Edija skatiens aizklīda pie iepriekšējā dienā atvestajām kastēm. Tā kā Lorenco vairs nebija, darba kļuvis daudz vairāk. Ceturtdiena bija "drēbju diena", kad Edijs izdalīja indiāņiem apģērbu par brīvu. Mācītājam bija izdevies virtuāli vienoties ar pusduci Arkanzasas un Teksasas baznīcu, kas vāca lietotu apģērbu un nosūtīja viņam, lai izdalītu trūcīgajām ģimenēm.
Edijs ar spalvu nazīti atvēra vienas kastes vāku un sāka šķirot nožēlojamo pienesumu, izvilka no kastes te jaku, te džinsa bikses, izlika tās uz drēbju pakaramajiem vai izklāja uz plastmasas galdiem pie siena šķūņa. Viņš darbojās rīta vēsumā, šķiroja, karināja, locīja. Tālumā slējās Sarkanā galdkalna milzīgais apveids, rīta agrumā iekrāsots violets. Prāts nerimās riņķot ap Hazēliusu, vairākas reizes pārskatot vakardienas sarunu. Dievs bija parādījis, ko var izdarīt ar tādu zaimotāju kā Lorenco. Bail pat domāt, ko Viņš izstrādās ar Hazēliusu.
Edijs pacēla acis pret galdkalna aprisēm, kas draudīgi slējās pret debesim, un atcerējās pagājušās nakts tumsu, vientulību, tukšumu. Augstsprieguma vadu zumēšanu un sprakšķēšanu, ozona smaržu. Sātana klātbūtne tur bija jūtama bezmaz fiziski.
Putekļu mākonītis pie apvāršņa vēstīja, ka šurp brauc kāds transporta līdzeklis. Acis miegdams, Edijs lūkojās austošajā saulē, un drīz no putekļiem iznira pikaps, kas čīkstēdams kratījās pa grambaino ceļu. Nodrebējis auto apstājās treilera priekšā, un no mašīnas izkāpa drukna indiāniete ar diviem zēniem. Vienam rokā bija "Zvaigžņu karu" automāts, otram plastmasas Uzi mašīnpistole. Puikas uzreiz aizdrāzās balandām noaugušajā laukā spēlēt karinu. Rass sekoja puisēniem ar skatienu, atcerēdamies, ka paša dēls uzaug bez tēva, un juta dusmas kāpjam augšup.
- Sveiki, mācītāj! Kā sviežas? - sieviete jautri sasveicinājās.
- Kristus vārdā sveicināta, Mjūriela, - Edijs atņēma.
- Kas šodien ienācies?
- Apskati pati. - Acis atkal aizklīda pie zēniem, kas apšaudīja viens otru, slēpdamies aiz vībotņu puduriem.
Ietrinkšķējās zvans, ko viņš bija uzstādījis pie treilera, vēstīdams, ka zvana tālrunis. Edijs ieskrēja treileri un grāmatu kaudzē meklēja klausuli.
- Hallo! - viņš ierunājās bez elpas. Viņam gandrīz neviens nezvanīja.
- Vai sludinātājs Rass Edijs? - Zvanīja mācītājs Dons Speitss.
- Labrīt, svēto tēv. Lai Kristus ir ar…
- Es gribēju noskaidrot, vai jūs esat vēl kaut ko papēdjis, kā es jums lūdzu?
- Jā, esmu, cienīgtēv. Vakar vakarā es atkal uzbraucu galdkalnā. Mājas un ciemats bija tukši kā izslaucīti. Augstsprieguma līnijas - visas trīs - dūca no pārslodzes. Man mati burtiski slējās stāvus.
- Vai patiesi?
- Un tad ap pusnakti es dzirdēju no pazemes nākam vibrāciju, tādu dziedošu sanoņu. Tā ilga aptuveni desmit minūtes.
- Vai tikāt pāri žogam?
- Es… Es neuzdrošinājos.
Atkal rūciens un ilgs klusums. Edijs dzirdēja piebraucam citus pikapus un kādu saucam viņu vārdā. Viņš nepievērsa tam uzmanību.
- Pastāstīšu, kas mani nomāc, - ierunājās Speitss. - Rīt sešos vakarā televīzijā sāksies mans sarunu šovs "Amerikas apaļais galds", un par tā viesi es esmu uzaicinājis fiziķi no Liberti universitātes. Man ir nepieciešams iegūt svaigu informāciju par projektu "Izabella".
- Es saprotu, mācītāj.
- Kā jau teicu viņdien, jums jāuzrok kaut kas pienācīgs. Jūs esat mans vietējais spiegs. Pašnāvība - tas ir labs sākums, taču ar to vien ir par maz. Mums vajadzīgs kas tāds, ar ko iebiedēt skatītājus. Ar ko zinātnieki patiesībā nodarbojas? Vai notikusi radiācijas noplūde, kā vēsta paklīdušās baumas? Vai viņi patiešām grasās uzlaist gaisā visu zemeslodi?
- Es jau nezināšu…
- Tur jau tā lieta, Ras! Iekļūstiet tur un noskaidrojiet! Ielavie- ties tur, kur nav atļauts, apejiet ar līkumu cilvēka likumu, lai kalpotu Dieva likumam. Es uz jums paļaujos!
- Paldies, mācītāj! Paldies. Es to izdarīšu.
Nolicis klausuli, sludinātājs Rass iznāca spožajā saules gaismā un piegāja pie cilvēkiem, kas izskatīja atvestās drēbes. Tur bija apmēram pusducis, lielākoties vientuļās mātes ar bērniem. Viņš pacēla rokas.
- Ļaudis, diemžēl mums šodien ir jābeidz. Gadījušās svarīgas darīšanas.
Pūliti pārskrēja vilšanās pilna murmināšana, un Edijs jutās nelāgi. Viņš zināja, ka dažas mātes šorīt mērojušas garu ceļa gabalu, lai arī benzīns maksāja dārgi.
Kad visi bija aizbraukuši, Rass izlika plakātu, pavēstot, ka apģērba izdalīšana šodien nenotiks, un iekāpa savā pikapā. Benzīna ceļam turp un atpakaļ no galdkalna nepietiks - bija dkai astotā daļa tvertnes. Izmakšķerējis no kabatas maku, viņš tajā atrada trīs dolārus. Viņš jau bija parādā pārsimts dolāru degvielas uzpildes stacijai Blūgepā un apmēram tikpat daudz Rafrokā. Jālūdz Dievs, lai izdodas tikt līdz Pinjonai un tur uzpildīties - cerībā, ka arī tur izsniegs degvielu uz parāda. Cerības bija diezgan pamatotas - navahi bija dāsni un vienmēr aizdeva naudu.
Nebija vērts braukt uz "Izabellu" dienā - viņu uzreiz pamanīs. Edijs nolēma braukt pēc saulrieta, noslēpt mašīnu aiz Nakaj- rokas tirgotavas un lavīties apkārt tumsā. Bet līdz tam varētu pa- klaiņot gar Pinjonu - varbūt izdosies noskaidrot ko vairāk par vīrieti, kas galdkalnā izdarīja pašnāvību.
Apmierināts Edijs ievilka dziļu elpu. Dievs beidzot bija vērsies pie viņa. Gregorijs Norts Hazēliuss, tas žultainais Kristus nīdējs, bija jāaptur.
35
IEKĀRTOJIES VECĀ ĀDAS KRĒSLĀ atpūtas istabas kaktā, Fords vēroja zinātniekus, kas izmocīti un sašļukuši ieradās no bunkura. Virs apvāršņa izspraucās pirmie saules stari un iespiedās pa ēkas austrumu puses logiem, piepildot telpu ar zeltainu gaismu. Cilvēki klusēdami, mazliet miglainiem skatieniem, ieslīga krēslos. Pēdējais ienāca Hazēliuss. Viņš piešķīla sērkociņu un pielaida uguni pagalēm, kas jau bija sakārtotas kamīnā. Tad ari viņš iegrima krēslā.
Kādu laiku visi sēdēja un klusēja, vienīgais troksnītis telpā bija malkas krakšķi. Visbeidzot Hazēliuss lēni piecēlās kājās. Visu skatieni pavērsās pret viņu. Vīrietis pēc kārtas noskatīja visus savus padotos. Zilās acis bija nogurumā apsārtušas, lūpas sasprindzinājumā sakniebtas.
- Man ir kāds plāns.
Paziņojums neizpelnījās atbildi. Baļķēns kamīnā skaļi nopaukšķēja, un klātesošie visi kā viens salēcās.
- Rīt pusdienlaikā iedarbināsim "Izabellu" atkal, - Hazēliuss turpināja. - Palaidīsim ar simtprocentīgu jaudu. Bet svarīgākais ir tas, ka mēs neslēgsim "Izabellu" ārā, līdz neatradīsim vīrusa avotu.
Kens Dolbijs izņēma mutautiņu un noslaucīja seju.
- Klau, Gregorij, tu gandrīz samaitāji manu iekārtu. Es nepieļaušu, lai tas nodek vēlreiz.
Hazēliuss pielieca galvu.
- Ken, man tev jāatvainojas. Es zinu, ka brīžiem esmu pārāk uzstājīgs. Es biju saniknots, vīlies un izmisis. Es izturējos kā ne- prāfigs. Piedoti!
Viņš izsdepa roku.
Brīdi pavilcinājies, Dolbijs to paspieda.
- Atkal esam draugi?
- Lai nu būtu, - Dolbijs atņurdēja. - Bet tas nemaina faktu, ka es nepieļaušu darbināt "Izabellu" ar simtprocendgu jaudu, līdz novērsīsim šo problēmu ar hakeri.
- Kā, tavuprāt, mēs novērsīsim problēmu, ja nedarbināsim "Izabellu" ar pilnu jaudu?
- Varbūt pienācis laiks atzīt neveiksmi un ziņot Vašingtonai. Lai viņi tiek ar to galā.