- Jā, es tā uzskatu.
- Vai jūs to droši zināt?
-Jā. Svētie raksti to vairākas reizes apliecina. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.
Hazēliuss pagriezās pret pārējiem.
- Dāmas un kungi, vēlos jūs iepazīstināt ar kukaini, nē, ar baktēriju, kura uzskata, ka zina, ko domā Dievs.
Edijam piesarka seja. Smadzenes karsa, pulēdamās izdomāt pienācīgu atbildi.
Neglītenis, kuru sauca par Fordu, uzrunāja Hazēliusu:
- Gregorij, lūdzu, neizaiciniet likteni.
- Es dkai uzdodu jautājumus, Vaimen.
- Nē, patiesībā jūs šobrīd radāt nepatikšanas. - Vīrietis atkal pagriezās pret apsargu. - Mister Vordlo? Es vēlreiz lūdzu jūs izvadīt misteru Ediju ārā.
- Šeit priekšnieks ir doktors Hazēliuss, - apsargs vienaldzīgā balsī atteica. - Es uzklausu dkai viņa pavēles. - Vīrietis pagriezās. - Ser?
Hazēliuss neteica ne vārda.
Edijs nebija pabeidzis runu, ko bija sacerējis, braukdams šurp. Iegrožojis kūsājošās dusmas un cieši lūkodamies koši zilajās acīs, viņš ierunājās ar saltu apņēmību:
- Jūs domājat, ka esat gudrākais pasaulē, ja? Šitik gudrs, un domājat, ka pasaule cēlusies no kaut kādas nejaušas eksplozijas, Lielā sprādziena, un visiem atomiem sanāca sagrupēties kopā tā, lai bez Dieva palīdzības radītu dzīvību? Vai tas ir gudri? Gribat zināt? Es pateikšu, cik tas ir gudri, - tā jūs nonāksies taisnā ceļā ellē. Jūs esat sākuši karu ar ticību, jūs ar savām bezdievju teorijām. Jūsu cilvēki tiecas pamest kristīgo nāciju, ko mūsu valsts dibinātāji radījuši, un pārvērst valsti baudkārā sekulārā humānisma templī, kurā atļauts viss - gan homoseksualitāte, gan aborti, gan narkotikas, gan pirmslaulības dzimumattiecības, gan pornogrāfija. Bet nu jūs pļaujat to, ko esat sējuši. Viens cilvēks jau izdarījis pašnāvību. Lūk, kur noveduši jūsu zaimi un Dieva nīšana. Pie pašnāvības. Dievs atkal pie jums ieradīsies, Hazēlius, un pār jums kritīs Viņa dusmas. Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.
Smagi elsodams, Edijs aprāvās. Zinātnieks lūkojās viņā dīvainu skatienu, acis zaigoja kā divi sastinguši tērauda gultņi-
Hazēliuss ierunājās dīvaini aizžņaugtā balsī:
- Jums tagad laiks iet prom.
Edijs neatbildēja. Dūšīgais apsargs paspēra soli uz priekšu.
- Iesim nu, čalīt.
- Nav nepieciešams, Tonij. Rass ir nolasījis mums savu sagatavoto runu un pats zina, ka viņam laiks pazust.
Tomēr apsargs pienāca vēl tuvāk.
- Nemaz nepūlieties, - Edijs steigšus novervelēja. - Nevaru vien sagaidīt, kad tikšu prom no šā bezdievju perēkļa!
Kad tīklotās durvis aizvērās, Edijs izdzirdēja rāmo balsi sakām:
- Baktērija aizejot pavēzēja ar viciņu.
Viņš pagriezās, piespieda seju pie durvju tīkliņa un iesaucās:
- Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Jāņa evaņģēlijs, astotā nodaļa, trīsdesmit otrais pants.
Viņš apcirtās un stīvu muguru soļoja uz pikapu. Sejas kreisā puse raustījās, tiku izraisīja pazemojums un neaptveramas verdošas dusmas.
30
FORDS VĒROJA SLUDINĀTĀJA TIEVO STĀVU virzāmies pāri stāvlaukumam uz apdauzīta pikapa pusi. Šāds cilvēks, ja vien viņam uzrastos sekotāji, varētu nodarīt daudz posta projektam "Izabella". Ļoti žēl, ka Hazēliuss viņu izprovocēja. Fordam bija aizdomas, ka šim atgadījumam visādā ziņā sekos turpinājums.
Pagriezies Fords ieraudzīja, ka Hazēliuss, it kā nekas nebūtu noticis, skatās pulkstenī.
- Jau vēls, - zinātnieks ņipri uzsauca, nocēla balto virssvārci no āķa un paraudzījās apkārt. - Dosimies. - Viņa skatiens krita uz Fordu. - Diemžēl jums turpmākās divpadsmit stundas nāksies palikt vienam.
- Īstenībā man gribētos šo procesu redzēt, - Fords ierunājās.
Hazēliuss uzvilka virssvārci un paņēma portfeli.
- Man gaužām žēl, Vaimen, tas tomēr nav iespējams. Kad mēs bunkurā darbinām "Izabellu", katram ir sava ārkārtīgi strikti noteikta loma. Mēs nevaram pieļaut, ka tur uzturas nepiederošas personas. Ceru, ka būsiet saprotošs.
- Arī man ir žēl, Gregorij. Es uzskatu - lai veiktu savus pienākumus, man jāpiedalās "Izabellas" palaišanā.
- Lai notiek, taču, par nožēlu, šoreiz tas nav iespējams. Projektu vajā ķibeles, mēs visi esam stresa nomocīti. Kamēr šīs tehniskās likstas nav novērstas, komandtiltiņā liekiem cilvēkiem nav ko darīt.
- Baidos, ka man jāuzstāj, - Fords klusi bilda.
Hazēliuss neatbildēja uzreiz. Iestājās neveikls klusums.
- Kāpēc jums darba jautājumos jāredz "Izabellas" darbība?
- Mans pienākums ir apliecināt vietējiem iedzīvotājiem, ka "Izabella" ir droša. Es negrasos apliecināt nevienam to, par ko pats neesmu pārliecināts.
- Vai jūs padesi apšaubāt "Izabellas" drošību?
- Es netaisos nevienam ticēt uz vārda.
Hazēliuss lēni pašūpoja galvu.
- Man jāvar apliecināt navahiem, ka esmu pilnībā iesaistīts projektā un no manis nekas nedek slēpts.
- Būdams vecākais izlūkošanas virsnieks, - negaidīti iejaucās Vordlo, - es vēlētos pavēstīt misteram Fordam, ka drošības apsvērumu dēļ viņam ieeja bunkurā ir liegta. Jautājums nav apspriežams.
Fords pagriezās pret Vordlo.
- Diez vai tas būtu pareizākais ceļš, mister Vordlo.
Hazēliuss pakratīja galvu.
- Es jūs saprotu, Vaimen. Jā, padešām. Tomēr nelaime tāda…
Iejaucās Keita Mersera.
-Ja baidādes, ka viņš uzzinās par ļaunprātīgo programmatūru, nav vērts. Viņš par to jau zina.
Visi klātesošie blenza uz sievieti. Telpā nolaidās apstulbinošs klusums.
- Es viņam visu pastāsttju, - Mersera atzina. - Man likās, būtu labāk, ja viņš būtu lietas kursā.
-Nu, skaisti! Vienkārši lieliski! - Korkorana novilka, pārgriezdama acis.
Keita pagriezās pret viņu.
- Fords ir mūsu projekta dalībnieks. Viņam ir deslbas zināt. Es par viņu simtprocentīgi galvoju. Viņš mūsu noslēpumu neizpaudis.
Korkorana piesarka.
- Domāju, šis apgalvojums izskaidro visu.
- Tu maldies, - Mersera salti atcirta.
Korkorana pavīpsnāja.
- Ko, tavuprāt, es nodomāju?
Hazēliuss nokremšļojās.
- Tā, tā. - Viņš pagriezās pret Fordu un laipni uzlika viņam uz pleca roku. - Tātad Keita ir visu paskaidrojusi?
-Jā.
Viņš pamaja.
- Labs ir… - Varēja redzēt, ka vīrietis visu pārdomā. Tad viņš pagriezās un uzsmaidīja Keitai. - Es cienu tavu lēmumu. Es tev uzticēšos. - Viņš pagriezās pret Fordu. - Es zinu, ka esat godavīrs. Laipni lūgti mūsu projektā - šoreiz pa īstam. Tagad arī jūs glabājat mūsu mazo noslēpumu.
Viņa zilo acu skadens bija neizturami caururbjošs.
Fords pūlējās nepieļaut, lai seju pārņem pietvīkums. Viņš pameta skatienu uz Keitu, un viņas sejas izteiksme vīrieti pārsteidza. Ko īsti tā pauda? Cerību? Gaidas? Viņa nešķita saniknota par to, ka bijušais draugs aizskāris šo tematu.
- Apspriedīsim to vēlāk, Vaimen. - Hazēliuss ļāva rokai noslīdēt no pleca un pievērsās Vordlo. - Tonij, rādās, ka misters Fords tomēr piedalīsies nākamajā "Izabellas" darbināšanā.
Vecākais izlūkošanas virsnieks neatbildēja. Bezkaislīgajā sejā nepakustējās ne muskulītis, acis vērās taisni uz priekšu.
- Tonij?
- Klausos, ser, - atskanēja samocīta atbilde. - Saprotu, ser.