- Nē, negribu.
- Nujā, varbūt nevajag, nezvērs atpleta muti. Jaunkundzēm patika mana izrādīšanās, un mājās nu ir atlicis
šausmīgi maz veselu krēslu. Nivellens nožāvājās, saritinādams mēli taurītē.
- Esmu jau piekusis stāstīt, Geralt. īsāk sakot, pēc tam bija vēl divas, lika un Venimira. Viss notika gluži tāpat, un pat sāka jau apnikt. Vispirms baiļu un atturības sajaukums, pēc tam simpātijas atblāzma, kuru uzkurināja sīkas, bet dārgas dāvaniņas, pēc tam “nogalini, apēd mani”, pēc tam atgriešanās pie tēta, aizkustinošas atvadas un aizvien pamanāmāks iztrūkums dārgumu lādēs. Nolēmu ieturēt ilgākas pauzes, atvēlot vairāk laika vienatnei. Tam, ka meitenes bučiņa pārvērtīs manu ārieni, saprotams, sen vairs neticēju un biju ar to samierinājies. Vēl vairāk nonācu pie secinājuma, ka ir labi tā, kā ir, un nekādu pārmaiņu nevajag.
- Pilnīgi nekādu?
- Padomā pats! Es jau teicu, ka mana apskaužamā veselība ir saistīta ar ārieni; tas, pirmkārt. Otrkārt: mana savādība uz meitenēm iedarbojas kā afrodīzijs. Nesmejies! Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka cilvēka paskatā man vajadzētu krietni nopūlēties, lai tiktu pie tādas kā, piemēram, Venimira, kura bija ļoti daiļa jaunava. Man šķiet, ka uz tādu puisi, kāds redzams šajā portretā, viņa pat acis nepavērstu. Un, treškārt, drošība. Tētukam bija ienaidnieki, divi vēl palikuši dzīvi. Tiem, kurus manā nožēlojamā vadībā uz viņsauli aizraidīja karadraudze, bija palikuši radinieki. Pagrabos glabājas zelts. Ja nebūtu to šausmu, kuras es iedvešu, gan jau kāds pēc tā zelta atnāktu pakaļ. Kaut vai lauķi ar mēslu dakšām.
- Vai tu esi pilnīgi drošs, bilda Geralts, virpinādams tukšo kausu, ka ar savu pašreizējo izskatu nevienam neesi nodarījis ļaunu? Nevienam tēvam, nevienai meitai? Nevienam radam vai meitas līgavainim? Vai ne, Nivellen?
- Liecies mierā, Geralt! atcirta nezvērs. Par ko tu runā? Tētuki aiz prieka vai nezināja kur dēties es taču tev teicu, ka mans dāsnums pārsniedza jebkādas iztēles robežas. Un meitas? Tu neesi redzējis, kādas viņas te ieradās izdilušās kleitiņās, ar ziepjuzāļu saēstām ķepiņām no biežās veļas mazgāšanas. Prīmulai vēl divas nedēļas pēc ierašanās pie manis uz muguras bija redzamas siksnas pēdas, ar kuru viņu mieloja viņas bruņinieciskais tētuks. Bet manās mājās viņas staigāja kā princeses. Ja arī ko ņēma rokās, tad tikai vēdekli, un pat nezināja, kur atrodas virtuve. Es viņas i apģērbu, i aprotāju. Pēc vēlēšanās uzbūru karstu ūdeni bleķa vannā, kuru tētuks mammai dabūja kā laupījumu vēl Asengardā. Iedomājies bleķa vanna! Reti kuram ko es te saku? pat reti kuram valdniekam ir tāda bleķa vanna. Viņām te bija pasaku pils. Bet kas attiecas uz gultu, tad… piķis un zēvele, tikumība mūsu laikos ir lielāks retums par klinšu pūķi. Nevienu es, Geralt, uz to nespiedu.
- Taču tev bija aizdomas, ka kāds par tavu galvu man ir samaksājis. Kurš tad?
- Nu, kaut vai kāds bendesmaiss, kurš iekārojis mana pagraba atlikušo mantību, bet kuram vairs nav meitu, nopietni teica Nivellens. Ļaužu alkatībai nav robežu.
- Un neviens cits?
- Neviens cits.
Abi brīdi klusēja, vērojot nervozi plandošās sveču liesmas.
- Nivellen, pēkšņi ievaicājās raganis. Tu šobrīd dzīvo viens?
- Ragani, pēc klusuma mirkļa atbildēja briesmonis,
- man šķiet, ka nu gan man vajadzētu tev pateikt kādu biezu vārdu, paņemt aiz apkakles un noripināt pa kāpnēm. Zini, par ko? Par to, ka uzskati mani par pamuļķi. Redzu,
kā tu jau no paša sākuma spicē ausis, kā lūkojies uz durvju pusi. Tu labi zini, ka nedzīvoju viens. Vai nav tiesa?
- Tiesa. Atvaino.
- Man pie vienas vietas tavas atvainošanās. Tu viņu redzēji?
- Jā. Mežā pie vārtiem. Vai tas ir iemesls, kura dēļ tirgoņi ar meitām kopš zināma laika aizbrauc no šejienes tukšā?
- Ari to tu zināji? Nūjā, tas ir tas iemesls.
- Vai drīkstu jautāt…
- Nē. Nedrīksti.
Atkal iestājās klusums.
- Nu labi, kā vēlies, beidzot teica raganis un piecēlās.
- Tencinu par cienastu, saimniek. Man laiks doties.
- Laiks tā kā būtu, ari Nivellens piecēlās, zināmu iemeslu dēļ nevaru tev piedāvāt naktsmājas pili, bet nakšņot šīs apkārtnes mežos neiesaku. Kopš tā laika, kad apvidus kļuvis tukšs, te naktīs palikt nav labi. Iesaku tev atgriezties uz ceļa, kamēr vēl gaišs.
- Ņemšu vērā, Nivellen. Vai esi drošs, ka tev nevajag palīdzību? 7
Nezvērs šķībi viņu uzlūkoja.
- Vai esi drošs, ka vari man palīdzēt? Ka spēj to no manis noņemt?
- Nav runa tikai par šādu palīdzību.
- Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Kaut gan… laikam tomēr atbildēji. Nespēju.
Geralts palūkojās viņam tieši acīs.
- Nepaveicās jums toreiz, raganis teica. No visiem Gelibolas un Nimkaras ielejas tempļiem jūs izvēlējāties tieši Koram Agh Tera Lauvasgalvas Zirnekļa templi. Lai noņemtu Koram Agh Tera priesterienes uzlikto lāstu, vajadzīgas zināšanas un spējas, kuru man nav.
- Un kuram tās ir?
- Ak tad tevi tas tomēr interesē? Tu taču teici, ka ir labi tā, kā ir.
- Tā, kā ir, jā. Bet nevis tā, kā varētu būt. Bīstos, ka…
- No kā tu bīsties?
Nezvērs apstājās zāles durvīs, pagriezās atpakaļ.
- Ragani, man apnikuši tavi jautājumi, kurus tu allaž uzdod tā vietā, lai beidzot atbildētu uz manējiem. Laikam man tev jāpajautā kā citādi. Klausies, nu jau kādu laiku mani vajā nelabi sapņi. Varbūt vārds “baisi” šeit iederētos labāk. Vai manas bažas ir pamatotas? Tikai īsos vārdos, lūdzu.
- Vai, pamostoties pēc šiem sapņiem, tev nekad nav bijušas dubļainas kājas? Gultā sabirušas skujas?
-Nē.
- Bet vai…
- Nē, īsāk, lūdzu.
- Tavas bažas ir pamatotas.
- Vai tur kaut ko var darīt? Lūdzu, īsi.
-Nē.
- Beidzot. Iesim, es tevi pavadīšu.
Pagalmā, kamēr Geralts sakārtoja nastas, Nivellens noglauda ķēvei purnu, paplikšķināja pa kaklu. Raudina, atsaukdamās uz glāstiem, pielieca galvu.
- Patīku es radībiņām, palepojās nezvērs. Arī es viņas mīlu. Mana kaķenīte Rīmeklīte, kaut arī sākumā aizbēga, vēlāk atgriezās pie manis. Ilgu laiku viņa bija vienīgā dzīvā radība, kas nelaimē bija ar mani kopā. Verēnai arī… Viņš aprāvās, sašķobīja purnu. Geralts pasmīnēja.
- Patīk kaķi?
- Putni. Nivellens atņirdza zobus. Ak tu, piķis, izpļāpājos. Nu labi, ko tur. Tā nav nedz kārtējā tirgoņa meitiņa,
Geralt, nedz ari kārtējais mēģinājums atrast patiesības graudu vecās pasaciņās. Tas ir kas nopietnāks. Mēs mīlam viens otru. Ja tu smiesies, dabūsi pa purnu.
Geralts nesmējās.
- Tava Verēna, viņš teica, visticamāk, ir nāra. Tu to zini?
- Man bija tādas aizdomas. Viņa ir smalciņa. Melniem matiem. Runā reti, mēlē, kuru nepazīstu. Neēd cilvēku barību. Dienām ilgi pazūd mežos, pēc tam atgriežas. Vai arī tas ir tipiski?
- Vairāk vai mazāk. Raganis savilka seglu siksnu.
- Tu laikam domā, ka viņa neatgrieztos, ja tu kļūtu par cilvēku?
- Esmu par to drošs. Tu zini, cik ļoti nāras vairās no cilvēkiem. Reti kurš ir nāru redzējis tuvumā. Bet es un Verēna… Ek, ko tur. Paliec sveiks, Geralt.
- Paliec sveiks, Nivellen.
Raganis paskubināja ķēvi un sāka jāt vārtu virzienā. Briesmonis lāčoja līdzās.
- Geralt?
- Klausos.