- Stāsti tālāk.
- Tālāk bija tā, kā bija teikusi priesteriene. Pēc pāris dienām mostos no rīta, bet kalpi, visi kā viens, mani ieraudzījuši, bļaudami ņem kājas pār pleciem. Es tūdaļ pie spoguļa… Redzi, Geralt, šausmīgi pārbijos, uznāca kaut kāda lēkme, visu atceros kā caur miglu. īsāk sakot, bija līķi. Daži. Izmantoju visu, kas trāpījās pa rokai, biju kļuvis šausmīgi stiprs. Bet nams man palīdzēja, kā mācēja: klaudzēja durvis, pa gaisu lidoja virtuves piederumi, mutuļoja uguns. Kurš paspēja, aizbēga, ko nagi nes, tante, māsīca, karadraudzes puiši ko es te runāju, pat suņi, gaudodami
un astes iežmieguši kājstarpē, aizbēga. Aizbēga ari mana kaķenlte Rīmeklīte. Pat tantes papagaili aiz šausmām ķēra trieka. Tā nu es uz līdzenas vietas paliku viens pats, gaudodams, rēkdams, trakodams, dauzīdams druskās visu, kas gadījās pa rokai, pārsvarā spoguļus.
Nivellens uz brīdi pārtrauca stāstāmo, nopūtās, nošņaukājās.
- Kad lēkme pārgāja, viņš turpināja, bija jau par vēlu ko labot. Biju viens pats. Nevienam vairs nevarēju paskaidrot, ka ir pārvērties tikai un vienīgi mans izskats, ka, lai arī būdams šausmoņa paskatā, esmu tikai dumjš pusaudzis, kurš tukšā pilī pinkšķ līdzās kalpotāju līķiem. Pēc tam man uznāca šaušalīgas bailes: viņi atgriezīsies un mani nositīs, pirms paspēšu kaut ko paskaidrot. Taču neviens neatgriezās.
Briesmonis uz brīdi apklusa un noslaucīja degunu piedurknē.
- Nevēlos kavēties atmiņās par šiem pirmajiem mēnešiem, Geralt. Mani joprojām pārņem šausmas, tos atceroties. Ķeršos pie lietas būtības. Ilgi jo ilgi sēdēju pilī kā pele zem slotas, nebāzdams degunu laukā. Ja kāds tomēr retu reizi parādījās, neiznācu pretī, tikai liku namam divas reizes padauzīt aizvirtņiem vai ierēcu notekcaurules galā, un ar to parasti pietika, lai gaisā paliktu pamatīgs putekļu mākonis, viesim pazūdot. Tā tas bija, līdz kādu apmākušos rītu palūkojos pa logu, un ko es tur redzu? Kaut kāds resnis lauž rozes no manas tantes krūma. Bet tev jāzina, ka tās nav šādas tādas, bet debeszilās rozes no Nazaīras. Stādiņus bija atvedis vēl mans vectētiņš. Niknums mani sagrāba, izlēcu pagalmā. Resnais, atguvis valodu, kuru bija zaudējis, mani ieraugot, iekviecās, ka gribējis tikai dažus ziediņus savai meitiņai, lai šo pažēlojot, neatņemot dzīvību
un veselību. Jau gatavojos šo izvadīt ar kājas spērienu pa galvenajiem vārtiem, bet tad pār mani nāca apgaismība. Atminējos pasakas, kuras man reiz stāstīja vecā kaza Ļenka, mana auklīte. Paga, paga, nodomāju ja jau skaistas meitenes pārvērš vardes ķēniņdēlos vai arī otrādi, tad varbūt… Varbūt tajās pļāpās ir kāds patiesības grauds, kāda iespēja… Palēcos divu asu augstumā, ierēcos tā, ka mežvīns sāka birt no mūra, un ieaurojos: “Meitu vai dzīvību!” Nekas labāks prātā neienāca. Tirgonis (jo tas tiešām bija tirgonis) nu sāka raudāt, bet pēc tam atzinās, ka meitiņai ir tikai astoņi gadi. Smieklīgi, vai ne?
- Nepavisam.
- Arī es nezināju smieties vai raudāt par savu sadirsto dzīvi. Man kļuva žēl nabaga tirgoņa, nevarēju noskatīties, kā viņš dreb pie visām miesām. Ieaicināju šo iekšā, pacienāju, uz atvadām maisā šim sabēru zeltu un dārgakmeņus. Tev jāzina, ka pagrabos bija palicis krietni daudz visādu labumu vēl no tētuka laikiem. īsti nezināju, ko ar to iesākt, tādēļ varēju atļauties šādu labdarību. Tirgonis staroja kā saulīte, nebeidza vien tencināt, līdz galīgi aizsmaka. Laikam taču kaut kur bija izlielījies par savu piedzīvojumu, jo nepagāja ne divi mēneši, kad klāt jau bija otrs tirgonis. Līdzi šim bija liels maiss. Un meita. Arī liela.
Nivellens zem galda izstiepa kājas, izstaipījās tā, ka nokrakšķēja krēsls.
- Viens divi vienojos ar tirgoni, viņš turpināja. Sarunājām, ka meitu viņš man atstās uz gadu. Man vēl vajadzēja šim palīdzēt uzkraut mantu maisu mūlim, pats viņš to nepaceltu.
- Bet meita?
- Kādu laiku viņa, mani redzot, krita ģībonī un bija stingri pārliecināta, ka es šo galu galā notiesāšu. Taču jau
pēc mēneša ēdām pie viena galda, pļāpājām un devāmies garās pastaigās. Taču, kaut arī meitene bija jauka un apbrīnojami attapīga, mēle man neklausīja, ar viņu runājoties. Redzi, Geralt, vienmēr esmu bijis nedrošs attiecībās ar meitenēm, par mani vienmēr smējās pat govju meitas tās, kurām kājas vienmēr mēslos; tās, kuras karadraudzes puiši grozīja, kā gribēja, no priekšas un no pakaļas. Pat tās par mani smējās. Kur nu vēl, domāju, tagad, kad man ir tāds purns! Neuzdrošinājos pat pušplēstu vārdiņu bilst par iemeslu, kura dēļ tik dārgi samaksāju par gadu viņas dzīves. Gads vilkās kā tāda smirdoņa pakaļ nemazgātam zemessardzes pulkam, līdz beidzot parādījās tirgonis un viņu savāca. Es savukārt, zaudējis jebkādas cerības, ieslēdzos namā un vairākus mēnešus nereaģēju ne uz kādiem viesiem ar meitām, kas še parādījās. Taču pēc patīkamā sabiedrībā pavadītā gada sapratu, cik tomēr ir smagi, ja nav neviena, ar kuru kaut vārdiņu pārmīt. Briesmonis izdvesa skaņu, kurai vajadzēja būt nopūtai, bet kura izklausījās pēc žagām.
- Nākamo, viņš pēc brīža turpināja, sauca Fenne. Viņa bija maziņa, žigla un čivināja kā tāds zeltgalvītis. Un nepavisam manis nebijās. Kādu dienu bija tieši manu matu apgriešanas gadadiena, abi sadzērāmies medaļu, un… he he! Tūdaļ pēc tam izlēcu no gultas un metos pie spoguļa. Jāatzīst, biju vīlies un apjucis. Purns, kāds bija, tāds palika, varbūt tikai drusku dumjāks. Lai kāds man vēl stāstītu, ka pasakās esot apslēpta gudrība! Taču Fenne žigli vien parūpējās, lai es aizmirstu par savu nelaimi. Es tev saku, tā bija jautra meitene. Vai zini, ko viņa izdomāja? Abi kopā biedējām nelūgtus ciemiņus. Iedomājies: ienāk tāds pagalmā, skatās uz visām pusēm, un tad es ar rēcienu, nometies četrrāpus, izlēkšoju ārā, bet Fenne, pavisam kaila, sēž man mugurā un pūš mana vectētiņa medību ragā!
Nivellens, mirdzinot baltos ilkņus, sāka raustīties smieklos.
- Fenne, viņš turpināja, sabija pie manis veselu gadu, pēc tam atgriezās ģimenē ar lielu pūru. Viņai paveicās iziet par sievu pie kāda krodzinieka, atraitņa.
- Stāsti, Nivellen, tālāk. Tas ir aizraujoši.
- Tu saki? teica briesmonis, kasīdams sev aiz auss.
- Nu labi. Nākamā, Prīmula, bija izputējuša bruņinieka meita. Kad bruņinieks ieradās, viņam līdzi bija izkāmējis zirgs, sarūsējušas krūšu bruņas, un pats viņš bija neticami garš. Tici man, viņš bija netīrs kā mēslu čupa un tuvākajā apkārtnē izplatīja gluži tādu pašu smirdoņu. Varu likt galvu ķīlā, ka Prīmula bijusi ieņemta, viņam esot kādā no kariem, jo bija gluži glīta. Un es viņai neizraisīju bailes nav jau nekāds brīnums, jo salīdzinājumā ar viņas tētuku es varēju.šķist pat gluži glīts. Kā vēlāk izrādījās, viņa bija meitene ar temperamentu, bet arī es, atguvis pašpārliecību, neatpaliku. Jau pēc pāris nedēļām bijām ar Prīmulu ļoti tuvās attiecībās, kuru laikā viņai patika mani raustīt aiz ausīm un saukt: “Saplosi mani, briesmoni!”, “Nogalini mani, nezvēr!” un tamlīdzīgas glupības. Pēc tam es skrēju pie spoguļa, taču, iedomājies, Geralt, lūkodamies tajā, izjutu aizvien lielāku nemieru. Es arvien mazāk ilgojos atgūt agrāko, mazāk ietekmīgo ārieni. Redzi, Geralt, pirms tam taču es biju ķēpausis, bet nu biju kļuvis par puisi uz goda. Agrāk slimoju vienā laidā, klepoju un šņaukājos, bet tagad neviena draņķība man vairs nelipa klāt. Un zobi? Tu neticēsi, cik ļoti man bija bojāti zobi! Bet tagad? Varu krēslam kāju pārgrauzt. Gribi, lai es to izdaru?