- Jā, atbildēja Segelins. Ja viņa uzbrūk ārpus vecās pils. Pilī neatkarīgi no mēness fāzes cilvēki ir gājuši bojā vienmēr. Taču no pils viņa iznāk tikai pilnmēness laikā, un arī tad ne vienmēr.
- Vai ir bijis kaut viens uzbrukums dienas laikā?
- Nē, dienas laikā ne.
- Vai viņa vienmēr aprij upurus?
Velerads slaiki nospļāvās salmos.
- Vai beigsi, Geralt? Tūdaļ būs vakariņas. Tfū! Aprij, apgrauž visādi, atkarībā no garastāvokļa. Kādam nokoda tikai galvu, pārītim izlaida zarnas, pāris noskrubināja pa tīro, līdz kaulam, ja tā var teikt. Kaut jupis rautu viņu un viņas māti!
- Uzmanies, Velerad, iešņācās Ostrits. Par strigu vari runāt, ko gribi, bet Adu manā klātbūtnē neapvaino, jo, karalim klātesot, tu to neuzdrošinātos!
- Vai kāds ir izdzīvojis? jautāja raganis, itin kā nemanīdams bajāra dusmu izvirdumu.
Segelins un Ostrits saskatījās.
- Jā, teica bārdainis. Pašā sākumā, pirms sešiem gadiem, viņa uzbruka diviem kareivjiem, kas stāvēja sardzē pie šķirsta. Vienam izdevās aizbēgt.
- Un vēlāk, piebilda Velerads, dzirnavnieks, kuram viņa uzbruka pilsētas pievārtē. Atceraties?
IV
Dzirnavnieku atveda nākamajā dienā vēlu vakarā uz istabu virs sardzes telpas, kurā bija iemitināts raganis. Viņu atveda sargs apmetnī ar kapuci pār galvu.
Saruna necik daudz nedeva. Dzirnavnieks bija pārbijies, buldurēja un stostījās. Vairāk raganim pastāstīja viņa tuvinieki: strigai bijuši iespaidīgi žokļi un patiešām asi zobi, turklāt ļoti gari augšējie ilkņi skaitā četri, pa diviem katrā pusē. Nagi noteikti asāki par lūša nagiem, kaut arī ne tik līki. Tikai tādēļ dzirnavniekam galu galā izdevies izrauties.
Pabeidzis apskati, Geralts ar galvas mājienu atvadījās no dzirnavnieka un sarga. Sargs, izgrūdis zemnieku pa durvīm, noņēma kapuci. Tas bija Foltests.
- Sēdi, necelies, bilda karalis. Šī ir neoficiāla vizīte. Vai esi apmierināts ar izmeklēšanas rezultātiem? Dzirdēju, ka priekšpusdienā esi bijis pilī.
- Jā, kungs.
- Kad ķersies pie darba?
- Līdz pilnmēnesim vēl četras dienas. Pēc pilnmēness.
- Gribi viņu apskatīt agrāk?
- Nav vajadzības. Taču pieēdusies… karaļmeita… būs mazāk veikla.
- Striga, meistar, striga. Iztiksim bez diplomātijas. Karaļmeita viņa vēl tikai būs! Tieši par to es atnācu ar tevi parunāties. Atbildi man neoficiāli, skaidri un īsi: būs vai nebūs? Tikai neatrunājies te ne ar kādu kodeksu.
Geralts paberzēja pieri.
- Es jums, karali, apliecinu, ka lāstu var noņemt. Un, ja nekļūdos, tad patiešām pavadot nakti pilī. Trešie gaiļi, ja striga tobrīd atradīsies ārpus šķirsta, dzēsīs lāstu. Tā parasti rīkojas ar strigām.
- Tik vienkārši?
- Tas nav vienkārši. Šī nakts ir jāpārdzīvo, tas pirmām kārtām. Iespējamas arī atkāpes no normas. Piemēram, nevis viena, bet trīs naktis. Pēc kārtas. Mēdz būt arī gadījumi… visai… bezcerīgi.
- Tā, sašuta Foltests. Allaž no kāda to dzirdu. Nogalināt neradību, jo tas ir bezcerīgs gadījums. Meistar, esmu drošs, ka ar tevi ir runājuši. Vai ne tā? Par to, ka cilvēkēdāja jānokauj bez lieka trokšņa jau pašā sākumā un karalim jāpasaka, ka citādi nevarēja. Karalis nesamaksās, bet mēs samaksāsim. Ļoti izdevīgs darījums. Un lēts. Jo karalis
liks ragani pakārt vai nocirst tam galvu, bet zelts paliks, kur bijis.
- Karalis bez vārda runas liks raganim nocirst galvu? saviebās Geralts.
Foltests ilgāku mirkli lūkojās rīvijietim acis.
- Karalis nezina, viņš beidzot teica. Taču raganim, visticamāk, vajadzētu rēķināties ar šādu iespēju.
Tagad bridi klusēja Geralts.
- Darīšu visu, kas manos spēkos, viņš pēc mirkļa bilda. Taču, ja kaut kas noies greizi, es aizstāvēšos. Jums, kungs, ari jārēķinās ar šādu iespēju.
Foltests piecēlās.
- Tu mani nesaprati. Runa nav par to. Skaidrs, ka tu viņu nogalināsi, ja ies karsti, vai nu man tas patīk, vai ne. Jo citādi viņa nogalinās tevi, tas ir skaidrs kā diena. Es par to skali nerunāju, taču nevēlos nevienu sodīt par to, ja kāds viņu nogalinātu aizsargājoties. Taču nepieļaušu, ka viņu nogalinātu, pat nemēģinot glābt. Ir jau bijuši mēģinājumi veco pili aizdedzināt, uz viņu ir šauts ar bultām, raktas bedres, izliktas lamatas un cilpas, līdz beidzot es dažus pakāru. Taču par to nav runa. Klausies, meistar!
- Klausos.
- Pēc tiem trešajiem gaiļiem strigas vairs nebūs, ja pareizi sapratu. Bet kas tad būs?
-Ja viss veiksies labi, būs četrpadsmit gadus veca pusaudze.
- Sarkanacaina? Ar zobiem kā krokodilam?
- Normāla pusaudze. Tikai…
-Nu?
- Fiziski.
- Ak tad šitā. Bet psihiski? Katru ritu brokastis spaini asiņu? Meitenes stilbiņu?
- Nē. Psihiski… Grūti pateikt… Domāju kā lai to pasaka? trīs četrus gadus veca bērna apziņas līmenī. Viņai ilgāku laiku būs nepieciešama gādīga aprūpe.
- Skaidrs. Meistar?
- Klausos.
- Vai tas viņai var atgriezties? Vēlāk?
Raganis klusēja.
- Ak tā! iesaucās karalis. Tātad var. Un ko tad?
-Ja viņa pēc ilgākas vairāku dienu nemaņas nomirs,
ķermenis jāsadedzina. Un cik ātri vien iespējams.
Foltests sadrūma.
- Taču es nedomāju, piebilda Geralts, ka tik tālu nonāks. Lai jūs būtu drošs, došu jums dažus padomus, kā mazināt briesmas.
-Jau tagad? Vai nav par agru, meistar? Un ja…
- Jau tagad, rīvijietis pārtrauca karali. Visādi mēdz būt, valdniek. Var gadīties, ka no rīta kapličā atradīsiet manu līķi un atburtu karaļmeitu.
- Pat tā? Neraugoties uz manu atļauju aizstāvēt savu dzīvību? Par šo atļauju, man šķiet, tev pat bija maza bēda.
- Tā ir nopietna lieta, karali. Risks ir liels. Tādēļ klausieties: karaļmeitai ap kaklu vienmēr jānēsā safīrs, vislabāk inkluzīvs, sudraba ķēdītē. Vienmēr. Dienu un nakti.
- Kas ir inkluzīvs?
- Safīrs ar gaisa burbulīti vidū. Turklāt istabā, kurā viņa gulēs, kādu laiku pavardā jādedzina kadiķa, lazdas un slotzara zari.
Foltests iegrima domās.
- Paldies par padomiem, meistar. Izmantošu tos, ja… Bet tagad klausies mani uzmanīgi. Ja redzēsi, ka tas ir bezcerīgs gadījums, nogalināsi viņu. Ja noņemsi lāstu, bet meitene nebūs… normāla… ja tev būs kaut aizdomu ēna
par to, vai viss izdevies līdz galam, arī tad viņu nogalināsi. Nebīsties, nekas no manas puses tev nedraud. Cilvēku klātbūtnē es uz tevi kliegšu, izdzīšu no pils un pilsētas, neko vairāk. Balvas, protams, nebūs. Varbūt kaut ko izkaulēsi, pats zini, no kā.
Abi brīdi klusēja.
- Geralt, Foltests pirmo reizi ragani nosauca vārdā.
- Klausos.
- Cik patiesības ir ļaužu runās, ka bērns bija tieši tāds tādēļ, ka Ada bija mana māsa?
- Necik daudz. Lāsts jānoņem, neviena burvestība nebeidzas pati no sevis. Taču domāju, ka jūsu sakars ar māsu bija iemesls lāsta uzlikšanai un tātad arī šādam iznākumam.
- Es jau tā domāju. Tā teica daži no Zinošajiem, lai arī ne visi. Geralt? No kurienes tas viss rodas? Burvestības, maģija?
- Nezinu, karali. Šo parādību cēloņus pēta Zinošie. Mums, ragaņiem, pietiek ar zināšanu, ka to var izraisīt ārkārtīgi stipra vēlēšanās. Un mēs zinām, kā ar to cīnīties.
- Nogalinot?
- Visbiežāk. Par to mums visbiežāk maksā. Reti kurš vēlas noņemt lāstu, karali. Parasti ļaudis gluži vienkārši vēlas tikt vaļā no briesmām. Un, ja vēl uz neradījuma sirdsapziņas ir cilvēku dzīvības, tad klāt nāk arī atriebšanas kāre.