Выбрать главу

-   Iemesls saprotams un pieņemams, nezvērs sāka skaļi smieties, taču es to nepieņemu. Nav tev tur daļas, un viss. Taču, lai kaut daļēji apmierinātu tavu ziņkāri,

parādīšu, kā es izskatījos iepriekš. Paskaties, lūk, tur uz portretiem. Pirmais, skaitot no kamīna, ir mans tētuks. Otrais, piķis viņu zina, kas. Bet trešais esmu es. Redzi?

Cauri putekļu un zirnekļu tīmekļu kārtai no portreta ūdeņainām acīm skumji lūkojās kāda resnuļa tuklā, piņņainā seja. Geralts, kuram pašam nebija sveša portretu gleznotāju vidū izplatītā nosliece paglaimot saviem klien­tiem, skumji pamāja.

-   Redzi? atkārtoja Nivellens, atņirdzis ilkņus.

-   Redzu.

-   Kas tu esi?

-   Nesapratu.

-   Nesaprati? Neradījums pacēla galvu, un viņa acis iezalgojās kā mežakaķim. Mans portrets, viesi, atrodas ārpus sveču gaismas loka. Es to redzu, taču es neesmu cilvēks. Vismaz ne šobrīd. Cilvēks, lai apskatītu portretu, pieceltos, pieietu tuvāk, un viņam noteikti būtu jāpaņem svečturis. Tu to nedarīji. Secinājums vienkāršs. Tādēļ jau­tāju bez aplinkiem. Tu esi cilvēks?

Geralts nenovērsa skatienu.

-  Ja tu tā jautā, viņš pēc īsa klusuma brīža teica, tad ne gluži.

-   Ahā. Nebūs laikam nepieklājīgi, ja pajautāšu, kas tu tādā gadījumā esi?

-   Raganis.

-   Ahā, pēc klusuma mirkļa atkārtoja Nivellens. Ja pareizi atceros, ragaņi visai interesantā veidā pelna sev iztiku. Par maksu nomaitā dažādas neradības.

-   Tu atceries gluži pareizi.

Atkal iestājās klusums. Sveču liesmiņas pulsēja, vijās augšup smalkām uguns stīdziņām, atspīdēja kristālu kausu slīpētā stikla šķautnēs un pa svečturi pilošajās vaska kaskādēs.

Nivellens sēdēja nekustīgi, tikko manāmi kustinot mil­zīgās ausis.

' Pieņemsim, viņš beidzot teica, ka tu paspēsi izvilkt zobenu, pirms es lēcienā tikšu tev klāt. Pieņem­sim, ka tu pat paspēsi veikt cirtienu. Ar manu svaru tas mani neapturēs, es tevi lēcienā nogāzīšu no kājām. Pārējo paveiks mani zobi. Kā tu domā: kuram no mums ir lielākas izredzes pārkost otram rīkli?

Geralts, ar īkšķi pieturot karafes alvas vāciņu, ielēja vīnu, izdzēra malku, atzvēlās pret krēsla atzveltni. Viņš smīnēdams uzlūkoja briesmoni, un šis smīns bija izteikti nejauks.

-   Tāa, novilka Nivellens, ar nagu mutē knibinot dze­rokli. Jāatzīst, tu proti atbildēt uz jautājumiem, lieki netērējot vārdus. Interesanti, kā tu tiksi galā ar nākamo, kuru tev uzdošu. Kurš tev par mani samaksāja?

-   Neviens. Esmu šeit nejauši.

-   Tu nemelo?

-   Neesmu radis melot.

-   Bet ko tu esi radis darīt? Man ir stāstīts par ragaņiem. Cik atceros, ragaņi nolaupa mazus bērnus, kurus pēc tam baro ar maģiskām zālītēm. Tie, kuri izdzīvo, kļūst par raga­ņiem burvjiem ar pārcilvēciskām spējām. Viņus apmāca nogalināt, un viņos iznīdē jebkuras cilvēciskas jūtas un dziņas. Viņus pārvērš par briesmoņiem, kuru uzdevums ir nogalināt citus briesmoņus. Dzirdēju arī runas, ka pēdē­jais laiks kādam sākt medīt pašus ragaņus. Jo briesmoņu kļūst arvien mazāk, bet ragaņu aizvien vairāk. Ieēd irbīti, citādi pavisam atdzisīs.

Nivellens no šķīvja paņēma irbi, veselu iebāza rīklē un noskrumšķināja kā sausiņu, kauliņiem zobos kraukšķot.

-  Kāpēc tu neko nesaki? viņš pilnu muti jautāja. Kas no tā, ko par jums runā, ir patiesība?

-   Gandrīz nekas.

-   Bet kas no tā ir meli?

-   Tas, ka briesmoņu kļūst arvien mazāk.

-           Tiesa. Viņu nav maz, Nivellens atņirdza ilkņus.

-   Viens no tiem sēž tev pretī un apsver, vai darījis labi, uzaicinādams tevi ciemos. Man jau pašā sākumā nepatika tava amata brālības zīme, viesi.

-   Tu neesi nekāds briesmonis, Nivellen, sausi bilda raganis.

-  Va vellos, tas ir kas jauns. Nu, un kas tad es, tavuprāt, esmu? Dzērveņu ķīselis? Mežazosu kāsis, kas traucas uz dienvidiem sērīgā lapkriša rītā? Nē? Nu tad varbūt nevai­nība, ko strauta maliņā zaudējusi pupīga meldermeitiņa? Nu, Geralt, saki beidzot, kas es esmu! Vai neredzi, kā es degu nepacietībā?

-   Tu neesi briesmonis. Citādi tu nevarētu pieskarties šai sudraba paplātei. Un nekādā gadījumā neņemtu rokā manu medaljonu.

-  Ha! Nivellens norūca tā, ka sveču liesmiņas uz mir­kli ieņēma horizontālu stāvokli. Šis nudien ir dižu un baisu noslēpumu atklāsmes brīdis! Tūdaļ uzzināšu, ka šīs ausis man izaugušas no tā, ka bērnībā man negaršoja auzu tume!

-   Nē, Nivellen, rāmi teica Geralts. Tas notika tādēļ, ka tev uzlika lāstu. Esmu pārliecināts, ka tu pats zini, kurš tev to uzlika.

-   Un, pat ja zinu, kas tad?

-   Lāstu var noņemt. Vairumā gadījumu.

-   Tu, raganis būdams, protams, lāstu māki noņemt. Vairumā gadījumu?

-   Protams, māku. Vēlies, lai pamēģinu?

-   Nē. Nevēlos.

Nezvērs atpleta rīkli un izkāra divus sprīžus garo mēli.

-   Nu ko, aplauzies?

-   Aplauzos, atzina Geralts.

Nezvērs ieķiķinājās un atzvēlās krēslā.

-   Es jau zināju, ka aplauzīsies, viņš teica. Ielej sev vēl un iekārtojies ērtāk. Izstāstīšu tev visu. Raganis vai neraganis, bet acis tev labas, un man arī gribas papļāpāt. Nu, ielej.

-   Tur nekā vairs nav.

-  Ak tu, piķis, briesmonis nokrekšķējās, pēc tam atkal uzsita ar dūri pa galdu. Līdzās divām tukšām karafēm nez no kurienes parādījās pamatīga māla krūka vītola klūgu pltenī. Nivellens ar zobiem norāva vaska zīmogu.

-           Kā jau būsi pamanījis, viņš ielējis sāka stāstu,

-   šis apvidus ir visai neapdzīvots. Līdz tuvākajai apdzī­votajai vietai ir krietns ceļa gabals. Redzi, mans tētuks, tāpat kā vectētiņš, savā laikā nedeva īpašus iemeslus sevi ieredzēt ne kaimiņiem, ne tirgoņiem, kuri brauca pa šo ceļu. Ikviens, kurš še ieklīda, labākajā gadījumā zaudēja mantību, ja tētuks viņu pamanīja no sava torņa. Bet pāris tuvāko ciemu nodega, jo tētukam šķita, ka nodevas tiek maksātas pārāk kūtri. Neviens tētuku īpaši nemīlēja. Izņe­mot mani, protams. Briesmīgi raudāju, kad kādu dienu ratos pārveda to, kas no viņa bija palicis pāri pēc cirtiena ar divroku zobenu. Vectētiņš tolaik vairs nenodarbojās ar laupīšanu, jo kopš tās dienas, kad dabūja pa galvu ar dzelzs morgenšternu, šausmonīgi stostījās, siekalojās un reti kad laikā paspēja uz mazmājiņu. Tā nu sanāca, ka man kā man­tiniekam vajadzēja stāties karadraudzes priekšgalā.

Jauns tolaik biju, turpināja Nivellens, pavisam pienapuika, tādēļ nav brīnums, ka karadraudzes puiši mani viens divi aptina ap pirkstu. Vadīju šos, kā jau vari

iedomāties, kā sārtvaidzis sivēns varētu vadīt vilku baru. Drīz vien mēs sākām darīt ko tādu, ko tētuks, būdams dzīvs, nekad nepieļautu. Detaļas nestāstīšu, ķeršos uzreiz pie lietas. Kādu dienu mēs pat devāmies uz Gelibolu pie Mirtas un aptīrījām templi. Kā par nelaimi, tur gadījās arī jauna priesteriene.

-   Kas tas bija par templi, Nivellen?

-   Piķis viņu zina, Geralt. Taču tam vajadzēja būt nela­bam templim. Uz altāra, cik atminos, gulēja galvaskausi un kauli, dega zaļa uguns. Smirdēja tā, ka deguns jāspiež ciet. Taču nu pie lietas. Puiši saķēra priesterieni, norāva šai drānas un teica, ka nu man laiks tapt par īstu vīru. Nu un es, muļķa puņķutapa, arī tapu. Tapšanas brīdī priesteriene man iespļāva sejā un kaut ko izkliedza.

-Ko?

-   Ka es.esot briesmonis cilvēka ādā, ka nu būšu bries­monis briesmoņa ādā, kaut ko par mīlestību, asinīm, neat­ceros vairs. Duncītis, tāds mazs, šai bija, laikam noslēpts matos. Šī nodūrās, un tad… Laidāmies no turienes lapās. Geralt, es tev saku, zirgus gandrīz putās nodzinām. Tas nebija labs templis.