Sikspārnis savicināja spārnus, uzšāvās gaisā un lidoja uz strūklakas pusi. Brīdī, kad līkie nagi noskrapstēja pret flīzēm, pretīgais, siekalainais purns jau izplūda, mainījās, sāka pagaist, kaut arī tā vietā iezīmējusies mutīte joprojām neaizsedza slepkavīgos ilkņus.
Bruksa caururbjoši iegaudojās, modulējot balsi baisā dziedājumā, ieurbās raganī ar naidpilnu skatienu un iegaudojās vēlreiz.
Viļņa trieciens bija tik spēcīgs, ka salauza zīmi. Geraltam acu priekšā sāka griezties melni un sarkani apļi, deniņos un pakausī iedunējās. Dzirdi caururbjošo sāpju vidū viņš izdzirdēja balsis vaidus un gaudas, obojas un flautas skaņas, viesuļa šņākoņu. Viņa sejas ādu pārņēma aukstuma stingums. Raganis nokrita uz viena ceļa, sapurināja galvu.
Melnais sikspārnis bez skaņas slīdēja viņa virzienā, lidojumā atpletis zobaino rīkli. Geralts, kaut arī kliedziena viļņa apdullināts, reaģēja instinktīvi. Viņš pietrūkās kājās, zibenīgi samēroja savu kustību tempu ar neradījuma lidojuma ātrumu, paspēra trīs soļus uz priekšu, veica izvairīšanās manevru un puspagriezienu un pēc tam, strauji atvēzējies, cirta. Asmenis nesastapa pretestību. Gandrīz nekādu. Viņš izdzirdēja kliedzienu, taču šoreiz tas bija sāpju kliedziens, kuru bija izraisījis sudrabs.
Bruksa, uztupusies delfīna mugurā, gaudodama mainījās. Uz baltās kleitas nedaudz virs kreisās krūts zem skrambas, kas nebija lielāka par mazo pirkstiņu, varēja redzēt sarkanu plankumu. Raganis sakoda zobus cirtiens, kuram vajadzēja bestiju pāršķelt uz pusēm, izrādījās tikai niecīga skrambiņa.
- Kliedz vien, viņš noņurdēja, no vaiga noslaucīdams asinis. Izbļausties kārtīgi. Iztērē visus spēkus. Un tad es tev nogriezīšu smuko galviņu!
Tu. Nogursi pirmais. Burvi. Nogalēšu. Bruksas lūpas nekustējās, taču raganis skaidri dzirdēja vārdus: tie eksplodēja viņa smadzenēs, dobji zvanot, atbalsojoties itin kā no ūdens dziļuma.
- Paskatīsimies, viņš izgrūda caur zobiem, iedams strūklakas virzienā.
Nogalēšu. Nogalēšu. Nogalēšu.
- Redzēsim.
- Verēena!
Nokārtu galvu, abām rokām ieķēries durvju rāmi, caur pils durvīm izstreipuļoja Nivellens. Viņš grīļodamies devās strūklakas virzienā, nedroši taustīdamies ar ķetnām. Svārku krūteža bija notraipīta ar asinīm.
- Verēena! viņš ierēcās atkal.
Bruksa pagrieza galvu uz viņa pusi. Geralts, pacēlis zobenu jaunam cirtienam, metās viņai virsū, taču vampīrienes reakcija bija daudz straujāka. Spalgs kliedziens un vilnis atkal notrieca ragani no kājām. Viņš nokrita augšpēdus un aizslīdēja pa alejas grants klājumu. Bruksa izliecās, saspringa lēcienam, viņas mutē iezibējās ilkņi. Nivellens, iepletis ķepas kā lācis, mēģināja viņu satvert, taču viņa raidīja kliedzienu tam tieši purnā, atsviežot vairākas asis atpakaļ, pret koka sastatnēm pie mūra, kuras ar spalgu brakšķi salūza, aprokot viņu zem dēļu kaudzes.
Geralts bija jau pietrausies kājās un, mezdams pusloku pa pagalmu, centās novērst bruksas uzmanību no Nivellena. Vampīriene, šalcot baltajai kleitai, traucās viņam tieši virsū viegli kā tauriņš, tik tikko pieskardamās zemei. Viņa vairs nekliedza, nemēģināja pārvērsties. Raganis zināja, ka viņa ir nogurusi. Taču zināja arī to, ka pat nogurusi viņa joprojām ir bezgala bīstama. Geraltam aiz muguras zem dēļu kaudzes kūņojās un rēca Nivellens.
Geralts atlēca pa kreisi, ar strauju māņu kustību nozibināja zobenu. Bruksa nāca viņam taisni virsū melni balta, izspūrusi, baismīga. Raganis nebija viņu pietiekami novērtējis bruksa skrējienā iekliedzās. Viņš nepaspēja uzlikt zīmi, aizlidoja atmuguriski, ar pleciem ietriecās mūrī; sāpes no mugurkaula acumirklī aizstaroja līdz pat pirkstu galiem, paralizēja plecus, saļodzīja ceļus. Viņš
nokrita četrrāpus. Bruksa, melodiski gaudojot, traucās viņam pretī.
- Verēena! ierēcās Nivellens.
Viņa pagriezās. Un tad Nivellens atvēzējies ietrieca viņai krūtīs pārlauztas trīsmetrīgas kārts aso galu. Viņa neiekliedzās. Tikai nopūtās. Raganis, dzirdot nopūtu, nodrebēja.
Tā viņi tur stāvēja Nivellens, iepletis kājas, abām rokām turēdams kārti, vienu tās galu iespiedis azotē. Bruksa kā balts, uz kniepadatas uzdurts tauriņš otrā kārts galā, tāpat satvērusi to abām plaukstām.
Vampīriene izdvesa sirdi plosošu nopūtu un pēkšņi ar visu spēku sažņaudza kārti. Geralts ieraudzīja, kā viņas mugurā uz baltās kleitas uzzied sarkans plankums, no kura asins geizerā pretīgi un nepiedienīgi izlien nolauztais asais gals. Nivellens ierēcās, spēra soli atpakaļ, tad otru, pēc tam sāka atkāpties, taču neizlaida no rokām kārti, velkot sev līdzi uz tās uzdurto brukšu. Vēl viens solis, un viņš ar muguru atdūrās pret pils sienu. Viņa azotē iespiestās kārts gals nošņirkstēja pret mūri.
Bruksa lēnām, gluži vai maigi pārlika mazās plaukstas tālāk pa kārti, izstiepa rokas visā garumā, spēcīgi satvēra kārti un atkal tai uzgūlās ar visu spēku. Nu jau kāds metrs asiņainā koka rēgojās tai no muguras. Acis viņai bija plaši ieplestas, galva atmesta atpakaļ. Viņas nopūtas kļuva biežākas, ritmiskas, pārejot vaidos.
Geralts piecēlās, taču, šā skata apburts, joprojām nespēja saņemties kaut ko darīt. Viņš sadzirdēja savā galvaskausā dobji atbalsojamies vārdus itin kā saltā un miklā pagrabtelpā.
Mans. Neatdošu nevienam. Mīlu tevi. Mīlu.
Nākamā baismīgā, konvulsīvā, asinīs noslāpstošā nopūta. Bruksa saliecās, pievilka augumu tuvāk pa kārti,
izstiepa rokas. Nivellens izmisis ierēcās un, neizlaizdamas no ķepām kārti, mēģināja atstumt vampīrieni no sevis pēc iespējas tālāk. Velti. Viņa pievilkās vēl tuvāk, satvēra viņa galvu. Viņš iegaudojās vēl griezīgāk, mētādams pinkaino galvu šurpu turpu. Bruksa atkal pievilkās tuvāk, pielieca galvu pie Nivellena kakla. Nozibēja ilkņu žilbinošais baltums.
Geralts lēca. Lēca lēni kā atslābusi atspere. Ikviena kustība, katrs solis, kurš bija jāveic, bija daļa no viņa iemācīta, nenovēršama, automātiska un nāvējoši precīza. Trīs strauji soļi. Trešais, tāpat kā simtiem šādu soļu iepriekš, beidzas ar spēcīgu, noteiktu atbalstu uz kreisās kājas. Auguma pagrieziens, atvēziens, ass cirtiens. Viņš ieraudzīja viņas acis. Nekas vairs nebija novēršams. Izdzirdēja balsi. Nekas. Viņš iekliedzās, lai apslāpētu vārdu, kuru viņa atkārtoja. Nekas vairs. Un cirta.
Viņš cirta precīzi, kā to darījis simtiem reižu iepriekš, un tūdaļ'pat, nepagausinot tempu, spēra ceturto soli un veica puspagriezienu. Ģelzis puspagrieziena beigās, vairs nesastapdams pretestību, turpināja viņa kustību, līdzi vilkdams sarkanu lāsīšu loku. Mati kraukļa melnumā saviļņojās un peldēja gaisā, peldēja, peldēja, peldēja…
Galva nokrita uz grants klājuma.
Briesmoņu kļūst aizvien mazāk?
Bet es. Kas es esmu?
Kurš kliedz? Putni?
Sieviete kažociņā un gaišzilā kleitā?
Nazaīras roze?
Cik kluss!
Cik tukšs. Kāds tukšums.
Manī.
Nivellens, saritinājies kamoliņā, krampju un drebuļu pārņemts, gulēja pie pils mūra nātrēs, apkampis galvu rokām.
- Piecelies, teica raganis.