Iedams garām Vordlo, Fords uzsvērti ielūkojās vīrietim sejā.
Tas atbildēja skatienam, raudzīdamies saltām, tukšām acīm.
31
KENS DOLBIJS VĒROJA LIELĀS TITĀNA durvis noslīgstam lejup un ar dobju būkšķi noslēdzam ieeju bunkurā. Sejā ievējoja mikls gaiss, kas oda pēc alām, mitriem akmeņiem, sasilušas elektronikas, mašīneļļas un ogļu putekļiem. Viņš ieelpoja. Piesātināta, reibinoša smarža - "Izabellas" smarža.
Zinātnieki rindā gāja uz komandtiltiņa pusi. Dolbijs uzrunāja garāmejošo Hazēliusu.
- Simt četrdesmitajam magnētam deg sarkanā lampiņa, - viņš ieteicās. - Atskanēja brīdinājuma signāls. Tas gan nav nekas no- pietns.'Es pārbaudīšu.
- Cik ilgu laiku tas aizņems? - Hazēliuss apprasījās.
- Nepilnu stundu.
Hazēliuss maigi paplikšķināja zinātniekam pa muguru.
- Kad pabeigsi, Ken, ziņo. Neļaušu ieslēgt "Izabellu", pirms nebūsi ar mums sazinājies.
Dolbijs pamāja. Viņš stāvēja plašajā alā, kamēr visi pārējie sagāja komandtiltiņā, un durvis aizvērās ar klaudzienu, kas atbalsojās angāram līdzīgajā pazemes telpā.
Troksnis pamazām noklusa. Dolbijs atkal ievilka plaušās gaisu. Viņš bija "Izabellas" izstrādes projektēšanas grupas vadītājs. Grupā ietilpa ducis inženierzinātnes doktoru un teju simts nolīgtu projektētāju, kas rasēja un veidoja konkrētas apakšsistēmas un superdatoru. Lai ari darbā bija iesaisttti daudzi cilvēki, Dolbijs nepārprotami bija tā vadītājs un pielika savu roku it visur. Viņš pārzināja katru "Izabellas" kvadrātcollu, katru izlocīju- mu un katru pagarinājumu, katru izliekumu un katru iedobumu. "Izabella" bija viņa radītais bērns, viņa aparāts.
Ovālā atvere, kas veda "Izabellas' tunelī - un atgādināja vir- tuļa šķēli - mirdzēja maigi zilā gaismiņā. No vārtejas izplūda tvaika strūklas, kas kā čūskas izlocījās virs grīdas, līdz izgaroja. Tunelī tūlīt aiz ieejas varēja redzēt masīvo zilpelēko sienu - vājināta urāna vairogu, aiz kura atradās K-nulle, "Izabellas" sirds.
K-nulle. Nulles koordināta. Tas bija punkts, ne lielāks par kniepadatas galviņu, kurā vielas un antivielas stari, kas traucas ar gaismas ātrumu, saduras un anihilējas tīras enerģijas eksplozijā. Kad "Izabella" darbojās ar simts procentu jaudu, tā bija karstākā un spožākā vieta visā izplatījumā. Simts triljoni grādu. Ja nu vienīgi, Dolbijs smaidīdams pieļāva, pastāvēja cita saprātiga būtņu rase, kas uzbūvējusi vēl lielāku daļiņu paātrinātāju.
Viņš gan sliecās tādu varbūtību apšaubīt.
Lielākā daļa vielas un antivielas sprādzienā radītās enerģijas nekavējoties pārvērtās atpakaļ masā saskaņā ar slaveno Einštei- na formulu E=mc2 un pašķīda kolosālā eksotisku subatomāru daļiņu šaltī; dažas no tām nebija manītas izplatījumā kopš paša Lielā sprādziena laikiem pirms trīspadsmit, komats, septiņiem miljardiem gadu.
Dolbijs aizvēra acis un iztēlojās, ka ir protons, kas riņķo pa apli, supermagnētu dzīts, traucas apkārt, līdz sasniedz 99,999 procentus no gaismas ātruma. Sekundes laikā viņš apskrēja četrdesmit septiņas jūdzes garo apli četrus tūkstošus reižu. Viņš iztēlojās sevi šaujamies apkārt liektajam tunelim neiedomājamā ātrumā, katra magnēta pagrūsts, saņemot trīs miljonus šādu grūdienu sekundē, riņķojot aizvien straujāk un straujāk… No domām vien viņam sareiba galva. Caurulē, kas atradās dkai pus- collas attālumā, pretējā ātrumā riņķoja antiprotonu kūlītis - tas šāvās garām tādā pašā neaptveramā ātrumā.
Dolbijs iztēlojās sadursmes brīdi. Viņa kūli pavirzīja pretī pretimnākošajam kūlim, izraisot tiešu sadursmi nulles koordinātā.
Viela saduras ar antivielu, ceļojot gaismas ātrumā. Daļiņai nonākot K-nullē, viņš juta sadursmi, tīro, absolūto, satriecošo anihilā- ciju. Viņš pārdzima dīvainās jaunās daļiņās, kas izsprāga uz visām pusēm, ietriekdamās daudzajos detektoru slāņos, kas katru daļiņu piefiksēja, skaitīja un izpētīja.
Desmit triljoni daļiņu sekundē.
32
DOLBIJS ATVĒRA ACIS, IZRAUDAMIES no nomoda sapņa, un jutās mazliet muļķīgi. Iztaustījis kabatas, meklējot tajās sīknaudu vai citus feromagnētiskus priekšmetus, viņš devās pāri telpai pie elektriskajām golfa mašīnītēm, kas stāvēja rindā. "Izabellas" supravadītāju magnēti bija tūkstošiem reižu spēcīgāki nekā tie, kas uzstādīti medicīnā lietotajās magnētiskās rezonanses attēlvei- došanas iekārtās. Tie spētu izraut piecu centu monētu cauri ķermenim un izgāzt cilvēkam iekšas ar paša bikšu siksnas sprādzi.
"Izabella" bija bīstama un prasīja cieņas pilnu izturēšanos.
Viņš apsēdās nelielā mašīnītē pie stūres, piespieda podziņu, nospieda sajūga pedāli un ielika pirmajā ātrumā.
So mašīnīti Dolbijs pats bija projektējis. Tas bija simpātisks, smalks aparāts. Lai gan auto spēja izspiest dkai divdesmit piecas jūdzes stundā, tas izmaksāja gandrīz tikpat cik Ferrari Testa- rossa, galvenokārt tāpēc, ka bija gatavots vienīgi no nemagnētis- kiem materiāliem - plastmasas, keramikas un diamagnētiskiem metāliem. Tajā bija sakaru sistēma, borta dators, radaru brīdinājuma sensori un vadāmierīces gan priekšā, gan aizmugurē, gan sānos, radiācijas sensori, feromagnētisku materiālu trauksmes signalizācija un īpaša zemas vibrācijas kravas niša, kurā pārvadāja trauslus zinātniskus instrumentus.
Automašīna traucās pa betona grīdu un iebrauca "Izabellas" tuneļa ovālajā atverē. Līkums bija šaurs, un viņš apstājās.
- Sveicināta, "Izabella".
Dolbijs lēnām uzbrauca uz betona sliedēm, kas stiepās pāri tuneļa grīdai blakus cauruļu līkumiem un vijumiem. Nostājies uz celiņa, viņš ievirzīja riteņus sliedēs un piespieda akseleratoru. Du- bultrinda dienasgaismas spuldžu, kas stiepās pāri griestiem, iekrāsoja visu zaļganzilu. Šaudamies uz priekšu, Dolbijs paskadjās uz resnāko spīdīga alumīnija sakausējuma cauruli, kas ik pēc sešām pēdām bija ar uzmavu pieskrūvēta pie sienas. Tajā bija izveidots vēl lielāks vakuums, nekā atrodams uz Mēness. Tam bija jābūt necaurlaidīgam - ja kaut viens atoms iemalditos nulles koordinātā, sekas būtu tādas pašas kā tad, ja Deitonas autotrasē izskrietu zirgs. Vispārēja katastrofa.
Auto sasniedza maksimālo ātrumu. Gumijas riepas šņāca gropēs. Pēc katrām simts pēdām garām paslīdēja magnēts, kas bija aptīts ap cauruli kā liels virtulis. No katra magnēta, kas bija atdzesēts līdz četrarpus grādiem virs absolūtās nulles, cēlās tvaiks. Dolbijs izbrāzās cauri katram garaiņu mākonim, atstājot aiz sevis tvaika mutuļus, un caurules turpināja stiepties garām.
Laiku pa laikam kreisajā pusē pavīdēja tērauda durvis, kas veda vecajos ogļu tuneļos. Tās bija avārijas izejas - gadījumam, ja notiek kas neparedzēts. Taču nekas tāds neatgadlsies. Tā taču ir "Izabella".
Simt četrdesmitais magnēts atradās astoņu jūdžu attālumā… Divdesmit minūšu brauciens. Nekas nopietns. Dolbijs gandrīz priecājās par šādu izdevību - viņam patika pabūt vienatnē ar savu mašīniti.
- Nav slikti automehāniķa dēliņam no Votsas, vai ne, "Izabella"? - viņš skaļi noteica.
Viņš iedomājās savu tēvu, kurš spēja atdzīvināt jebkuru auto dzinēju. Viņš mūždien knapi savilka galus kopā - gandrīz vai noziegums, ka šāds lielisks mehāniķis nebija varējis izrauties no nabadzības. Dolbijs jau agri bija apņēmies darīt visu, lai izvairītos no tāda paša likteņa, un tas viņam bija izdevies. Septiņu gadu vecumā viņš saņēma no tēva dāvanu - radio konstruktora komplektu. Tas šķita kā brīnums - saskrūvējot un salodējot kopā metāla un plastmasas detaļas, varēja no tām izvilināt skaņu. Kad Dolbijam bija desmit gadu, viņš bija uzbūvējis savu pirmo datoru. Pēc tam viņš uzbūvēja teleskopu, pievienoja paris fotomatricu, pieslēdza to datoram un sāka meklēt asteroīdus. No televizora elektronu lielgabala viņš uzbūvēja uz galda liekamu paātrinātāju. Ar to viņš sasniedza alķlmiķa sapni, kāds nebija pa spēkam pašam Izakam Ņūtonam - apšaudot svina gabaliņu ar elektroniem, kādi pārsimts atomi pārvērtās zeltā. Nabaga tēvs, lai Dievs mielo viņa laipno dvēseli, katru pārpalikušo dolāru no niecīgās algas iztērēja, pirkdams viņam komplektus, konstruktorus un detaļas. Kena Dolbija sapnis bija uzbūvēt vislielāko, visspīdīgāko un visdārgāko aparātu pasaulē.