Neradījums pēkšņi iesēcās, noliecis sāņus briesmīgo galvu.
- Skat, cik drosmīgs, viņš pavisam mierīgi teica, atņirdzis ilkņus un bolīdams uz Geraltu asinīm pielijušās acis. Esi tik laipns, nolaid to dzelzs gabalu. Varbūt tu neesi vēl sapratis, ka atrodies manas mājas pagalmā? Bet varbūt tur, no kurienes tu esi nācis, ir pieņemts ar zobenu draudēt saimniekam viņa paša īpašumā?
- Ir, apstiprināja Geralts. Bet tikai tam saimniekam, kurš uzņem viesus, rēkdams un solīdams tos saraut gabalos.
- Ak tu, maita! briesmonis aizsvilās. Tu mani vēl apvainosi, blandoņa gatavais! Viesis atradies! Bāžas pagalmā, plēš svešas puķes, izrīkojas kā savās mājās un vēl domā, ka viņu te sagaidīs ar maizi un sāli. Tfū!
Radījums nospļāvās, nosēcās un aizvēra rīkli. Apakšējie ilkņi palika laukā, piešķirot briesmonim mežakuiļa paskatu.
- Nu ko? teica raganis, nolaidis zobenu. Tā mēs te arī stāvēsim?
- Un ko tu iesaki? Atgulties? nosprauslājās briesmonis. Noslēp, es tev saku, to dzelzs gabalu.
Raganis veikli iebāza ieroci aiz pleciem uzkarinātajā makstī, taču roku no zobena roktura neatlaida.
- Es vēlētos, viņš teica, lai tu neveiktu pārāk straujas kustības. Šo zobenu vienmēr var izvilkt un daudz straujāk, nekā tu domā.
- Redzēju jau redzēju, izkrekšķināja nezvērs. Ja tā nebūtu bijis, tu sen jau atrastos aiz vārtiem ar mana zābaka pēdas nospiedumu uz sēžamvietas. Ko vēlies? No kurienes tu te radies?
- Apmaldījos, meloja raganis.
- Apmaldījies, atkārtoja nezvērs, saverkšķījis seju draudīgā grimasē. Nu tad maldies atpakaļ. Tas ir ārā pa vārtiem. Pagriez kreiso ausi pret sauli un tā turies, līdz atgriezies uz ceļa! Nu, ko gaidi?
- Vai ūdens te būtu? mierīgi atjautāja raganis. Zirgs izslāpis. Un es arī gribētu padzerties. Ja tevi tas īpaši neapgrūtina.
Nezvērs sāka mīņāties no vienas kājas uz otru, pakasīja ausi.
- Ei, paklau, viņš bilda. Tu nemaz no manis nebaidies?
- Vai Vajadzētu?
Briesmonis palūkojās apkārt, nokremšļojās un enerģiski savilka uz augšu maisīgās bikses.
- Ai, nu labi, kas tad man. Viesis paliek viesis. Ne jau katru dienu trāpās kāds, kurš, mani redzot, neņem kājas pār pleciem vai uz vietas neģībst nost. Nu labi. Ja esi noguris, bet godīgs ceļinieks, nāc vien iekšā. Taču, ja esi laupītājs vai slepkavnieks, es tevi brīdinu: šis nams klausa manām pavēlēm. Šajos mūros valdu es!
Viņš pacēla pinkaino ķepu. Visi aizvirtņi atkal sāka sisties pret mūra sienu, bet delfīna rīklē kaut kas dobji ieguldzējās.
- Laipni lūgtum, nezvērs atkārtoja.
Geralts neizkustējās no vietas, pētīgi viņu uzlūkodams.
- Vai tu dzīvo viens?
- Kāda tev tur daļa, ar ko es dzīvoju? nikni atcirta nezvērs, atvāzis rīkli, bet tad skaļi iespurcās. A, saprotu.
Tu laikam domā, vai man te nav četrdesmit kalpu, kas daiļumā līdzinātos man? Nē, nav. Nu tad kā tu, ķēms, izmantosi manu viesmīlību? Ja ne, vārti ir tur, tieši tev aiz pakaļas.
Geralts stīvi palocījās.
- Ielūgumu pieņemu, viņš oficiālā tonī teica. Izrādīto viesmīlību neatraidu.
- Manas mājas ir tavas mājas, atbildēja neradījums tikpat oficiāli, taču nevērīgi. Lūgtum, šeitan, ciemiņ. Bet zirgu noliec te, pie akas.
Nams arī no iekšpuses tā vien prasījās pēc kārtīga remonta, taču te bija samērā tīrs un kārtīgs, mēbeles šķita laba meistara darinātas, pat ja tas bija noticis krietni sen. Gaisā jautās ass putekļu smārds. Bija tumšs.
- Gaismu! ieņurdējās nezvērs, un no dzelzs skalturī iespraustajiem skaliem tūdaļ pat izšāvās liesmas un kvēpi.
- Nav slikti, teica raganis. Nezvērs nosprauslājās.
- Tik vien? Nudien, redzu, ka ar niekiem neesi pārsteidzams. Es jau tev teicu, ka mans nams klausa manām pavēlēm. Tur, lūgtum. Uzmanīgi, kāpnes ir stāvas. Gaismu!
Pie kāpnēm nezvērs pagriezās atpakaļ.
- Bet kas tas tev, viesi, zvārojas kaklā? Kas tas ir?
- Palūko.
Neradījums satvēra medaljonu ķetnā un pacēla pie acīm, nedaudz pavelkot aiz ķēdītes.
- Tam zvēram ir nejauka sejas izteiksme. Kas tas ir?
- Amata brālības zīme.
- Ā, tu laikam nodarbojies ar uzpurņu izgatavošanu. Šeit, lūgtum. Gaismu!
Lielas bezlogu zāles vidū atradās milzīgs ozolkoka galds pilnīgi tukšs, ja neskaita lielu, zaļi apsūbējušu un vaska notecējumiem klātu misiņa svečturi. Pēc kārtējās
nezvēra pavēles sveces iedegās, ieplīvojās, vāri apgaismojot apkārtni.
Viena no zāles sienām bija no vienas vietas apkarināta ar ieročiem te atradās apaļu vairogu, sakrustotu alebardu, šķēpu, gizarmu, iespaidīgu piķu un cirvju kompozīcijas. Piegulošās sienas pusi aizņēma milzīga kamīna kurtuve, virs kuras vīdēja izbalojušu un saplaisājušu portretu rinda. Sienu pretī ieejai klāja medību trofejas aļņu lāpstainie un briežu žuburainie ragi meta garas ēnas uz atņirgtiem mežakuiļu, lāču un lūšu purniem, uz izspūrušiem un izpluinītiem ērgļu un vanagu izbāzeņu spārniem. Centrālo goda vietu ieņēma nobrūnējusi, pabojāta kalnu pūķa galva, no kuras pa caurumiem laukā spraucās pakulas. Geralts piegāja tuvāk.
- To nomedīja mans vectētiņš, teica briesmonis, iesviezdams kurtuvē milzīgu bluķi. Tas laikam bija pēdējais šajā apvidū, kuru vēl varēja nomedīt. Sēdies, ciemiņ! Kā noprotu, esi izsalcis?
- Neliegšos, saimniek.
Briesmonis piesēdās pie galda, sakrustoja uz vēdera pinkainās ķetnas, kādu mirkli kaut ko murmināja, grozot īkšķus vienu ap otru, pēc tam klusi ierūcās un uzsita ar ķetnu pa galdu. Bļodas un šķīvji alvoti un sidrabaini nošķindēja, bet kausi kristāliski nodžinkstēja.
Gaisā uzvēdīja cepeša, ķiploka, majorāna, muskatrieksta smarža. Geralts nelika manīt, ka būtu izbrīnīts.
- Tā, nezvērs saberzēja ķetnas. Tas ir labāk nekā mājkalpotāji, vai ne? Cienājies, viesi. Te ir cālis, te mežacūkas šķiņķis, te pastēte no… Nezinu, no kā. No kaut kā. Te mums ir meža irbltes. Tfū, nē, tās ir lauku irbltes. Būšu sajaucis buramvārdus. Ēd, ēd. Nebaidies, tas ir īsts, kārtīgs ēdiens.
- Es nebaidos. Geralts pārplēsa uz pusēm cāli.
- Biju jau aizmirsis, nosprauslojās nezvērs, ka tu neesi no bailīgajiem. Un kā tad tevi vispār sauc?
- Par Geraltu. Un tevi, saimniek?
- Par Nivellenu. Taču šajā apvidū mani dēvē par Izdzimteni vai Ilkni. Un biedē ar mani bērnus. Neradījums ielēja sev rīklē milzīgā kausa saturu, pēc tam iegremdēja pirkstus pastētē, vienā kampienā izgrābdams pusi no bļodas.
- Biedē bērnus, pilnu muti atkārtoja Geralts. Droši vien bez iemesla?
- Absolūti. Uz tavu veselību, Geralt!
- Un uz tavu, Nivellen!
- Kāds tev šķiet vīns? Pamanīji, ka tas ir vīnogu, nevis ābolu? Taču, ja tev negaršo, uzburšu citu.
- Paldies, nav slikts. Burvju spējas tev ir iedzimtas?
- Nē, tās man no tiem laikiem, kopš man izauga šis. Nu, purns, citiem vārdiem sakot. Pats nezinu, no kurienes man tās, bet nams izpilda visu, ko vēlos. Neko jau lielu māku uzburt ēdamo, dzeramo, apģērbu, tīru gultu, karstu ūdeni, ziepes. Katrs sievišķis to spēj bez kādām burvestībām. Atveru un aizveru logus un durvis. Aizdedzinu uguni. Neko lielu.
- Tas tomēr ir kaut kas. Bet vai šis… purns, kā tu saki, tev ir jau sen?
- Būs jau divpadsmit gadus.
- Kā tas notika?
- Kāda tev tur daļa? Ielej sev vēl.
- Labprāt. Daļas tur man nekādas, vaicāju tikai ziņkārības pēc.