Geralts klusēja.
- Tad, turpināja Velerads, kā jau teicu, Foltests sasvilpa pie mums veselu gūzmu burvju. Tā nu šie klaigāja cits caur citu, teju vai sāka cits citu mizot ar saviem bomjiem vai ko nu tur viņi nēsā sev līdzi laikam lai atgaiņātos no suņiem, kad tos šiem kāds uzrīda. Bet domāju, ka tos šiem uzrīda visai bieži. Atvaino, Geralt, ja tev par burvjiem ir cits ieskats, taču man viņi visi ir liekēži un muļķi. Jūs, ragaņi, cilvēkos raisāt lielāku uzticību. Jūs vismaz esat, kā lai to pasaka, konkrēti.
Geralts pasmaidīja, taču neko neteica.
- Nu, bet tagad pie lietas. Pilsētvaldis ielūkojās kausā, pielēja alu sev un rīvijietim. Daži burvju padomi šķita pat visai prātīgi. Viens ieteica strigu sadedzināt kopā ar pili un sarkofāgu; cits teica, ka jānocērt tai galva ar zobenu; atlikušie sliecās iedzīt tai apses mietus dažādās ķermeņa daļās, saprotams, dienas laikā, kad velnene gulēja zārkā, pārgurusi pēc nakts izpriecām. Dievamžēl, viens āksts ar smailu cepuri uz plikā paura, tāds kuprains eremīts, izdomāja, ka tā visa ir burvestība, ka to varēšot atburt un ka strigu atkal varēs pataisīt par Foltesta meitiņu, smuku kā bildē. Vajadzēja tikai kapličā nosēdēt visu nakti, un lieta darīta. Un pēc tam, iedomājies tikai, Geralt, kādam tam vajadzēja būt plānprātiņam, viņš naktī aizgāja uz pili. Nav grūti uzminēt, ka nekas daudz no viņa pāri nepalika, ja neskaita cepuri un spieķi. Taču Foltests pieķērās šai domai kā dadzis suņa astei. Aizliedza jebkādā veidā nogalināt strigu un no visiem iespējamajiem valsts aizkaktiem sapulcināja Vizimā šarlatānus, lai atburtu strigu par karaļmeitu. Tā nudien bija krāšņa kompānija! Kaut kādas greizas večas, visvisādi klibiķi, netīri, utaini, taisni vai žēlums, brāl, pārņēma. Un nu tik bursies, lielākoties virs šķīvja vai krūzes. Protams, dažus Foltests vai padome ātri vien atmaskoja, pāris pat pakāra uz palisādēm, taču par maz, krietni par maz. Es būtu pakāris viņus visus. Bet tas, ka striga pa to laiku paspēja nokost vēl kādus cilvēkus, neņemot pierē visas šīs māžeklības, laikam nav jāstāsta. Arī to, ka Foltests vairs nedzīvoja pilī. Tur neviens vairs nedzīvoja.
Velerads apklusa un iemalkoja no krūzes. Raganis neko neteica.
- Un tā tas, Geralt, velkas sešus gadus, jo tas tur piedzima pirms kādiem četrpadsmit gadiem. Šajā laikā mums
bija ari citas rūpes, jo saplūcāmies ar Novigradas Vizimiru, taču tam vismaz bija normāli un saprotami iemesli, jo runa bija par robežstabu pārbīdīšanu, nevis par kaut kādām meitām vai radniecības saitēm. Foltests, starp citu, jau sāk apdomāties par laulībām un izskata kaimiņu galmu piesūtītos portretus, kurus agrāk mēdza izmest atejā. Nu, bet ik pa laiciņam viņu atkal pārņem tā pati vecā apsēstība, un tad viņš izsūta ziņnešus, lai tie meklē jaunus burvjus. Nu, un apsolīja balvu trīs tūkstošus kā dēļ še atkal saskrēja pulciņš trakuļu, klejojošu bruņinieku, un pat viens ganiņš, visā apkārtnē pazīstams kretīns, lai viņam vieglas smiltis. Bet strigai klājas labi. Tik vien kā ik pa laiciņam kādu nograuž. Nu jau būs pierasts. Bet no tiem varoņiem, kuri mēģina šo atburt, vismaz tāds labums plēsoņa pieēdas turpat uz vietas un nevazājas ārpus pils mūriem. Bet Foltestamlagad ir jauna pils, gluži glīta.
- Šo sešu, Geralts pacēla galvu, šo sešu gadu laikā neviens netika galā?
- Tā nu tas ir, Velerads vērīgi uzlūkoja Geraltu. Un tur nu laikam neko darīt nevar. Nāksies vien samierināties. Es runāju par Foltestu, mūsu visžēlīgo un karsti mīļoto valdnieku, kurš nemitējas krustcelēs piespraust šos uzsaukumus. Tikai gribētāju kļuvis tā kā mazāk. Tiesa, nesen viens bija, taču viņš noteikti gribēja tos trīs tūkstošus vispirms. Nu tad mēs viņu iebāzām maisā un iemetām ezerā.
- Blēžu netrūkst.
- Netrūkst gan. To ir pat krietni daudz, piekrita pilsētvaldis, cieši uzlūkodams ragani. Tādēļ, kad iesi uz pili, neprasi zeltu vispirms. Ja vispār iesi.
- Iešu.
- Dari, kā zini. Tikai liec vērā manu padomu. Ja jau sākām runāt par balvu, pēdējā laikā biežākas kļuvušas runas
par tās otru pusi. Es jau tev teicu karaļmeitu. Nezinu, kas to izdomājis, taču, ja striga izskatās tāda, kā par viņu stāsta, tad šis joks nav visai izdevies. Lai nu kā, netrūka muļķu, kas aulekšiem vien traucās uz pili, padzirdējuši par iespēju saradoties ar karaļa dzimtu. Nu, kaut vai, piemēram, divi kurpniekzeļļi. Kāpēc, Geralt, kurpnieki ir tādi idioti?
- Nezinu. Bet ragaņi? Vai tie mēģināja?
- Kā nu ne, bija kādi pāris. Visbiežāk, kad padzirdēja, ka striga jāatbur, nevis jānogalina, paraustīja plecus un devās tālāk. Tādēļ, Geralt, mana cieņa pret viņiem ir tikai augusi. Nu un tad vēl viens atbrauca, jaunāks bija par tevi, vārdu neatceros, ja vispār to nosauca. Tas mēģināja.
- Nu un?
- Zobainā princese izstaipīja viņa zarnas pa visai plašu apkārtni. Pusloka šāviena attālumā.
Geralts pamāja ar galvu.
- Un tie bija visi?
- Bija vēl viens.
Velerads uz brīdi apklusa. Raganis viņu nesteidzināja.
- Nūjā, beidzot bilda pilsētvaldis. Vēl viens bija. Sākumā, kad Foltests viņam piedraudēja ar karātavām, ja tas nogalēs vai sakropļos strigu, šis sāka smieties un pakot mantiņas promceļam. Bet pēc tam…
Velerads atkal pieklusināja balsi līdz čukstam un noliecās pāri galdam.
- Pēc tam piekrita. Redzi, Geralt, te, Vizimā, ir pāris prātīgu cilvēku pat visai augstos amatos, kam visa šī lieta ir līdz kaklam. Mēles melš, ka šie ļaudis ragani pa kluso pārliecināja, lai netērē laiku visādiem pigoriem, bet nozūmē strigu un karalim paziņo, ka burvestība neiedarbojās, ka meitiņa nokrita pa kāpnēm, nu, ka noticis negadījums
darbavietā. Karalis, zināms, sadusmosies, bet beigsies ar to, ka balvā nesamaksās ne orena. Viltnieks raganis šiem atkal pretī, ka tā viņš neesot ar mieru, lai paši par velti ejot mušlt strigas. Ko tad mums bija darīt?… Sametāmies, pakaulējāmies… Tikai nekas no tā nesanāca.
Geralts sarauca uzacis.
- Pilnīgi nekas, teica Velerads. Raganis negribēja iet uzreiz pirmajā naktī. Ložņāja, slēpās, grozījās pa visu apkārtni. Visbeidzot, kā stāsta, ieraudzīja strigu laikam taču pilnā krāšņumā, jo neradījums no šķirsta jau nelien tikai tāpēc, lai kājas izlocītu. Kā šo ieraudzīja, tā tai pašā naktī noplauka. Pat ardievas nepateica.
Geralts savilka muti grimasē, kas visdrīzāk nozīmēja smaidu.
- Prātīgajiem ļaudīm, viņš bilda, droši vien šī nauda ir pietaupījusies? Ragaņi neņem naudu avansā.
- Kā nu ne, atteica Velerads, nauda noteikti būtu.
- Vai neklīst baumas, cik naudas tur ir?
Velerads pasmīnēja.
- Vieni saka: astoņsimt…
Geralts nogrozīja galvu.
- Citi, nomurmināja pilsētvaldis, runā par tūkstoti.
- Nav daudz, ja ņem vērā, ka baumas visu pārspīlē. Galu galā karalis sola trīs tūkstošus.
- Neaizmirsti par līgavu, nosmīnēja Velerads, Par ko mēs te runājam? Skaidrs, ka tu tos/trīs tūkstošus iedabūsi.
- Kāpēc ne?
Velerads zvēla ar dūri pa galdu.
- Geralt, nebojā manu labo iespaidu par ragaņlem! Tas velkas jau ilgāk par sešiem gadiem! Striga nomaitā līdz pussimtam ļaužu gadā, tagad gan mazāk, jo visi turas