Zoja ieķērās viņam plecos un izlieca muguru, atgāza galvu un iekliedzās. Rajs piespieda lūpas pulsējošajai vēnai viņas kaklā un uzsāka strauju, dziļu grūdienu vilni. Abi augumi šūpojoties kustējās vienā ritmā, un automobilis šūpojās līdzi.
"Ak mans Dievs, svētā debess…" Tā bija pēdējā skaidrā doma, ko Rajs atcerējās.
četrdesmit treša nodaļa
r
Viņi gulēja drēbju kaudzē pa pusei automobilī, pa pusei ārā no tā. Zoja pārsātinājuma pilnām acīm raudzījās uz Raju. Miklas lūpas bija mazliet pavērtas.
- Ak Dievs! Tas bija… viņa izdvesa, atplauka platā, laimīgā smaidā, tad satvēra Raju aiz žaketes un pievilka sev klāt. Viņš pielieca galvu, lai noskūpstītu Zoju. Kad viņa izlieca augumu, Rajs ievaidējās. Ak Dievs, Raj! Ak Dievs!
Pēkšņi Rajs atskārta, ka Zoja ir sažņaugusi pirkstus dūrēs un cenšas atgrūst viņa augumu. Viņš izslējās un spēra soli atpakaļ.