Tagad tas viņam bija izdevies.
Viņa radītā iekārta bija ideāla - lai arī kāds nelietis ir ielauzies datorā.
Skatienam parādījās simt četrdesmitais magnēts. Dolbijs spēji nobremzēja, un miniatūrais auto apstājās. Viņš izņēma no instrumentu novietnes īpašu klēpjdatoru un iesprauda vadu panelī blakus magnētam. Notupies uz papēžiem un purpinādams zem deguna, viņš sāka darboties ar klēpjdatoru. Atskrūvējis metāla plāksnīti magnēta korpusā, viņš piesprauda magnēta termināļiem ierīci ar diviem vadiņiem, melnu un sarkanu.
Vīrietis ieskatījās datora ekrānā, un viņa seja samācās.
- Tu sasodītā maita!
Kriogēnais sūknis, izolācijas sistēmas sastāvdaļa, bija sācis bojā des.
- Labi, ka laikus tevi pieķēru.
Viņš klusēdams atlika instrumentus mašīnā, iegrūda klēpjdatoru tā neoprēna futrālī un apsēdās pie stūres. Pēc tam paņēma rāciju no priekšējā paneļa un nospieda podziņu.
- Dolbijs izsauc komandtiltiņu.
- Runā Vordlo, - no skaļruņa atskanēja smalcina metāliska balss.
- Iedod man Gregoriju.
Pēc brīža atsaucās Hazēliuss.
- Varat iedarbināt "Izabellu".
- Panelī joprojām deg augstas temperatūras brīdinājuma lampiņa.
Bridis klusuma.
- Gregorij, tu taču zini, ka es nekad neriskētu ar savu iekārtu.
- Labi, likšu, lai iedarbina.
- Būs jāuzstāda jauns kriogēnais sūknis, taču laika ir pietiekami daudz. Pašreizējais izturēs vismaz divas reizes.
Dolbijs beidza sarunu, salika rokas aiz pakauša un atgāzās krēslā, uzstīvēdams pēdas uz priekšējā paneļa. Pilnīgajā klusumā zinātnieks pēc brīža saklausīja klusas skaņas - saspiesta gaisa sistēmas sēkšanu, kriogēno sūkņu dūkšanu, šņākoņu, šķidrajam slāpeklim pārvietojoties pa ārējiem apvalkiem, golfa mašīnī- tes dzinēja kluso tinkšķēšanu, paša kalna tikšķus un čukstus.
Dolbijs aizvēra acis un gaidīja. Pēc brīža klusumā iezumējās iepriekš nedzirdēta skaņa, tā atgādināja pavisam klusu dungo- šanu, balsu dūkoņu; tā bija piesātināta, mazliet baisa.
"Izabella" bija iedarbināta.
Dolbiju pārņēma neaprakstāmas brīnuma, bijības trīsas - viņš izveidojis iekārtu, kas spēja ielūkoties pasaules radīšanas brīdi; aparātu, kas pat spēj rekonstruēt pasaules radīšanas bridi.
Dieva iekārtu.
"Izabellu".
33
FORDS IZSŪCA PĒDĒJĀS RŪGTĀS kafijas paliekas no krūzītes un ieskatījās pulkstenī. Drīz būs pusnakts. "Izabellas" darbināšana bija garš, garlaicīgs process, viena vienīga stundām ilga nebeidzama regulēšana un noņemšanās. Vērodams visus strādājam, viņš lauzīja galvu, kurš no šiem cilvēkiem varētu būt sabo- tieris.
Piesoļoja Hazēliuss.
- Mēs sākam virzīt kūļus vienu otram predm. Turiet acīs vizu- alizētāju - tas ir ekrāns jums priekšā.
Fiziķis nomurmināja pavēli, pēc brīža ekrāna vidū uzradās gaišs punktiņš un no tā uz visām pusēm izšāvās mirdzošas, krāsainas dzirksteles.
Fords pameta ar galvu uz ekrānu.
- Ko šīs krāsas apzīmē?
- Šādi dators pārveido daļiņu sadursmes nulles koordinātā. Katra krāsa apzīmē kādu daļiņas tipu. Joslas apzīmē enerģijas līmeņus, un starveidīgie apveidi ir daļiņu trajektorijas, kad tās atstāj nulles koordinātu. Tā mēs uzskatāmi varam redzēt notiekošo, nav jāmokās ar skaitļu virtenēm.
-Gudri izdomāts.
- Tā bija Volkonska ideja, - Hazēliuss skumji pašūpoja galvu.
Nodimdēja Kena Dolbija balss.
- Deviņdesmit procenti jaudas.
Hazēliuss pacēla Forda tukšo krūzīti.
- Vai ieliet jums vēl vienu?
Fords saviebās.
- Vai jus nevarat te uzstādīt kārtīgu espresso aparātu?
Klusi nosprauslojies, Hazēliuss aizgāja. Zinātnieki klusēdami visu uzmanību veltīja savam darbam, vienīgi Iness bezdarbībā klīda pa telpu un Edelšteins sēdēja stūrī, lasīdams "Finegana vāķi". Atkritumu tvertni pie durvīm pārpildīja vakariņās notiesāto saldēto picu kastes. Baltās virsmas visur izraibināja kafijas krūzīšu atstātie aplīši. Veuve Clicquot pudele joprojām mētājās, atslieta pret sienu.
Pagājušās divpadsmit stundas bijušas garas - neizturami garlaicīgi laika sprīži, ko paretam pārtrauca neprātīgi enerģiskas rosības uzplūdi, kas drīz atkal pārgāja nīkšanā.
- Kūlis stabils, abi stiepjas paralēli. Spožums - četrpadsmit, komats, deviņi triljoni elektronvoltu, - pavēstīja Reja Čena, sagu- musi virs klaviatūras. Tumšie, spīdīgie mati izlija pāri taustiņiem kā nekārtīgs aizkars.
Fords piegāja pie komandtiltiņa paaugstinājuma. Ejot garām Vordlo, kurš atradās savā novērošanas postenī, viņš juta vīrieti tikko jaušami naidīgi pablenžam un atbildes vietā vēsi pasmaidīja. Sargs vēroja viņu un gaidīja.
Atskanēja klusa Hazēliusa balss:
- Līdz deviņdesmit pieciem, Reja.
Pieklusušajā zālē klaudzēja klaviatūras taustiņi.
- Kūlis turas stabili, - Čena ziņoja.
- Hārlan? Kā jauda?
Sentvinsents strauji pacēla seju, krunkainu kā rtiķim.
- Kā paisuma vilnis - vienmērīga un stingra.
- Maikl?
- Pagaidām viss normāli. Bez ekscesiem.
Pusbalsī izteiktā mantra apceļoja telpu, Hazēliuss katram pēc kārtas lika ziņot, pēc tam sāka otro apli. Šāda iztaujāšana noritēja jau stundām ilgi, taču šoreiz Fords juta augam spriedzi.
- Jauda - deviņdesmit pieci procenti, - Dolbijs ziņoja.
- Kūlis stabils. Stiepjas paralēli.
- Spožums - septiņpadsmit triljoni elektronvoltu.
- Tā, ļautiņi, tūlīt iesoļosim neapgūtā teritorijā, - brīdināja Čena, turot rokas uz vadības pults.
- Lai tur kaut pūķi būtu, - Hazēliuss melodiski novilka.
Ekrānā ņudzēja visdažādākās krāsas, it kā attēlotu nemidgi
uzplaukstošu ziedu. Fordu šāda aina gluži vai hipnotizēja. Viņš paskatījās uz Keitu. Sieviete maliņā sēdēja pie tīklam pieslēgta Po- wer Mac un darbojās ar programmu, kuru viņš pazina - tā bija Wolfram's Mathematica. Ekrānā bija redzams sarežģīts ielocīts objekts.
Viņš piegāja un paskatījās viņai pār plecu.
- Vai es netraucēju?
Viņa nopūtās un pagriezās.
- Ne gluži. Es jau grasījos slēgt ārā un paskatīties pēdējo "Izabellas" procesu.
- Kas tas īsti ir? - Fords norādīja uz ekrānu.
- Kalucas-Kleina vienpadsmit dimensiju telpa. Es veicu dažus aprēķinus saistībā ar miniatūrajiem melnajiem caurumiem.
- Dzirdēju, ka "Izabella" izmeklēs iespēju radīt jaudu, izmantojot miniatūros melnos caurumus.
- Jā. Tas ir viens no mūsu projektiem - ja vien jebkad piedabūsim "Izabellu" darboties.