- Es neesmu tik dumjš, kā tev šķiet. Tu ieradies pa pēdām vienam no tirgoņiem, kurš te bija pēdējais. Vai viņam kas noticis?
-Jā.
- Pēdējais šeit bija pirms trim dienām. Ar meitu, starp citu, ne visai glītu. Liku namam aizvērt visas durvis un aizvirtņus, izlikos par beigtu. Meitene norāva vienu ziedu no tantes krūma un piesprauda sev pie svārkiem. Meklē šos kur citur. Taču ņem vērā, ka šis ir nelabs apvidus. Es jau tev teicu naktī mežā te ir neomulīgi. Ir dzirdēts un redzēts daudz kas nelāgs.
- Paldies, Nivellen. Es tevi neaizmirsīšu kas zina, varbūt atradīšu kādu, kurš…
- Varbūt. Bet varbūt arī ne. Tā ir mana problēma, Geralt, mana dzīve un mans sods. Esmu iemācījies ar to sadzīvot. Esmu jau pieradis. Ja kļūs sliktāk, arī pie tā pieradīšu. Bet, ja kļūs pavisam slikti, nevienu nemeklē, atbrauc pats un pabeidz šo lietu. Kā jau ragaņiem pierasts. Paliec sveiks, Geralt.
Nivellens pagriezās un mundri aizsoļoja pils virzienā. Viņš vairs neatskatījās.
III
Apkārtne bija neapdzīvota, mežonīga un šķita naidīga. Geralts neatgriezās uz ceļa līdz ar tumsas iestāšanos. Viņš nevēlējās mest līkumu, bet, īsinot ceļu, jāja cauri mežam. Nakti pavadīja augsta pakalna kailajā virsotnē pie neliela ugunskura, kurā ik pa laikam iemeta kādu zilās kurpītes pušķīti. Nakts vidū tālu ielejā pamanīja uguns spīdumu, izdzirdēja šaušalīgu gaudošanu un dziedāšanu un arī kaut ko, kas varēja būt spīdzinātas sievietes kliedziens. Tikko sāka svīst gaisma, viņš devās turp, taču atrada vienīgi izmīdītu pļavu un pārogļotus kaulus vēl siltajā ugunskurā. Kāds, kurš sēdēja milzīgā ozola vainagā, trokšņoja un šņāca. Tas varēja būt mežainis, taču varēja būt arī parasts mežakaķis. Geralts neuzkavējās, lai to pārbaudītu.
IV
Ap pusdienlaiku, viņam pie strautiņa dzirdot Raudinu, ķēve satraukti iekrācās un sāka kāpties atpakaļ, atšiepdama
dzeltenos zobus un grauzdama laužņus. Geralts instinktīvi viņu nomierināja ar Zīmi un tajā brīdī pamanīja regulāru apli, kuru bija izveidojušas no sūnām izlīdušas iesarkanas sēnīšu cepurītes.
- Kas tev tie par jociņiem, Raudiņ? Tas taču ir parasts raganu aplis. Kas tās par izrīcībām?
Ķēve nosprauslājās un pagrieza pret viņu galvu. Raganis savilka pieri grumbās, paberzēja to un aizdomājās. Pēc tam ar vienu lēcienu bija zirgam seglos, pagrieza ķēvi un straujā gaitā devās atpakaļ pa paša iemītajām pēdām.
- “Radības mani mīl,” viņš nomurmināja. Piedod, zirdziņ. Izskatās, ka tev prāta ir vairāk nekā man.
V
Ķēve pieglauda ausis, krāca, kārpīja pakaviem zemi, negribēja iet tālāk. Geralts viņu nenomierināja ar zīmi viņš nolēca no zirga un pārmeta pavadu zirgam pār galvu. Viņam plecos vairs nebija vecā zobena ķirzakādas makstī tagad tā vietu ieņēma mirdzošs, skaists ierocis ar krustveida aizsargu un slaidu, parocīgu rokturi, kuram galā bija baltmetāla spals lodes formā.
Šoreiz vārti, viņam tuvojoties, neatvērās. Tie bija vaļā tā, kā viņš tos, prom jādams, bija atstājis.
Viņš izdzirdēja dziedāšanu. Vārdi nebija saprotami. Nevarēja sazīmēt pat valodu, taču tas nebija vajadzīgs raganis pazina, juta un saprata šīs klusās, spalgās dziesmas būtību, kas stindzinošā šausmu vilnī izplūda pa dzīslām.
Dziesma pēkšņi pārtrūka, un tad viņš to ieraudzīja.
Viņa bija piekļāvusies delfīna mugurai izžuvušajā strūklakā, apkampusi ar smalkajām rokām apsūnojušo
akmeni. Tās bija tik baltas, ka šķita caurspīdīgas. Zem melno, sapinkāto matu viesuļa viņā lūkojās milzīgas, mirdzošas, plaši ieplestas acis antracīta tonī.
Geralts tuvojās lēni slīdošā, atsperīgā gaitā, mezdams pusloku no mūra puses gar debeszilo rožu krūmu. Radība, piekļāvusies delfīna mugurai, nenovērsa no viņa savu mazo sejiņu, kurā bija sastingusi neaprakstāmu skumju un burvības pilna izteiksme, tādēļ šķita, ka dziesma skan joprojām, kaut arī bālās lūpas bija sakniebtas un neizdvesa ne mazāko skaņu.
Raganis apstājās desmit soļu attālumā. No melnās, emaljētās maksts lēnām izvilktais zobens atmirdzēja virs viņa galvas.
- Tas ir sudrabs, viņš teica. Šis asmens ir no sudraba.
Bālajā sejiņā nenodrebēja ne vaibsts, antracīta krāsas
acīs bija.sastingusi tā pati izteiksme.
- Tu tik ļoti atgādini nāru, mierīgi turpināja raganis, ka varētu maldināt ikvienu. Jo vairāk tādēļ, ka tu esi rets putniņš melnmate. Taču zirgi nekad nemaldās. Tādas kā tu viņi atpazīst instinktīvi un nekļūdīgi. Kas tu esi? Domāju, ka mula vai alps. Parasts vampīrs nenāktu ārā saulesgaismā.
Bālo, sīko lūpu kaktiņi nodrebēja un tikko manāmi savilkās augšup.
- Tevi piesaistīja Nivellens ar savu tagadējo ārieni, tiesa? Sapņus, kurus viņš pieminēja, izsauci tu. Nojaušu, kas tie par sapņiem, un jūtu viņam līdzi.
Radība nepakustējās.
- Tev patīk putni, turpināja raganis. Taču tas tev netraucē pārgrauzt rīkles abu dzimumu cilvēkiem, vai ne? Protams, tu un Nivellens! Skaists pārītis no jums abiem sanāktu briesmonis un vampīriene, meža pils valdnieki!
Jūs abi vienā mirkli pakļautu apvidu. Tu, allaž izslāpusi, un viņš tavs aizstāvis, pasūtījuma slepkava, akls ierocis. Taču vispirms viņam bija jākļūst par īstu briesmoni, ne tikai par cilvēku briesmoņa ādā.
Lielās, melnās acis samiedzās šaurākas.
- Kā tad ar viņu ir, melnmatīt? Tu dziedāji un dzēri asinis. Izmantoji beidzamo līdzekli, jo tev neizdevās pakļaut viņa prātu. Uzminēju?
Melnā galviņa tik tikko manāmi pamāja, bet lūpu kaktiņi savilkās vēl augstāk. Smalkā sejiņa ieguva spokainu izteiksmi.
- Tagad tu laikam sevi uzskati par šīs pils saimnieci?
Piekrītošs, šoreiz izteiksmīgāks mājiens.
- Tu esi mula?
Lēns, noraidošs galvas mājiens. Šņāciens, kurš tagad atskanēja, varēja nākt vienīgi no bālajām, spocīgi smaidošajām lūpām, kaut arī raganis nemanīja, ka tās būtu pavērušās.
- Alps?
Noliegums.
Raganis atkāpās, ciešāk sažņaudza zobena rokturi.
- Tad jau tu esi…
Lūpu kaktiņi savilkās aizvien augstāk un augstāk, lūpas pavērās…
- Bruksa! raganis iesaucās un metās uz strūklakas pusi. Aiz bālajām lūpām pazibēja balti, smaili ilkņi. Vampīriene pietrūkās stāvus, izlieca muguru kā leopards un iekliedzās.
Skaņas vilnis triecās pret ragani kā tarāns, aizsitot elpu, laužot ribas, ar sāpju adatām caururbjot ausis un smadzenes. Lidodams atpakaļ, viņš vēl paspēja sakrustot abu plaukstu locītavas Helliotropa zīmē. Burvestība
gandrīz pilnīgi amortizēja ātrumu, ar kādu viņa pleci ietriecās mūrī, taču arī tad acīs satumsa un atlikušais gaiss no plaušām izlauzās ar vaidu.
Uz delfīna muguras izžuvušās strūklakas akmens aplī vietā, kur iepriekš sēdēja smalcina meitene baltā kleitā, spīdīgo augumu bija izplājis milzīgs, melns sikspārnis, atiezis šaurus, garus žokļus, pilnus ar adatveidīga baltuma rindām. Ādainie spārni izpletās, bez skaņas savēcinājās, un radījums traucās raganim pretī kā no stopa izšauta bulta. Geralts, sajutis mutē asins garšu, izkliedza buramvārdus un pavērsa pret sikspārni plaukstu, atpletis pirkstus Quen zīmē. Radījums šņākdams strauji pagriezās, ķiķinādams uzšāvās gaisā un tūdaļ piķēja vertikāli lejup, tēmēdams tieši uz ragana kaklu. Geralts palēca sāņus, cirta, taču netrāpīja. Sikspārnis līgani, graciozi, saliecis vienu spārnu, pagriezās, apmeta ap viņu apli un atkal uzbruka, atpletis zobaino'bezacu purna rīkli. Geralts, izstiepis pret radījumu abās rokās sažņaugto zobenu, gaidīja. Pēdējā mirklī viņš lēca ne vairs uz sāniem, bet uz priekšu, cērtot atvēzeniski. Zobens nošvīkstēja gaisā. Netrāpīja. Tas bija tik negaidīti, ka raganim sajuka ritms un viņš par sekundes daļu nokavēja noliekšanos. Viņš sajuta, kā bestijas nagi iecērtas vaigā, bet samtainais, miklais spārns sitas pret kaklu. Viņš uz vietas pagriezās, saliecās, pārnesa ķermeņa svaru uz labo kāju un, strauji atvēzējies, cirta atpakaļ.