- Bet, biedri komandieri! karavīrs iesaucās. Kā gan tā var būt mana vaina? Jūs taču teicāt, ka visam jāizskatās reāli. Es tikai…
- Aizveries, ierindniek Lukin, komandants attrauca. Un noliec šaujamo, idiot! Vai tad es neteicu, ka viņš ir viens no mums? Seržant Čirkov, pieskatiet suņus!
Seržants gluži kā sasalis sēdēja ragavās un aizmirsies turēja rokās grožus, bet uzrunāts atdzīvojās.
- Biedri komandieri, kā paliks ar Ļe… ar biedri Orlovu? Dažkārt rodas gaisa kabatas. Varbūt viņa vēl ir dzīva.
Ierindnieks pārmeta šauteni pār plecu un izlēca no ragavām.
- Man tagad ir pilnīgi vienalga. Es neraktos cauri tam sniegam pat tad, ja man būtu lāpsta.
- Aizmirstiet par meiteni! komandants uzkliedza.
Viņš pamāja ar galvu Nikolajam un pagāja nostāk no ragavām, kur neviens viņus nevarēs noklausīties. Nikolajs sekoja, ieslidinādams kreiso roku vateņa kabatā un satverdams pirkstos pistoli, kura tur atradās jau kopš brīža, kad viņš Ļenai Orlovai pa pēdām izlīda pa izolatora logu.
- Tieši pirms lavīnas nogruvuma, komandants ierunājās, pieklusinādams balsi līdz čukstam, es redzēju, ka tu iznāci no patvēruma aiz ūdenskrituma. Vai tur ir ieeja alā?
- Bija.
Gluži kā mierinādams, komandants pavēcināja roku.
- Jā, jā, protams. Bet vēlāk to noteikti var atrakt. Man ir pilna nometne ar zekiem un lāpstām. Galvenais ir kas cits. Vai tu tiki iekšā? Vai redzēji zeltu?
Nikolajs papurināja galvu.
- Šajā lietā mēs visi tikai velti izšķiedām laiku. Tā ir neliela, apaļa ala, apmēram divdesmit pēdas diametrā. Tici man, es to labi apskatiju. Tur nekā nav, tikai daži sapuvuši zārki un atsevišķi satrūdējuši līķi.
Bija acīmredzams, ka nometnes komandants nav noticējis viņam, un Nikolajs apslāpēja smaidu. Ari pats viņš sev nenoticētu.
Viņš bija atstāstījis komandantam pasaciņu par partijnieku Maskavā, kurš dzirdējis savādas baumas, ka pirms divdesmit gadiem cara armija alā netālu no kāda slepena ezera Noriļskā noslēpusi dārgumus. Un viņš, Nikolajs, nosūtīts pārbaudīt šādas ziņas. Tagad komandantam radās aizdomas, ka Nikolajs ir atradis zeltu un grasās visu paturēt sev.
- Vai tad es neteicu, ka tā lieta ir bezcerīga? Nikolajs sacīja. Šiem jakutiem nekad nav bijis pat divu rubļu kabatā. Vai tad viņi būtu atstājuši vienkārši skaistumam neskaitāmas kastes ar
Romanovu zeltu? Iznāca milzu pūles nieka dēļ, ja atļauts tā izteikties. Bet es jau tikai izpildu pavēles.
Komandants izmocīja smiekliņu.
- Kā mēs visi.
Pēkšņi suņi sāka neganti riet. Nikolajs pagriezās, jau grasīdamies vilkt ārā pistoli, bet tad attapās, ka suņi tikai pauž prieku, jo seržants izņēmis no ragavām rupjaudekla maisu ar žāvētām zivīm. Ierindnieks tikmēr pakāpās vairākus soļus aizvējā un pogāja vaļā bikses.
- Tiešām bezcerīgi, komandants piekrita. Un vēl briesmīgāku nakti šim pasākumam izvēlēties nebija iespējams, vai ne? Tas tik bija pūtiens!
Nu bija Nikolaja kārta smieties. Ņemot vērā visu, kas rīta agrumā bija noticis, viņš tam nebija pievērsis uzmanību, taču tagad atskārta, ka tiešām jūtas kā no jauna piedzimis. Šķita, ka viņš izjūt ik elpas vilcienu, ik sirdspukstu. Un šiem elpas vilcieniem un sirdspukstiem, likās, nekad nebūs gala.
- Pūtiens? viņš pārjautāja un atkal sāka smieties. Pie velna! Mani tas gandrīz nogalināja.
Nolādētā vārāmā sāls ar devu vajadzēja pietikt, lai izraisītu drudzi un ārsts nosūtītu viņu uz izolatoru. Pneimoniju viņš noteikti nebija plānojis. Bet galu galā viss izrādījās pūliņu vērts, jo Ļena aizveda viņu uz alu un parādīja kaulu altāri.
Augstais Dievs tas altāris tiešām bija īsts! Izrādījās, ka īsts ir viss, ko viņš redzējis Fontankas dosjē. Ezers, ūdenskritums, ala, altāris no cilvēku kauliem. Un Glabātāja. Arī viņa izrādījās īsta.
Ļena.
Nikolajs domāja, ka sameklēt viņu plašajā mūžīgā sasaluma zonā būs ārkārtīgi grūti, taču viņa atradās soda nometnē, divdesmit jūdžu attālumā no ezera, kur dzimusi viņa un arī citas Glabātājas pirms viņas. Turklāt viņas seja mats matā līdzinājās tai, ko viņš bija redzējis Dāmas ikonas zīmējumos. Arī šī informācija dosjē materiālos izrādījās patiesa.
Viņš sāka prātot, vai Ļena pirms lavīnas nogruvuma paguva atgriezties alā. Un pēkšņi izjuta… ko? Vainu? Zaudējumu? Nožēlu? Vienalga, jo viņa tik un tā ies bojā. Nomirs badā, iekams pagūs izrakties no sniega.
It kā lasīdams Nikolaja domas, komandants nopūtās.
- Žēl gan, ka meitenei beigas.
- Jā, ļoti žēl, Nikolajs piekrita.
Viņš atzina, ka tiešām izrīkojies slikti ar Ļenu, un atkal sajuta tādu kā dūrienu sirdi. Aizgainijis šis emocijas, Nikolajs nodomāja, ka ikvienam tomēr jādara savs darbs un jādzīvo tālāk.
Nopētīdams ezeru, kas šķita brīnišķīgs sviesta dzeltenajā arktiskajā gaismā, Nikolajs atskārta nožēlu par to, ka jau pēc dažām stundām saule atkal norietēs. Bet viņam pietiks laika izdarīt visu, kas iecerēts.
- Paskaties uz to muļķi! komandants iesaucās un izplūda spējos smieklos, rādot uz ierindnieku, kurš ar urīna struklu rakstīja sniegā savus iniciāļus.
- Es taču teicu, ka viņu vajag nošaut, Nikolajs attrauca.
Komandants samirkšķināja acis, un smaids apdzisa, bet tad
viņš sasita plaukstas kopā.
- Labi, biedri kapteini, komandants sacīja uzsvērti skaļi, varbūt pirms atpakaļceļa ierausim pa glāzītei? Viņš iebāza roku šineļa kabatā, taču ārā izvilkt nepaguva, jo Nikolajs no savas pistoles iešāva viņam lodi pierē.
Šāviens atbalsojās pāri ezeram. Ierindnieks pagriezās, joprojām turēdams rokā savu locekli. Viņš jau pavēra muti, taču kliedzienu apklusināja lode, kas ieurbās rīklē.
Seržants apstulbis vērās uz Popovu, katrā rokā turēdams pa žāvētas zivs gabalam. Suņi rēja un lēkāja viņam apkārt. Tad viņš nometa zivis un skrēja uz ragavu pusi. Nikolajs iešāva viņam starp lāpstiņām, un seržants smagi novēlās zemē, ar galvu atsizdamies pret ledu.
Lai arī šāvienu atbalsis vēl džinkstēja dzestrajā gaisā, Nikolajs jau steidzās pie mirušajiem un katram ietrieca lodi galvā. Drošībai. Tad viņš pārlādēja ieroci, aizbāza to aiz bikšu siksnas, jau devās pie ragavām, bet tad pagriezās, nometās četrrāpus pie mirušā komandanta un pārmeklēja šineļa kabatas. Jau nākamajā mirkli viņš atrada sudraba blašķi ar iegravetajiem iniciāļiem.
"Tātad viņš tomēr negrasljās izvilkt pistoli."
Nikolajs ieslidināja vodkas blašķi savā kabatā, piecēlās un smaidīdams sēdās ragavās. Komandants ar vīriem bija labi pakalpojis, jo atveda ragavas. Neviens cilvēks, būdams pie pilna prāta, nemēģinātu kājām tikt ārā no Sibīrijas.
Viņš jau satvēra grožus, bet tad atskatījās uz sasalušo ūdenskritumu, kas mirdzēja un dzirkstija saulē gluži kā briljants.
"Briljants!" Nikolajs pasmaidīja par šādu domu. Tas, ko ūdenskritums slēpa, bija daudz vērtīgāks par briljantu, par jebkuru it kā labi paslēptu Romanovu zelta lādi.
Kaulu altāris… "Ak Dievs, tas tiešām ir īsts!" Viņš to bija redzējis pats savam acīm. Dzēris no tā. Jau juta neticamu speķu ritam dzīslās un mainām viņu. Viņš jutās ka Dievs.
Nē, ne gluži kā Dievs.
Atgāzis galvu, viņš nokliedza:
Es esmu Dievs!