- Tas ir lādēto daļiņu plūsmas avots brīdī, kad sasniegti divdesmit divi, komats, sepdņi triljoni elektronvoltu, - ierunājās Keita Mersera. - Šķiet, mēs tajā brīdī plēšam kopā membrānu.
- Vēl desmitdaļu.
Caurums pletās, dīvaini pulsēdams kā sirds. Viducī tas bija piķa melns. Fords neatņemdamies vērās tajā.
- Nulles koordinātā - bezgalīgs telplaika liekums.
Caurums bija izpleties tik milzīgs, ka aizņēma visu ekrāna vidusdaļu. Fords piepeši ieraudzīja tā dziļumos zibšņus, it kā jūras dzelmē šaudītos zivju bariņš.
- Kā dators? - Hazēliuss asi noprasīja.
- Nestabils, - Čena atzina.
- Vēl desmitdaļu, - Hazēliuss klusā balsī pavēlēja.
Punktiņi vairojās. Dziedošajai dūkoņai, kas pieņēmās spēkā,
pievienojās neredzamas čūskas šņākoņa.
- Dators paliek aizvien juceklīgāks, - Čena aizžņaugtā balsī novilka.
- Kā to saprast?
- Paskaties.
Visi stāvēja pie lielā ekrāna, vienīgi Edelšteins nebija atrāvies no grāmatas. Cauruma vidū kaut kas auga un veidojās, krāsainas kripatiņas un dzirkstis šāvās aizvien ātrāk, uzradās no bezgalīgiem dziļumiem, zaigoja un lāsmoja, pieņēma kādu apveidu. Skats bija tik neparasts, ka Fords nebija pārliecināts, vai prāts to interpretē pareizi.
Hazēliuss pievilka tuvāk tastatūru un ieklabināja pavēli.
- "Izabellai" kļūst aizvien grūtāk pārvaldīt datu plūsmu. Rej, atslēdz kontrolsummu rēķināšanu - samazināsim procesora noslodzi.
- Stop! - Dolbijs iejaucās. - Tā taču ir mūsu savlaicīgā brīdinājuma sistēma!
- Tā ir mūsu otršķirīgā rezerves sistēma. Rej, lūdzu, dari, kā likts.
Čena ievadīja komandu.
- Dators joprojām uzvedas jokaini, Gregorij.
- Es esmu Kena pusē. Manuprāt, vajadzētu ieslēgt kontrolsummu rēķināšanu no jauna, - Keita iestarpināja.
- Pagaidām ne. Vēl desmitdaļu, Ken.
Vīrietis vilcinājās.
-Vēl desmitdaļu.
- Lai notiek, - Dolbijs nepārliecināti piekrita.
- Hārlan?
- Jauda spēcīga un stabila.
- Reja?
Čena atbildēja spalgā balsī:
- Viss sākas no gala. Dators atkal čakarējas - gluži tāpat kā agrāk Volkonskim.
Mirguļošana pieņēmās spēkā.
Ierunājās Cečīni:
- Kūļi joprojām paralēli. Spožums - divdesmit četri, komats, deviņi triljoni elektronvoltu. Stingri un nokoncentrēti.
-Jauda deviņdesmit deviņi, komats, astoņi, - Čena teica.
- Vēl desmitdaļu.
Ierunājās Dolbijs, viņa parasti lakoniskā balss bija neraksturīgi aizžņaugta.
-Gregorij, vai tu esi pārliec…
- Vēl desmitdaļu!
- Es zaudēju vadību, - Čena gremzās. - Es vairs nevaru noturēt. Viss sākas no gala.
- Tas nevar būt! Palielini vēl par desmitdaļu!
- Tuvojamies deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, - mazliet trīsošā balsī apliecināja Čena.
Zumēšana kļuva skaļāka, un Fordam tā atgādināja monolīta radīto dūkoņu, balsu korim līdzīgās skaņas filmā "2001: Kosmosa odiseja".
- Palielini līdz deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit pieci.
- Viss! Es vairs nevaru ievadīt datus! - Čena iecirtīgi atmeta galvu, un tumšie mati izrisa pāri mugurai.
Fords stāvēja blakus pārējiem, turpat aiz Hazēliusa, Cečīni, Čenas un Sentvinsenta. Visi četri bija kā piekalti savu datoru tastatūrām. Attēls, neizprotamais caurums vizualizētāja vidū, bija pieņēmies spēkā, tas mirguļoja vēl ātrāk, iekšā un ārā šaudījās violetas un tumši sarkanas šautriņas.
Tas izskatījās gluži vai dzīvs.
- Mans Dievs! - Fords, pats neapjauzdams, izdvesa. - Kas tas ir?
- Datorvīruss ar novēlotu iedarbību, - sausi noteica Edelšteins, pat nepacēlis acis no grāmatas.
Nākamajā mirklī vizualizētāja ekrāns izdzisa.
- Nē! Kungs tētīt, tikai ne to! - Hazēliuss ievaidējās.
Ekrāna vidū parādījās viens vārds.
SVEICINĀTI.
Hazēliuss uzplāja ar plaukstu pa tastatūru.
- Velns parāvis!
- Dators uzkāries! - Čena ziņoja.
Dolbijs pagriezās pret Čenu.
- Tūlīt pat slēdzam ārā, Reja!
- Nē! - Hazēliuss pagriezās pret viņu. - Laižam līdz simts procentiem.
- Vai tu esi prātu zaudējis? - Dolbijs iekaucās.
Hazēliuss piepeši vienā acumirklī tapa pavisam rāms.
- Ken, mums jāatrod šī ļaunprātīgā programmatūra. Tā, šķiet, ir robotprogrammatūra un pārvietojas. Galvenajā datorā tās nav. Kur tā ir? Detektoros ir iebūvēd mikroprocesori - vīruss pārvietojas detektoros. Un tas nozīmē, ka mēs varam to atrast. Mēs varam nošķirt katra detektora izdalītos datus un izpētīt tos atsevišķi. Vai taisnība, Reja?
- Bez šaubām. Spīdoša doma.
- Dieva dēļ! - sviedriem noplūdušais Dolbijs pretojās. - Tas ir kā lidot uz aklo. Ja kūļi novirzīsies no trajektorijām, tie var ietriekties te un uzlaist mūs visus pie velna vecāsmātes - un piedevām vēl sacepināt divsimt piecdesmit miljonus dolāru vērtus detektorus.
- Keita? - Hazēliuss jautāja.
- Es tevi visā atbalstu, Gregorij.
- Līdz simtam, Rej, - Hazēliuss vēsi norādīja.
-Labi.
Dolbijs metās pie tastatūras, taču Hazēliuss nostājās viņam priekšā, aizšķērsodams ceļu.
- Ken, uzklausi mani! - Hazēliuss strauji bēra. - Ja dators taisītos uzsprāgt, tas jau sen būtu noticis. Kontrolprogrammatūra joprojām darbojas. Mēs dkai to neredzam. Desmit minūtēs es to atradīšu.
- Neies krastā.
- Tad piecās. Lūdzu. Tas nav mans untums. Direktora asistente ir ar mani vienisprātis. Šeit noteicēji esam mēs.
- Pār šo aparatūru vienīgais noteicējs esmu es. - Smagi elsdams, Dolbijs pablenza uz Hazēliusu, pablenza uz Merseru, tad pagriezās, nolaidis rokas gar sāniem un savilcis plaukstas dūrēs.
Hazēliuss nepakustējies ierunājās:
- Keita, izmēģināsim to, ko pirmīt apspriedām. Ievadi jebkuru jautājumu. Paraudzīsim, vai varēsim piedabūt to aprunādes.
- Sasodīts, kāda jēga uzdot tam jautājumus? - Dolbijs pagriezās. - Tā nav nekāda tērzēšanas programma!
- Varbūt izdosies izsekot izvades datiem līdz to avotam - līdz ļaunprātīgajai programmatūrai.
Dolbijs klusi blenza viņā.
- Reja, - Hazēliuss uzrunāja sievieti, - ja mani datu izvadi, pariņķo pa detektoriem, pameklē signālu.
- Skaidrs. - Čena pielēca no konsoles, piegāja pie citas darbstacijas un sāka klabināt taustiņus.
Pārējie stāvēja gandrīz kā paralizēti, kā šokā. Fords pamanīja, ka Edelšteins beidzot nolicis malā grāmatu un viņa acīs pavīd ieinteresētības atblāzma.
Hazēliuss un Dolbijs turpināja morālo dueli, Hazēliuss aizšķērsoja zinātniekam ceļu uz vadības puld.
Arī jūs esat sveicināts, Keita ierakstīja.
LED ekrāns virs konsoles noraustījās un izdzisa. Parādījās atbilde.
Priecājos ar jums aprunāties.
- Tas atbild! - Keita sauca.
- Vai tu piefiksēji, Reja? - Hazēliuss uzsauca.
- Jā, - Čena priecīgi attrauca. - Izvades plūsmā kaut kas aizdomīgs. Tev taisnība, tas patiešām nāk no detektora! Rokā ir! Esam atraduši! Turpiniet!
Aries priecājos ar jums aprunāties, Keita ierakstīja.
- Jēzus, ko lai es saku tālāk?
- Pajautā, kas viņš ir, - Hazēliuss ieteica.
Kas jūs esat?
Dievs -ja vien mani var tā saukt.
Hazēliuss nicīgi nosprauslojās.