- Kas tev notika?
- Ak Dievs, Zoja atkārtoja, gandrīz izkrizdama no automobiļa, kad centās sameklēt biksītes un džinsus.
- Jēziņ, Zoja, kas tev notika? Vai tev sāp?
Zoja steidzās aiztaisīt rāvējslēdzēju.
- Ko? Nē, viss bija lieliski. Tu biji lielisks, un es tiešām gribētu to atkartot. Bet tagad man obligāti, obligāti jāpaskatās uz ikonu.
Aši un cieši noskūpstījusi viņu uz lūpām, Zoja sāka meklēt savu somu.
"Nu, varu mierināt sevi ar domu, ka biju lielisks."
Rajs aizgriezās, lai apģērbtos. Viņš jutās samulsis un izmantots. Zoja tikmēr bija izņēmusi ikonu no roņādas un nolikusi uz automobiļa motora pārsega, paklājot maisu apakšā. Rajs manīja, ka viņa satraukumā ir koši pietvīkusi.
-Tikai apsoli, ka tu nesmiesies… Zini, tādu baudu es guvu pirmo reizi mūžā un… Ak Dievs, tas tiešām ir satraucoši.
- Klau… Rajs pieskārās viņas sprandam un pacēla viņas galvu augšup, lai noskūpstītu uz lūpām. Ari es izjutu to pašu, tādēļ noteikti nesmiešos.
- Ak! Mirkli lukojusies uz Raju, Zoja novērsās. Šķita, ka manī kaut kas ir eksplodējis. Tad es gulēju, skatījos debesīs un iztēlojos, ka esmu sašķīdusi sīkās drumslās, kas tagad tur peld ka daļa no bezgalības. "Tā droši vien notika dienā, kad tika radīta pasaule. Kaut kas līdzīgs kosmiskam orgasmam," es nodomāju. Tu apsolīji nesmieties.
- Es nemaz nesmejos. Nu, varbūt mazliet. Bet tikai tādēļ, ka man patīk tavs neparastais domāšanas veids.
- Un tas laikam ir labi, jo tālāk sekos vēl neparastākas lietas… Tā nu es domāju par radīšanas bezgalību un atcerējos, ka vecmāmiņa vēstulē arī runāja par bezgalību. Viņa ieteica man skatīties uz Dāmu, uz ikonu. Un tad es atcerējos, kā pirmo reizi to ieraudzīju greifa veikalā. Toreiz mani urdīja doma par to, cik bezjēdzīgi uz tās izvietoti dārgakmeņi. Pilnīgi neloģiskās vietās. Nevis Dāmas kronī vai uz apaviem un apģērba, bet kaut kā nekārtīgi. Un pēkšņi es sapratu, ka šai izvietojumā tomēr ir sava kārtība. Skaties… Zoja sāka ar rubīnu centrā un ar pirkstu apvilka divus aplīšus apkārt galvaskausam, pieskaroties katram dārgakmenim. Tas ir astotnieks, tikai apgāzts uz sāniem.
00
- Bezgalības simbols, Rajs noteica un juta, cik spēcīgi iepukstas sirds.
- "Skaties uz Dāmu, jo viņas sirds lolo noslēpumu un taka uz noslēpumu ir bezgalīga." Bezgalīga. Bezgalība. Es domāju, ka mēs nekļūdāmies, Raj. Amulets ir iekšā, kādā slepenā nodalījumā. Un dārgakmeņi kalpo par norādēm, lai to atvērtu.
Rajs paņēma ikonu rokās un cieši nopētīja, tomēr neieraudzīja ne kādu spraudziņu, ne šuvi.
- Varbūt tas ir atsperes mehānisms, viņš sprieda, uzmanīgi nolicis ikonu atpakaļ uz maisa. Un akmeņi darbojas līdzīgi mūsdienu kodatslēgu taustiņiem. Jānospiež cits pēc cita pareizā kombinācijā, un durvis ir vaļā.
- Lūk! Zoja iesaucās, satraukumā gluži vai lēkādama.
Viņa jau izstiepa pirkstu, lai izmēģinātu pirmo kombināciju, bet Rajs satvēra viņu aiz delnas locītavas.
- Oho! Pacieties vēl mirklīti. Bezgalības simbolā ietverta konkrēta jēga, proti, tam nav ne sākuma, ne beigu. Ar kuru akmeni tu sāksi?
- Ar rubinu uz galvaskausa.
- Labi, varbūt tas ir loģiski, bet tālāk? Iesi uz augšu un pa labi vai uz augšu un pa kreisi? Vai uz leju un pa labi? Bet varbūt uz leju un pa kreisi?
- Tātad man ir četras iespējas. Ja pirmā neizdosies, ķeršos pie nākamās.
- Ak tā? Un ko iesāksi, ja mehānisma autors bijis īsts viltnieks? Viņš taču varēja…
- Kāpēc tu domā, ka tas bija vīrietis? Varbūt tā bija sieviete. Glabātāja.
Rajs pacēla rokas.
- Labi, labi. Es piekāpjos. Varbūt tā bija Glabātāja, kuras prāts darbojies tikpat neparasti kā vēl kādai man pazīstamai Glabātājai. Tādā gadījumā ir iespējams, ka atliek tik nospiest dārgakmeņus nepareizā kārtībā un atspere iesprūst. Tad mehānisms vairs nedarbosies.
Abi ilgi pētīja ikonu. Tad Zoja teica:
- Bet varbūt tās visas ir totālas muļķības.
Rajs pievērsās Dāmas sejai. "Viņa tiešām ir neticami līdzīga Zojai. Vai Glabātāja pirms pieciem gadsimtiem uzgleznojusi pati sevi?"
- Palīdzi man, Zoja. Uzzīmē bezgalības simbolu šeit, uz putekļainā pārsega… Nē, neskaties uz ikonu! Zīmē nedomājot. Labāk vispār aizver acis.
Zoja aizvēra acis un uzzīmēja simbolu, sākot no centra, tad velkot pirkstu augšup un pa kreisi. Rajs sprieda, ka pats viņš tā varbūt nedarītu. Viņš izvēlētos ceļu augšup un pa labi.
"Bet varbūt tādējādi apstiprinās mana teorija. Ja Zoja un ikonā redzamā Glabātāja tik ļoti līdzinās viena otrai, tad varbūt ari domā viņas vienādi."
- Mēs paļausimies uz tavu instinktu, Rajs sacīja. Mums ir tikai viena iespēja nekļūdīties, un līdz šim mums ir veicies.
Tagad vilcinājās Zoja.
- Nezinu… Tu teici, ka bezgalības simbolam nav ne sākuma, ne beigu… Mīkla, Raj! Jāizlasa tā mīkla! "Asinis ieplūst jūrā… Bet asinis atkal ieplūst jūrā bezgalīgi."
Viņa paķēra somu, atvēra to, parakņājās starp daudzajām mantām un ar plašu žestu izvilka vienradža pastkarti. Apgriezusi to otrādi, viņa nolasīja vecmāmiņas rakstīto mīklu, lai gan abi to jau zināja no galvas.
Asinis ieplūst jūrā jūra pieskaras debesīm No debesīm krīt ledus Uguns izkausē ledu Vētra nopūš uguni Un plosās visu nakti Bet asinis atkal ieplūst jūrā Bezgalīgi.
- Lūk, Raj! Asinis, jūra, debesis, ledus, uguns, vētra, nakts… tās visas savā ziņā ir krāsas. Asinis ir sarkanas, jūra zila. Un krāsas atbilst dārgakmeņiem. Sarkanais rubīns, zilais safīrs. Mīklā dots atslēgas kods!
- Un tavs instinkts izvēlējās pareizo ceļu. "Asinis ieplūst jūrā"… No rubīna pie akvamarīna. Uz augšu un pa kreisi.
Zoja apmierinājumā plati pasmaidīja un paskatījās uz Raju.
- Sākam, viņš sacīja nedaudz skarbā toni. Es lasīšu miklu, bet tu spied akmeņus. Citu pēc cita, uzmanīgi un lēni.
- Labi. Zoja dziļi ievilka un tad izpūta elpu, izstiepa rokas un izlocīja pirkstus gluži kā kramplauzis. Esmu gatava.
- "Asinis ieplūst jūrā."
- Vispirms rubīns, tad akvamarīns, Zoja noskaitīja un lēni, uzmanīgi nospieda šos dārgakmeņus.
- "Jūra pieskaras debesīm."
- Safīrs, Zoja secināja.
- "No debesīm krīt ledus."
- Briljants.
- "Uguns izkausē ledu."
- Ugunīgais opāls.
- Nē, pagaidi! Rajs iesaucās un satvēra Zoju aiz rokas, kad viņa jau grasījas nospiest šo dārgakmeni. Es domāju, ka mēs kļūdāmies. Tagad vajag nospiest rubīnu un pēc tam opālu.
- Mīklā par to nekas nav teikts.
- Zinu. Bet mums ir jāmet bezgalības simbola cilpa un tātad jāatgriežas centrā. Un tur ir rubīns.
Zoja noslaucīja rokas džinsos.
- Jēziņ, O'Melij! Ceru, ka tev taisnība.
Vēl mirkli vilcinājusies, viņa nospieda rubīnu un pēc tam ugunīgo opālu. Stingri, bet veikli, it kā baidītos pārdomāt un zaudēt savaldīšanos.
- Labi. Ejam tālāk. "Vētra nopūš uguni."
- Iolīts…
Par tādu dārgakmeni Rajs nekad agrāk nebija dzirdējis, taču Zojas izvēlētais akmens atbilda miklas tekstam. Tas bija tumšs, violetizilipelēks, gluži kā negaisa mākonis.
- "Un plosās visu nakti."
- Onikss. Zoja nospieda daudzšķautņaino melno akmeni un tad kopā ar Raju noskaitīja pēdējo miklas rindiņu: "Bet asinis atkal ieplūst jūrā bezgalīgi." Vai tagad atkal vajadzētu nospiest rubinu?