- Kā tas īsd būs?
Viņš pamanīja sievieti aši un nervozi paskatāmies uz Hazēliusu. Abu skatieni zibenīgi sastapās un novērsās.
- Izrādījies, ka ar "Izabellas" jaudu pietiek, lai radītu miniatūrus melnos caurumus. Stīvens Houkings pierādīja, ka miniatūrie melnie caurumi pēc dažām sekundes triljonajām daļām izgaist, radot enerģiju.
- īsi sakot, tie uzsprāgst?
- Jā. Mēs lauzām galvu, kā šo enerģiju iegrožot un iegūt.
- Tātad pastāv iespēja, ka "Izabella" radīs melno caurumu, kas uzsprāgs?
Keita pavēcināja ar roku.
- Ne gluži. Melnie caurumi, kādus radīs "Izabella" - ja vien tas izdosies -, būs tik niecīgi, ka izgaisīs pēc sekundes triljonās daļas, radot daudz mazāk enerģijas par to, kāda rodas, teiksim, pārplīstot ziepju burbulim.
- Taču sprādziens var būt spēcīgāks.
- Ārkārtīgi maz ticams. Es pieņemu, kaut kas tāds varētu notikt gadījumā, ja miniatūrais melnais caurums ilgst, teiksim, vairākas sekundes. Tad tas paliktu pie dzīvības gana ilgi, lai iegūtu mazliet masas un… tad uzsprāgtu.
- Cik spēcīga būtu eksplozija?
- Grūti pateikt. Droši vien tikpat spēcīga, kā uzlaižot gaisā nelielu kodollādiņu.
Pieslīdēja Korkorana un nostājās līdzās Fordam.
- Bet tas nemaz nav baismākais scenārijs, - viņa ieteicās.
- Melisa?
Pacēlusi uzacis, sieviete nevainīgām acīm paraudzījās uz Keitu.
- Es biju sapratusi, ka mēs no Vaimena neko negrasāmies slēpt. - Gaišmate pagriezās pret Fordu. - Daudz baisāka iespēja ir tāda, ka "Izabella" var izveidot pilnīgi stabilu miniatūru melno caurumu. Tādā gadījumā tas noslīdēs lejup uz zemeslodes centru un tur uzkavēsies, nepārtraukti uzsūkdams sevī vielu, līdz vienā jaukā brīdī varēsim pamāt Zemei ardievas.
- Vai tiešām tā var gadīties? - Fords prašņāja.
- Nē, - Keita īgni iejaucās. - Melisa tevi tikai kaitina.
- Deviņdesmit septiņi procenti, - melodiski noskaitīja Dolbijs.
- Spožums - septiņpadsmit, komats, deviņdesmit divi triljoni elektronvoltu.
- Keita? - Fords ierunājās klusākā balsī. - Vai tev nešķiet, ka pat niecīgākā šāda varbūtība ir bīstama? Tā taču var pilnībā iznīcināt planētu.
- Mēs nevaram atteikties no zinātnes kaut kādu neticamu versiju dēļ.
- Vai tev ir vienalga?
Keita noskaitās.
- Nolādēts, Vaimen, protams, nav! Es arī dzīvoju uz šīs planētas. Vai tu domā, es pieļautu tādu risku?
- Ja šāda varbūtība nav vienāda ar nulli, tu tiešām riskē.
- Varbūtība ir nulle. - Viņa pagriezās ar visu krēslu, uzgriezdama viņam muguru.
Fords izslējās taisni un pamanīja sev pievērstu Hazēliusa skatienu. Fiziķis piecēlās no krēsla un, nepiespiesti smaidīdams, devās šurp.
- Vaimen, es kliedēšu jūsu bažas, izklāstot vienu sīciņu faktu. Ja miniatūrie melnie caurumu būtu stabili, mēs tos kopš Lielā sprādziena pieredzētu visur. Vaļsirdīgi runājot, to būtu tik daudz, ka tie jau sen būtu visu aprijuši. Tādējādi fakts, ka mēs joprojām pastāvam, ir apliecinājums miniatūro melno caurumu nestabilitātei.
Korkorana, maliņā stāvēdama, smīkņāja par savu vārdu izraisīto iedarbību.
- Nez kāpēc tas pilnībā neizgaisina manas bažas.
Hazēliuss kā mierinādams uzlika viņam roku uz pleca.
- "Izabella" neradīs melno caurumu, kas iznīcinās visu zemeslodi. Tas nav iespējams. Tas vienkārši nevar notikt.
- Jauda stabila, - Sentvinsents ziņoja.
- Kūļi paralēli. Spožums - astoņpadsmit, komats, divi triljoni elektronvoltu.
Murmināšana kļuva skaļāka. Fords saklausīja iepriekš nedzirdētu troksnīti, kas līdzinājās tālai, klusai dungošanai.
- Dzirdat? - Hazēliuss norādīja. - Šo skaņu rada triljoniem daļiņu, kas traucas visriņķī "Izabellai". Mēs gan nezinām, kāpēc rodas tāds troksnītis, jo kūļi atrodas vakuumā. Tie kaut kādā veidā rada rezonanses radītu vibrāciju, ko tālāk noraida intensīvie magnētiskie lauki.
Gaisotne komandtiltiņā kļuva aizvien saspīlētāka.
- Ken, palaid līdz deviņdesmit deviņiem procentiem, tālāk ne, - Hazēliuss norādīja.
- Lai notiek.
- Reja?
- Spožums mazliet virs deviņpadsmit triljoniem elektronvoltu. Aug.
- Hārlan?
- Stabils, viss kārtībā.
- Maikl?
- Normas robežās.
Otrpus telpas no sava posteņa ierunājās Vordlo. Klusinātajā gaisotnē viņa vārdi izskanēja ārkārtīgi skaļi.
- Mums ir nelūgts viesis.
- Ko? - Hazēliuss pārsteigts izslējās taisni. - Kur?
- Augšā pie ārējā žoga, netālu no lifta. Tūlīt pievilkšu tuvāk.
Hazēliuss lieliem soļiem pienāca klāt, un Fords aši pievienojās. Vienā ekrānā Vordlo priekšā parādījās iezaļgans attēls, ko raidīja augstu kārtī virs lifta novietotā kamera. Ekrānā bija redzams vīrieds, kas nemierīgi staigāja gar žogu.
- Vai vari pievilkt vēl tuvāk?
Vordlo nospieda kādu sviru, un ainu ekrānā nomainīja cita, kuru filmēja kamera no žoga augšpuses.
- Tas ir mācītājs! - iesaucās Hazēliuss.
Rasa Edija izdēdējušais, putnubiedēklim līdzīgais stāvs sastinga, viņš ieķērās ar pirkstiem drāšu žoga caurumos un, savilcis aizdompilnu grimasi, viebdamies lūkojās cauri tam. Viņam aiz muguras mēness meta iezaļganu gaismiņu pāri tuksnesīgajam līdzenumam.
- Es to nokārtošu, - Vordlo piecēlies solīja.
- Tu neko tādu nedarīsi, - Hazēliuss neļāva.
- Viņš ielauzies nepiederošā teritorijā.
- Lai paliek. Viņš ir nekaitīgs, ja mēģinās pārkāpt žogiem, pa skaļruni uzrunā viņu un liec, lai tinas prom.
- Jā, ser.
Hazēliuss pagriezās.
-Ken?
- Turam deviņdesmit deviņu procentu līmenī.
- Kā superdators, Rej?
- Pagaidām viss ir kārtībā. Turas līdzīgi daļiņu plūsmai.
- Ken, palielini par desmitdaļu.
Zieds ekrānā mirguļoja, pletās un liesmoja, zibsnīdams visās varavīksnes krāsās. Fords kā apburts blenza ekrānā.
- Es jau redzu viszemāko rezonanses galu, - Maikls Cečīni ziņoja. - Pamatīgs.
- Palielināt par desmitdaļu, - Hazēliuss pavēlēja.
Mirguļojošais zieds ekrānā kustējās vēl straujāk, un abpus centrālajam punktam parādījās divas tikko redzamas zaigojošas puslodes, kas šāvās uz ārpusi kā plaukstas, kas cenšas kaut ko satvert.
- Visas jaudas sistēmās darbojas normāli, - Sentvinsents teica.
- Vēl desmitdaļu, - Hazēliuss norādīja.
Čena paklabināja tausdņus.
- Es jau redzu. Nulles koordinātā ārkārtīgs laiktelpas liekums.
- Vēl desmitdaļu. - Hazēliusa balss bija rāma, mierīga.
- Re, kur ir! - Čenas sauciens atbalsojās visā komandtiltiņā.
- Redzi? - Keita uzrunāja Fordu. - Melns punktiņš nulles koordinātā. It kā daļiņu plūsma tam izskrien cauri un atgriežas mūsu pasaulē.
- Divdesmit divi, komats, pieci triljoni elektronvoltu. - Pat parasti rāmās Čenas balss izklausījās saspringta.
- Deviņdesmit deviņi, komats, četri procend, stabili.
- Vēl desmitdaļu.
Zieds locījās, valstījās, mētāja krāsu plīvurus un šļakatas. Tumšais punktiņš ekrāna vidū pletās, tā robainās malas trīsuļoja. Negaidot rezonanse metās uz ārpusi, gar ekrāna malām.
Fords pamanīja, ka Hazēliusam pār vaigu norit sviedru lāsīte.