-Kātā?
- Man nepieciešams iekšējais informācijas avots, kas vēstītu par notiekošo. Vietējais ziņotājs. Jādomā, pats Dievs noteicis, ka jūs būsiet šis avots. Ne jau veld Viņš pamudināja jūs, Ras, uzrakstīt šo vēstuli. Vai man nav taisnība?
- Nē ser. Tas ir - jā, ne jau velti. Es ik svētdienu klausos jūsu sprediķi. Mēs šeit nevaram uztvert jūsu televīzijas pārraides, toties man ir ātrs satelīta interneta pieslēgums, un es varu bez traucējumiem vērot tīmeklī noraidīto vēstījumu.
- Es priecājos to dzirdēt, Ras. Man prieks, ka mūsu jaunais tīmekļraides pakalpojums sasniedz klausītājus. Tā, Ras, jūs savā vēstulē pieminējāt baumas. Kādas valodas nonāk līdz jūsu ausīm?
- Visvisādas. Par radiācijas eksperimentiem, sprādzieniem, bērnu izmantošanu. Runā, ka tur laboratorijās rada visādus kropļus, briesmoņus un zinātnieki izmēģina jaunu ieroci, kas iznīcinās visu pasauli.
Speitsu pārņēma vilšanās, pakrūtē viegli iežņaudzās. Šis tā saucamais sludinātājs stipri izklausījās prātā tērēts. Kāds tur brīnums, ja jādzīvo tuksnesī kopā ar indiāņu varzu.
- Vai nav nekā… tā teikt, taustāmāka?
- Vakar tur, augšā, notikusi slepkavība. Viens zinātnieks atrasts ar lodi galvā.
- Vai patiesi? - Tas jau bija labāk. Lai slavēts Tas Kungs! - Kā jūs zināt?
- Šādā lauku vidē runas izplatās vēja spārniem. Galdkalnā ču- mēja un mudžēja FIB aģend.
- Jūs viņus redzējāt?
- Kā nu ne. FIB rezervātā ierodas tikai tad, kad notikusi slepkavība. Ar pārējiem noziegumiem nodarbojas cilts policija.
Speitsam iekņudējās mugura.
- Vienam manam draudzes loceklim cilts policijā strādā brālis. Nupat sāka tenkot, ka patiesībā tā bijusi pašnāvība. Izmeklēšana ir pavisam slepena.
- Kā mirušo zinātnieku sauca?
- Nezinu.
- Ras, vai jūs esat pārliecināts, ka tas bija zinātnieks, nevis kāds cits?
- Ticiet man - ja tas būtu navahs, es to zinātu. Šejieniešu indiāņu kopiena ir savā starpā cieši saistīta.
- Vai esat saticies ar kādu šā projekta zinātnieku?
- Nē. Viņi visumā turas savrup.
- Vai jūs varētu ar kādu nodibināt sakarus?
- Protama lieta. Domāju, ka varētu aiziet ciemos, pastāstīt, ka esmu vietējais mācītājs. Izturēties draudzīgi.
- Lieliska doma, Ras! Man gribētos uzzināt vairāk par to zelli, kas vada "Izabellu". Viņu sauc Hazēliuss. Vai zināt tādu?
- Vārds tā kā būtu dzirdēts.
- Viņš pasludināja sevi par gudrāko cilvēku zemes virsū. Paziņoja, ka visi ir dumjāki par viņu, un nosauca mūs par debiliķu rasi. Atminades?
- Laikam jā.
- Visnotaļ skaļi vārdi, vai ne? īpaši no tāda cilvēka mutes, kas nedc Dievam.
- Tas mani nepārsteidz, cienīgtēv. Mēs mītam pasaulē, kas pielūdz ļaunumu.
- Tā nu tas ir, dēls. Tad nu tā - vai varu uz jums paļaudes?
- Jā, cienīgtēv, katrā ziņā varat.
- Bet ir kāds āķis - man šī informācija vajadzīga pēc divām dienām, lai varu to izmantot piektdienas šovā "Amerikas apaļais galds". Vai jūs to klausāties?
- Kopš brīža, kad to sāka raidīt internetā, ne reizi neesmu izlaidis.
- Šopiektdien esmu uzaicinājis uz šovu fiziķi, kas apspriedīs projektu "Izabella" no kristīgā viedokļa. Man noteikti ir vajadzīga sīkāka informācija. Nevis visiem zināmie reklāmas teksti, bet gan skandalozi fakti. Teiksim, šis nāves gadījums - kas tur īsd varētu būt atgadījies? Aprunājieties ar to navahu policistu. Saprotat, Ras?
- Jā, visu saprotu. Tiks izdarīts, cienīgtēv.
Speitss nolika klausuli un apcerīgi pablenza pa logu. Viss nostājās savās vietās. Dieva vara nezināja robežu.
25
ATGRIEŽOTIES NO BROKASTĪM, FORDS jau grasījās ieiet namiņā, kad gar stūri iznāca Vordlo un aizšķērsoja viņam ceļu.
Fords bija paredzējis šādu tikšanos.
- Vai varam drusku patērzēt? - Vordlo liekuļoti draudzīgā balsi apjautājās. Viņš enerģiski mala košļājamo gumiju, muskuļi virs ausim ritmiski pietūka un izlīdzinājās.
Fords nogaidīja. Tagad nebija piemērots bridis sarīkot lielo skaidrošanos, tomēr, ja Vordlo tā iecerējis, lai viņam tiek.
- Es nezinu, Ford, kādu spēli jūs spēlējat un kas jūs patiesībā esat. Pieņemu, ka jūs šeit darbojades pusoficiāli. Es to nojautu tajā dienā, kad jūs ieradāties.
Fords klusēja.
Vordlo pienāca tik tuvu, ka varēja saost viņa pēcskūšanās losjona smaržu.
- Mans pienākums ir sargāt "Izabellu" - pat no jums. Es spriežu, jūs šurp atsūtījis kāds Vašingtonas birokrāts, baidīdamies par savu pakaļu. Tas jums nekādu dižo aizsardzību vis nesniedz, vai ne?
Fords joprojām cieta klusu. Lai cilvēks atvieglo sirdi.
- Par jūsu vakarnakts skraidīšanu es nevienam nestāstīšu. Protams, saviem priekšniekiem jūs to paziņosiet. Ja tas nāks atklātībā, jūs pats apzināties, kā es attaisnošos. Jūs ielauzāties mājā, un mans amats uzliek par pienākumu šaut tiešā tēmējumā. Ak, un ja iedomājaties, ka izsistā rūts un pārplēstais loga siedņš Griru ieinteresēs - logs ir saremontēts. Par šo starpgadījumu zinām tikai mēs abi.
Iespaidīgi, nodomāja Fords. Vordlo patiešām bija pārdomājis visu līdz galam. Labi, ka vecākais izlūkošanas virsnieks nebija nejēga. Pret gudru ienaidnieku Fordam allaž bija vieglāk cīnīdes. Muļķi rīkojās neparedzami.
- Vai esat beidzis savu nelielo uzrunu? - viņš apvaicājās.
Uz Vordlo druknā kakla pulsēja miega artērija.
- Skaties, kur liec kāju, kruķi.
Viņš pakāpās nost, atstādams dk lielu spraugu, lai Fords ar pūlēm varētu iespraukties mājā.
Fords spēra soli uz priekšu un tad apstājās. Viņš atradās Vordlo tik tuvu, ka būtu varējis iegrūst tam celi cirkšņos. Viņš pagriezās pret vecāko izlūkošanas virsnieku - abu sejas atradās dažu collu attālumā - un laipni ieteicās:
- Tas ir savādi, taču man nav ne mazākās saprašanas, ko jūs man stāstāt.
Fords paspraucās garām, pamanīdams, ka Vordlo sejai pārslīd šaubu ēna.
Viņš iegāja mājā un aizcirta durvis. Tātad Vordlo nebija pilnīgi pārliecināts, ka dzinies pakaļ tieši Fordam. Šī nedrošība viņam traucēs izmeklēšanā, darīs viņu piesardzīgu. Fords nebija atmaskots, tomēr viņš bija izraisījis Vordlo aizdomas.
Pārliecinājies, ka Vordlo ir aizgājis, viņš pikts un sarūgtināts nokrita uz dīvāna. Nodzīvojis galdkalnā gandrīz pilnas četras dienas, Fords par projektu zināja tikai mazliet vairāk nekā todien, sēžot Lokvuda kabinetā. Diez kāpēc viņš bija ieņēmis galvā, ka šis uzdevums būs viegls?
Pienācis laiks spert nākamo soli - to, no kura viņš bija cerējis izvairīties kopš brīža, kad Lokvuds parādīja Keitas dosjē.
26
PĒC STUNDAS FORDS ATRADA KEITU staļļos barojam un dzirdām zirgus. Viņš stāvēja staļļa durvīs un sekoja ar acīm sievietei, kas bēra spaiņos auzas, atraisīja lucernas ķīpu un katrā steliņģī iemeta pa kādam klēpim vai diviem. Viņš vēroja sievietes slaido, lokano augumu kustamies. Keita veica ikdienišķos darbus ar pārliecību un grāciju, lai arī nevarēja nemanīt viņas milzīgo pārgurumu. Apmēram tāpat viņš bija juties todien, pirms divpadsmit gadiem, vērojot svešo sievieti snaužam bibliotēkā zem galda.
No staļļa skanēja klusināta rokmūzika.
Viņa iemeta pēdējo klēpi un pagriezās, tikai tagad ieraudzīdama atnācēju.