- Un pareizi, ka nelūdz, teica priesteriene, pirms Falviks paspēja ko atbildēt. Dzirdējāt, puiši? Raganis te
paliks trīs dienas, jo tāda ir viņa griba. Bet es, Dižās Meliteles priesteriene, šīs trīs dienas neliegšu viņam naktsmājas, jo tāda ir mana griba. Pasakiet to Herevardam. Nē, Herevardam ne. Pasakiet to viņa sievai, augsti cienītajai Ermellei, un neaizmirstiet piebilst ja viņa joprojām vēlas, lai afrodīziju piegāde no manas aptiekas netiktu pārtraukta, labāk lai nomierina savu hercogu. Lai apvalda viņa kaprīzes un untumus, kas nu jau sāk izskatīties pēc plānprātības.
- Pietiek! smalkā balsī iespiedzās Tailess, un balss viņam aizlūza falsetā. Es te netaisos klausīties, kā kaut kāda šarlatāne apvaino manu senjoru un viņa laulāto draudzeni! Es nepieļaušu tādu necieņas izrādīšanu! Tagad te valdīs Baltās Rozes ordenis. Beigas jūsu tumsības perēklim un māžeklībām! Bet es, Baltās Rozes bruņinieks…
- Klausies, puņķutapa, greizi smīnot, viņu pārtrauca Geralts. Pievaldi savu suņa mēlīti. Tu runā par sievieti, kura pelnījusi cieņu. It īpaši jau no Baltās Rozes bruņinieka puses. Tiesa gan, lai par tādu kļūtu, beidzamajā laikā atliek tikai kapitula mantnīcā iemaksāt tūkstoš Novigradas kronu, un nu ordenis čum un mudž no augļotāju un skroderu dēliem. Bet varbūt jums vēl ir saglabājušās kādas goda jūtas? Vai varbūt es kļūdos?
Tailess nobālēja un pastiepa roku pēc zobena.
- Falvika kungs, teica Geralts, joprojām smīnēdams.
- Ja viņš izvilks zobenu, es viņam to atņemšu un sadošu pienapuikam pa pakaļu. Un pēc tam ar viņa galvu izlauzīšu durvis.
Tailess drebošām rokām izvilka aiz jostas aizsprausto dzelzs cimdu un ar troksni nosvieda zemē raganim tieši pie kājām.
- Es nomazgāšu apvainojumu ordenim ar tavām asinīm, izdzimteni! viņš iebļāvās. Zem klajas debess! Iznāc pagalmā!
- Dēliņ, tev kaut kas izkrita, rāmi teica Nenneke.
- Pacel, te nav brīv mest atkritumus, šis ir templis. Falvik, aizvāc prom no šejienes to pamuļķi, citādi tas labi nebeigsies. Tu zini, kas tev jāsaka Herevardam. Starp citu, es pati viņam uzrakstīšu vēstuli; jūs man nešķietat uzticības vērti ziņneši. Pazūdiet. Ceru, ka izeju atradīsiet paši?
Falviks, ar dzelžainu tvērienu pieturēdams saniknoto Tailesu, šķindot bruņām, paklanījās. Tad palūkojās raganim acīs. Raganis vairs nesmīnēja. Falviks pārsvieda pār plecu karmīnsarkano apmetni.
- Tas nav mūsu pēdējais apciemojums, godājamā Nenneke, viņš teica. Mēs vēl atgriezīsimies.
- Tieši no tā es bīstos, salti atbildēja priesteriene.
- Garantēju, ka nebūsiet laipni gaidīti.
Mazākais ļaunums
1
Kā parasts, pirmie uzmanību viņam pievērsa kaķi un bērni. Uz saulē sasiluša koka bluķa izlaidies strīpains runcis notrīsēja, pacēla apaļo galvu, pieglauda ausis, nosprauslājās un pazuda nātru puduri. Trīs gadus vecais Dragomirs, zvejnieka Trigli dēls, kurš uz būdas sliekšņa darīja visu, ko varēja, lai vēl vairāk nosmērētu jau tā nosmulēto krekliņu, sāka brēkt pilnā kaklā, asaru pilnām acīm lūkodamies garāmbraucošajā jātniekā.
Raganis jāja lēni, cenzdamies neapsteigt siena vezumu, kurš bija aizņēmis visu ielas platumu. Aiz viņa, kaklu izstiepis un ik pa brīdim spēcīgi pavelkot pie segliem piesieto
virvi, rikšoja apkrauts ēzelis. Līdzās parastajām nastām garausis uz muguras stiepa zirga deķl ietītu liela izmēra priekšmetu. Pelēkbalto ēzeļa sānu klāja melnas sarecējušu asiņu joslas.
Vezums beidzot nogriezās šķērsielā, kas veda uz klēti un piestātni, no kuras brīze atnesa piķa un vēršu urīna smārdu. Geralts pielika soli. Viņš nereaģēja uz slāpēto sakņu pārdevējas kliedzienu tā nespēja novērst skatienu no kaulainās, nagainās ķetnas, kura, izlīdusi no zirga deķa apakšmalas, ļengani šūpojās ēzeļa soļu ritmā. Neatskatījās uz pieaugušo ļaužu bariņu, kurš, viļņodams satraukumā, viņam sekoja.
Pie ciema vecākā mājas, kā parasts, bija milzums ratu. Geralts nolēca no zirga, iekārtoja zobenu ērtāk plecos, pārmeta pavadu pār koka barjeru. Pūlis, kas viņam sekoja, izkārtojās pusaplī ap ēzeli.
Ciema vecākā klaigas bija dzirdamas jau uz sliekšņa.
- Nedrīkst, es teicu! Nav brīv, jedritvaikociņ! Tu cilvēku valodu nesaproti, kuces dēls?
Geralts iegāja iekšā. Mazā, depīgā, dusmās piesarkušā ciema vecākā priekšā stāvēja zemnieks, aiz kakla turēdams spārnus plivinošu zosi.
- Ko… Dieva dēļ! Tas esi tu, Geralt? Vai acis mani neviļ? Un viņš atkal pagriezās pret zemnieku: Savāc to, nekauņa! Kurls esi, vai?
- Man teica, murmināja zemnieks, šķielēdams uz zosi, ka cienīgajam kauc kas jāiedāvā, jo savādāki…
- Kurš teica? iebļāvās ciema vecākais. Kurš? Ka es kukuļus ņemot? Saku neļaušu! Arā, es tev saku! Sveiks, Geralt.
- Sveiks, Kaldemein.
Ciema vecākais, paspiedis ragana roku, ar otru roku uzsita viņam uz pleca.
- Tevis te nav bijis laikam veselus divus gadus, ko, Geralt? Tu jau ari nekur citur neapmeties uz ilgāku palikšanu. No kurienes šoreiz nākdams? Ai, piķis rāvis, kāda starpība, no kurienes! Ei, atnesiet kāds alu! Piesēdi, Geralt, piesēdi! Mums te, redzi, sajukums, jo rīt gadatirgus. Nu, stāsti, kā tev iet!
- Pēc tam. Vispirms iziesim laukā.
Ārpusē ļaužu pulciņš bija jau divtik liels, taču brīvais laukums ap ēzeli nebija kļuvis mazāks. Geralts norāva nost zirga deķi. Pūli pāršalca nopūta, un ļaudis pakāpās atpakaļ. Kaldemeins pavēra muti.
- Dieva dēļ, Geralt! Kas tas ir?
- Kikimora. Vai par to nepienākas kāda balva, ciema vecākā kungs?
Kaldemeins sāka mīņāties, lūkodamies uz zirneklīgo, ar izkaltušu melnu ādu apvilkto apveidu, uz stiklaino redzokli ar vertikālajām acu zīlītēm, uz adatām līdzīgajiem ilkņiem asiņainajā mutē.
- Kur… no kurienes?
- Uz dambja, četras jūdzes aiz ciema. Purvājā. Kaldemein, tur varēja iet bojā ļaudis. Bērni.
- Nūjā, viss sakrīt. Bet neviens… Kas to varēja domāt… Ei, ļautiņi, marš mājās, pie darbiem! Te nav nekāds cirks! Apsedz to, Geralt! Mušas vēl salidos.
Istabā ciema vecākais, neteikdams ne vārda, pakampa alus kausu un vienā paņēmienā iztempa sausu. Tad smagi nopūtās un nošņaukājās.
- Balvas nav, viņš drūmi teica. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas tāds perinās sāļajos purvos. Tiesa, šajā apvidū bija pazuduši daži cilvēki, taču… vai maz kurš bija līdis uz tā dambja? Bet kā tu te gadījies? Kāpēc nebrauci pa galveno ceļu?
- Uz galvenajiem ceļiem grūti nopelnīt iztikai, Kaldemein!
- Piedod, aizmirsu, ciema vecākais apslāpēja atraugu, piepūzdams vaigus. Un bija tik mierīgs apvidus. Pat mājas gariņi tikai retumis čiepa sievām pienu. Un še tev! tieši deguna priekšā kaut kāda draņķība. Tā nu sanāk, ka man vajadzētu tevi tencināt, jo samaksāt par to es tev nevaru. Nav līdzekļu.
- Neraža. Kāds grasis gan noderētu, lai pārlaistu ziemu, raganis, iemalkojis no kausa, noslaucīja no lūpām putas. Pošos uz Ispadenu, bet nezinu, vai paspēšu, pirms sniegs padarīs ceļus neizbraucamus. Varu iestrēgt kādā no pilsētiņām pie Lutonas lielceļa.
- Vai esi nodomājis ilgāk uzkavēties Blavikenā?
- Nē, man nav laika te kavēties. Nāk ziema.
- Kur esi nodomājis apmesties? Varbūt pie manis? Bēniņos ir brīva istaba; kāpēc ļaut, lai tevi aptīra šitie laupītāji krodzinieki? Parunāsimies, pastāstīsi, kas plašajā pasaulē noticis…