- Pagaidām nekas vēl nav noticis, Rajs secināja, juzdams vieglu nelabumu, jo tieši viņš ierosināja nospiest rubinu vēlreiz. -Jā, uz priekšu. Spied.
Tanī brīdī abi aizturēja elpu. Nekas nenotika.
Un tad atskanēja kluss klikšķis. Galvaskausa acu dobumi atvērās, atklājot koka pamatnē divus caurumus. Viens bija tukšs, bet otrā atradās sīks tumši zaļa stikla amulets galvaskausa veidola.
Tieši tādu to bija aprakstījis Raja tēvs, tikai šim nebija ķēdītes, lai gan sudrabotajā aizbāznī varēja saskatīt cilpiņu. Amulets tik cieši turējās caurumā, ka Zojai nācās ar nagiem vilkt to ārā.
- Skaties, Raj… Zoja satvēra amuletu starp īkšķi un rādītājpirkstu un pacēla gaisā, pret sauli. Stiklā bija iegravētas rūnām līdzīgas zīmes. Iekšā vizēja tumšs, viskozs šķidrums.
- Kaulu altāris.
VI Altāris
...
četrdesmit ceturtā nodaļa
Rajs lūkojās te uz amuletu, te uz Zoju. Pavērusi muti, viņa spoži mirdzošām acīm vērās atradumā.
- Tikai nesaki, ka tu vēlies dzert no tā, Rajs teica.
Zoja nodrebēja.
- Ak Dievs, nē! Viņa sažņaudza amuletu plaukstā un piespieda pie krūtīm, gluži kā sargādama gan no Raja, gan no pārējās pasaules. Bet… ja nu tas ir īsts, Raj? Ja nu mēs iegūstam nemirstību?
- Un zaudējam veselo saprātu?
Jau atkal Zoja nodrebēja, un Rajs aplika roku viņas pleciem, piespiežot viņu sev klāt. Saule jau rietēja, un gaiss kļuva vēsāks.
- Tas ir tikai pagātnes relikts, Rajs sacīja. Stikla gabaliņš.
- Bet iekšā kaut kas ir. Kaut kas šķidrs.
- Varbūt kaut kāds Sibīrijas zemnieku brūvējums no tritona acs un ziemeļbrieža pautiem.
Zojas smiekli vairāk līdzinājās smagai nopūtai.
- Tev taisnība. Vismaz ar prātu es to saprotu. Lai gan sibirietes sirds iepukstas straujāk ikreiz, kad es paskatos uz amuletu.
Rajs vēl ciešāk apskāva Zoju.
- Ari man rokas un kājas dreb. Manuprāt, šī amuleta spēks slēpjas mūsu apziņā, ka citi ir gatavi nogalināt, lai tiktu pie tā. Taču tas tomēr nepierāda apgalvojumu, ka te ir nemirstības eliksīrs.
Klusēdama Zoja raudzījās uz amuletu plaukstā. Tad viņa pieversas Rajam. Acīs viņai dejoja nebēdnīgas uguntiņas.
- Labi, O'Melij. Varbūt pierādi vārdus ar darbiem? Iedzer no tā!
- Nevaru. Man ir alerģija pret ziemeļbriežu pautiem.
Lai apvaldītu smieklus, Zoja iekoda sev lūpā, tomēr nespēja noturēties. Piekļāvusies Rajam, viņa sāka smieties un pamazām nomierinājās. Pēc brīža viņa atrāvās, pacēlās uz pirkstgaliem un cieši noskūpstīja Raju uz lūpām.
- Par ko tad tas? viņš jautāja.
- Tāpat vien. Par to, ka tu esi.
Rajs raudzījās Zojai acīs. Viņam atkal gribējās mīlēties, tikai šoreiz lēnāk, nopietnāk. Un šīs alkas neganti biedēja.
Viņš spēra soli atpakaļ, un Zoja mazliet sarāvās, it ka ari viņa atrastos kādas burvības vara.
Zoja palūkojās tāluma, uz tukšo ceļu. Pasaule šķita tik rāma un klusa, ka varēja saklausīt viņu elpu.
- Tātad, viņa ierunājās nedaudz aizsmakušā balsī. Ko iesāksim?
- Dosimies uz Sanktpēterburgu un no sirds cerēsim, ka līdz tam laikam izdomāsim spožu plānu, kā tikt galā ar Popova dēlu un pašiem palikt dzīviem. Un es tur pazīstu kadu puisi, kurš universitātē pasniedz molekulāro bioloģiju. Pieļauju, ka viņam ir visdažādākā aparatūra, lai izanalizētu amuleta sastāva fizikālās īpašības. Visu atdot viņam nevajadzēs, pietiks ar dažiem pilieniem.
- Nezinu…
- Var jau ari iebāzt amuletu atpakaļ ikona un noglabāt kādā Šveices bankā. Izvēle ir tavās rokās, Zoja. Tu esi Glabātāja.
Zoja skatījās uz amuletu savā plaukstā. "Tas vairs nešķiet tik maģisks," Rajs secināja. "Drīzāk atgādina lētu nieciņu, kas nopērkams grieķu bazārā."
- Nē, tev taisnība, Zoja atzina. Mums jāzina, kas tas ir. Tā dēļ ir nogalināti vairāki cilvēki. Savienoto Valstu prezidentu nošāva tikai tāpēc, ka viņš it kā dzēris no tā. Vismaz tā uzskatīja VDK vai Nikolajs Popovs personīgi. Un to es joprojām nespēju līdz galam saprast. Viņa paberzēja rūnām līdzīgās zīmes stiklā. Interesanti, kas notika ar otru?
- Kādu otru?
- Ar otru amuletu. Ikonā ir divi nodalījumi, katrā acu dobumā. Tātad reiz te bijuši divi amuleti.
- Varbūt otrs noslīka upē kopā ar Rasputinu.
-Jā… Nē, pagaidi! Mēs nu gan esam muļķi! To otro taču mana vecmāmiņa Katja pielēja ar tualetes ūdeni, lai apmainītu amuletus. Tātad šis ir īstais, kuru viņa iedeva Merilinai Monro. Šajā ir īstais altāris… Raj, es sapratu.
Spēji pagriezusies un miklās lūpas pavērusi, viņa mirdzošām acīm raudzījās uz Raju, kurš atkal jau gandrīz zaudēja savaldīšanos.
- Ko tu saprati? viņš aizsmacis jautāja.
Zoja sāka rakņāties savā bezdibenīgajā somā.
- Kad cilvēks Saks veikalā pērk kosmētiku, viņam vienmēr dod līdzi smaržu paraudziņus.
-Jā, man tos grūž nepārtraukti.
Iesmejusies Zoja pacēla galvu.
- Neņem ļaunā, O'Melij, tās ir meiteņu darīšanas. Bet tagad sagatavojies novērtēt mana prāta spožumu, jo es laikam zinu, kā mēs tiksim galā ar Popova dēlu.
Ņujorka
Mailsa Teilora seju klāja auksti sviedri. Uzmācās nelabums, taču viņš nespēja atraut acis no datora ekrānā redzamā attēla.
"Jasmīna."
Plati ieplestas, tukšas acis gluži kā lellei, kas patiesībā neko neredz. Mutes kaktiņā sakrājušās asinis, tikai sīka tērcīte, nekas šausmīgs. Bet zemāk, krūtīs… kaut kas… "Kas tas ir? Nūja? Žoga miets? Tik daudz asiņu, it kā sirds būtu sašķīdusi drumslās."
Viņš turēja pirkstu virs izdzēšanas taustiņa. Gribējās aizmēzt šo attēlu, taču vienlaikus Mailss Teilors baidījās. It kā līdz ar to viņš izgaisinātu pēdējo Jasmīnas tēlu, lai arī cik šausmīgs tas būtu, un tad šī sieviete pārstātu eksistēt pat viņa domās.
Pat sirdi.
"Ak Dievs…"
Sažņaudzis pirkstus dūrē, Teilors piespieda to pie krūtīm. "Sāp, tiešām sāp. It kā sirds lūstu. Sprāgtu, eksplodētu gluži tāpat kā viņai." Viņš pielieca galvu, it kā ticētu, ka klēpi tūlīt tiešām iepilēs asins lāse.
Mailss Teilors aizmiedza acis un vēl ciešāk piespieda dūri pie krūtīm. Ausīs ielauzās spalgs smilksts, kas līdzinājās taisnajai, nepārtrauktajai līnijai slimnīcas monitorā. Šī asinssārtā līnija nebeidzās un nebeidzās, iesniegdamās bezgalībā.
Viņš nodrebēja un atvēra acis. "Cik daudz laika pagājis? Dažas sekundes? Stunda? Gadsimts?"
Mailss pamanīja, ka datorā ieslēdzies ekrāna saudzētājs un vairs nebija redzama fotogrāfija, ko uzņēmis tas O'Melija kucēns.
"Tā ir prom, prom, prom. Jasmīna arī ir prom. It kā klusi izgājusi no bibliotēkas, kamēr es biju iesnaudies."
Bibliotēkā valdīja klusums. Viņš sēdēja ādas krēslā pie masīva sarkankoka rakstāmgalda un piepeši nodomāja, ka atliktu vien aiziet līdz durvīm un atvērt tās, lai izzustu visa māja un viņš atrastos bezdibeņa malā. Taču šim klusumam bija ari svars un faktūra, tas līdzinājās siltas, miklas plaukstas pieskārienam.
"Viņa ir mirusi. Mana mīla ir mirusi."
- Labi, Jasmīna, Mailss Teilors skaļi sacīja. Tev taisnība. Es neļaušos vājumam. Es izturēšu. Es…
"Ko gan tu iesāksi? Mails, muļķis esi, vai? Ko tu tagad darīsi?" Viņam gribējās atgūt Jasmīnu. Tas bija vienīgais, ko viņš tiešām tagad labprāt darītu. Atgūt viņu. "Ja es gribētu, tad varētu pacelt klausuli un nopirkt villu Komo ezera krastā, Maserati Granturismo S markas automobili vai van Goga gleznu. Taču tā visa man jau ir gana. Labi, domāšu par kaut ko lielāku, iespaidīgāku un katastrofiskāku. Varbūt sākt tādu spiedienu uz pasaules lielākajām banku institūcijām, ka tiek sagrauta visa globālā ekonomika? Man ir vara un nauda, lai to izdarītu. Es varu piepildīt jebkuru savu vēlēšanos, realizēt jebkuru savu kaprīzi."