- Stulbie hakeri.
Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to, Keita raksdja.
Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.
Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?
Jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.
Keita atrāva pirkstus no klaviatūras un atliecās taisna.
- Kā sokas, Reja? - Hazēliuss uzsauca Čenai.
- Es meklēju! Turpiniet rakstīt!
Keita iztaisnoja plecus, paliecās uz priekšu un no jauna sāka klabināt taustiņus.
Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.
Čeitina konstante - omega.
To izlasot, Keita pietrūkās kājās, aizšāva plaukstu mutei priekšā un atkāpās no klaviatūras.
- Kas noticis? - Fords taujāja.
- Turpiniet rakstīt! - Čena, sagumusi pār klaviatūru, ieaurojās.
Keita purināja galvu. Viņa bija nobālējusi, turēja plaukstu
priekšā mutei un kāpās prom.
- Nolāpīts, kāpēc nedek ievadīti dati? - Čena ķērca.
Hazēliuss pagriezās pret Fordu.
- Vaimen, strādā Keitas vietā!
Fords piegāja pie klaviatūras. Ja jūs esat Dievs, tad… Ko lai pajautā? Vīrietis aši iedrukāja - kāda ir eksistences jēga?
Tās galējais mērķis man nav zināms.
- Tūlīt būs rokā! - Čena sauca. - Tā tikai turpiniet!
Tad nu gan skaisti, Fords rakstīja. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.
Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.
Kā tā?
Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī- ja mēs patlaban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū -, tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums.
- Labi, - klusā, draudīgā balsī ierunājās Dolbijs. - Jums atvēlētais laiks ir beidzies. Es gribu atgūt "Izabellu".
- Ken, mums vajadzīgs vēl nedaudz laika, - Hazēliuss atteica.
Dolbijs mēģināja paiet garām Hazēliusam, taču fiziķis aizšķērsoja viņam ceļu.
- Uzgaidi mazliet.
- Tūlīt būs! - Čena brēca. - Vēl tikai mirkli, Dieva dēļ!
- Nē! - Dolbijs pretojās. - Es tūdaļ pat slēdzu ārā!
- Ne velna neslēgsi! - Hazēliuss neļāva. - Sasodīts, Vaimen, raksti!
Paskaidrojiet, Fords steigšus rakstīja.
Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? ļa zināt atbildi, kādēļ uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt - pilnīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas.
Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments, Fords rakstīja.
Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.
Dolbijs mēģināja paspraukties garām Hazēliusam, taču fiziķis aizstājās viņam priekšā, nelaizdams garām.
- Turpiniet rakstīt, pēc brīža būs rokā! - Čena ieaurojās, pārlikusi pāri tastatūrai un drudžaini rakstot.
Kas ir Visums? Fords iedrukāja pirmo jautājumu, kas iešāvās prātā. Kas mēs esam? Ko mēs te darām?
Dolbijs metās uz priekšu, pastumdams Hazēliusu sāņus. Hazēliuss attenterēja atpakaļ, taču ātri atguvās un ar pārsteidzošu sparu pagrūda inženieri prom no konsoles.
- Vai tu esi traks? - Dolbijs iebrēcās, pūlēdamies nokratīt uzbrucēju. - Tu sabojāsi manu iekārtu!
Abi cīnījās, sīciņais fiziķis kā pērtiķis iekrampējies turējās pie inženiera platās muguras. Abi vīrieši smagi nogāzās, un krēsls ar blīkšķi atsitās pret grīdu.
Redzot kaudņu, visi pārējie sastinga kā pārakmeņojušies. Neviens nesaprata, ko iesākt.
- Dullais mērgli! - Dolbijs auroja, vārddamies pa grīdu un pūlēdamies atsvabināties no fiziķa, kas bija pieķēries cieši kā dadzis.
Vīruss turpināja virknēt teikumus vizualizētāja ekrānā.
Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo beidzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt - jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?
- Laid mani vaļā! - Dolbijs spiedza.
- Palīdziet taču man! - Hazēliuss sauca. - Neļaujiet viņam aizskart klaviatūru!
Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? prašņāja Fords. Vai mēs visi esam datorā?
Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss notiekošais - krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana - to radu es domādams.
- Noķēru! - Čena uzvaroši iesaucās. - Es… paga! Sasodīts, kas tad tas?!
Ko tu domā? Fords tincināja.
Spēcīgi pagriezies, Dolbijs izrāvās no Hazēliusa skavām un metās pie konsoles.
- Nē! - Hazēliuss kliedza. - Neslēdz ārā! Pagaidi!
Dolbijs atgāzās krēslā, smagi elsodams.
- Izslēgšanas procedūra sākta.
Dziedošā dūkoņa, kas pildīja telpu, lēnām izdzisa, ekrāns Forda acu priekšā noraustījās, vārdi izgaisa. Viņš vēl paguva ar acs kaktiņu saskatīt kādu pārdabisku apveidu, kas uzradās un tikpat zibenīgi pazuda punktiņā ekrāna vidū, un tad ekrāns satumsa.
Hazēliuss paraustīja plecus, sakārtoja apģērbu, notrausa putekļus no pleciem un pagriezās pret Čenu, rāmā balsi jautādams:
- Reja, vai tev izdevās noteikt avotu?
Čena blenza viņā ar tukšu sejas izteiksmi.
- Reja?
-Jā, - viņa atžilba. - Jā, izdevās.
- Nu? Kurā procesorā tas ir?
- Nevienā.
Zālē iestājās klusums.
- Kā tas jāsaprot - nevienā?
- Tas nāk no nulles koordinātas.
- Ko tu stāsd?
- Es jau visu pateicu. Dati nāca tieši no laiktelpas cauruma nulles koordinātā.
Satricinošajā klusumā Fords ar acīm sameklēja Keitu, kas vientuļa un sastingusi stāvēja komandtiltiņa malā. Viņš ātri piegāja klāt un klusā balsī uzrunāja sievied:
- Keita? Vai tev kas kaiš?
- Tas zināja, - viņa nobālusi čukstēja. - Tas zināja.
Viņa uzmeklēja Forda roku un sakļāva ap to drebošu plaukstu.
34
EDIJS IZNĀCA NO TREILERA AR DVIELI pār plecu, turēdams rokā skūšanās piederumus, un pablenza uz nesašķirotajiem apģērbiem, kas bija atsūtīti šīs nedēļas laikā. Pēc pusnakts brauciena uz galdkalnu viņš nebija varējis aizmigt un lielāko daļu nakts pavadījis internetā, uzturēdamies dažādās kristīgas ievirzes interneta tērzētavās.
Viņš pāris reižu parāva sūkņa sviru un ar saujām vēso ūdeni un uzšļakstīja sev uz sejas, lai pamēģinātu atžilbt. Galva pēc bezmiega nakts dūca.
Edijs uzklāja uz vaigiem putas un noskuvās, pēc tam noskaloja bārdas nazi vanniņā un izgāza ūdeni zemē. Viņš vēroja, kā tas iesūcas smiltts, atstādams putu kumšķus. Pēkšņi acu priekšā atausa Lorenco asinis uz zemes, un, panikas pārņemts, viņš ar pūlēm aizgainīja šo ainu. Dievs bija sodījis Lorenco, nevis Ediju. Tā nebija viņa vaina, tā bija Dieva griba. Un Dievs nekad nerīkojās bezmērķīgi. Viņa plānā ietilpa ari projekts "Izabella"… un Hazēliuss.
Hazēliuss. Edijs lāgu lāgiem pārlūkoja prātā vakardienas sarunu un ikreiz, to atceroties, piesarka. Rokas iedrebējās. Viņš vēl un vēlreiz pārdomāja savus vārdus, mainīja un izvērtēja tos, lauzīdams galvu, ko vēl būtu vajadzējis pateikt, un katru reizi viņa
runa iztēlē kļuva aizvien garāka, daiļrunīgāka, taisnīga sašutuma pārpilnāka. Hazēliuss visu priekšā viņu nosauca par kukaini, par baktēriju - tikai tāpēc, ka Edijs bija kristietis. Tieši šādu cilvēku - sekulārā humānisma tempļa augstā priestera - dēļ Amerika bija tā pagrimusi.