Iestājās ilgs klusums. Pēc kāda laika Hazēliuss sacīja:
- Vai vēl kāds vēlas izteikties?
Melisa Korkorana pagriezās pret Dolbiju.
- Ken, ja mēs atzīsim neveiksmi, mūsu karjeras noies podā. Nezinu, kā uz to raugies tu, bet man šis projekts ir vienreizēja izdevība, un es ij negrasos no tā atteikties.
- Vēl kādas domas? - Hazēliuss prašņāja.
Piecēlās Reja Čena, lai gan viņas sīkais augums stāvot neslē- jās daudz augstāk viņas sēdošajiem kolēģiem. Tomēr šis žests piešķīra viņas teiktajam svarīgumu.
- Man ir savs viedoklis. - Viņas tumšo acu skatiens apslīdēja visriņķi galdam. - Es uzaugu dzīvoklītī aiz ķīniešu restorāna Kal- versitijā, Kalifornijas pavalstī. Mana māte nostrādājās vai līdz nāvei, lai es varētu mācīties un absolvēt koledžu. Viņa lepojas ar mani par to, ka es šajā valstī esmu tik augstu izsitusies. Tagad esmu nonākusi te. Visa pasaule mūs vēro. - Sievietei aizlūza balss. - Es drīzāk miršu, nekā padošos. To es gribēju pateikt. Es drīzāk miršu.
Viņa strauji apsēdās.
Neveiklo klusumu pārtrauca Vordlo.
- Es zinu kārtību Enerģētikas departamentā. Ja mēs tagad ziņosim par neveiksmi, mums piesies slēpšanu. Tas nozīmē, ka var iestāties kriminālatbildība.
- Kriminālatbildība? - no telpas otra gala atskanēja Ineša balss. - Dieva dēļ, Tonij, nerunā tādas nejēdzības.
- Es runāju pilnīgi nopietni.
- Tā jau ir tīra panikas celšana. - Ineša bālā seja bija pretrunā ar viņa nevērīgo toni, acis šaudījās ap galdu. - Pat ja tas būtu tiesa, es esmu tikai projekta psihologs. Man nav nekā kopīga ar lēmumu slēpt informāciju.
- Jā, bet jūs par to neziņojāt, - atcirta Vordlo un samiedza acis. - Nemāniet sevi. Jūs kvernēsiet uz apsūdzēto sola kopā ar mums visiem.
Klusumā bija dzirdama putnu vīterošana aiz loga.
- Vai kāds piesliesies Kena domām? - Hazēliuss beidzot vaicāja. - Vai jāmet plinte krūmos un jāziņo par mūsu likstām Vašingtonai?
Neviens nepiekrita.
Dolbijs pavērās apkārt.
- Apdomājiet, kāds risks! - viņš sauca. - Mēs varam pilnīgi sabojāt "Izabellu". Mēs nedrīkstam to darbināt ar pilnu jaudu, taustodes tumsā!
- Tas tiesa, Ken, - Hazēliuss atzina. - Manā plānā tas ir paredzēts. Vai gribi to noklausīties?
- Noklausīties nenozīmē tam piekrist, - Dolbijs spirinājās pretī.
- Saprotams. Kā zināms, "Izabellas" atbalsta iekārtas uztur trīs jaunākie IBM p5 595 serveri. Tu pats tos izvēlējies, Ken. Tie pārvalda telekomunikācijas, elektronisko pastu, vietējo tīklu un vēl šo to. To jauda netiek izmantota pilnībā - trīs šādi serveri varētu uzturēt visu Pentagona datorsistēmu. Mans priekšlikums ir pārkonfigurēt serverus par "Izabellas" rezerves sistēmu. - Viņš pagriezās pret Reju Čenu. - Vai tas ir iespējams?
- Man šķiet, ir. - Viņa aši paskatījās uz Edelšteinu. - Kā tu domā, Alan?
Vīrietis gausi palocīja galvu.
- Kā jUs to iedomājaties? - Dolbijs noprasīja.
- Visgrūtāk būs ar ugunsmūri, - Čena sprieda. - Nāksies apcirst visus sakarus ar ārpasauli, ari telekomunikācijas. Jāatvieno gan fiksēto, gan mobilo tālruņu sakari. Tad saslēgsim serverus kopā un pieslēgsim pa taisno "Izabellai". Tas ir paveicams.
- Nekādu sakaru ar ārpasauli?
- Nekādu, kamēr vien "Izabella" darbojas. Ugunsmūris ir ne- caursitams. Ja programmatūra, kas darbina "Izabellu", samanīs kaut niecīgāko caurumu, tā drošības nolūkos izslēgs iekārtu. Tāpēc mēs esam spiesti atvienot visus sakarus.
-Ken?
Dolbijs bungoja ar pirkstiem pa galdu un rauca pieri.
Hazēliuss pavērās apkārt.
- Vai vēl kāds izteiksies?
Viņa skatiens krita uz Keidi Merseru, kas sēdēja maliņā un sarunā nepiedalījās.
- Keita? Kādas ir tavas domas?
Klusums.
- Keita? Kas ar tevi noticis?
Viņas balss bija teju nedzirdama.
- Tas zināja.
Atkal iestājās klusums. Tad atskanēja Korkoranas možā balss:
- Iespējams, tas nav tik pārsteidzoši, kā liktos. Acīmredzot mums darīšana ar programmai "Elīza" līdzīgu programmu. Kāds vēl atceras programmu "Elīza"?
- Veco FORTRAN programmu no astoņdesmitajiem gadiem? To, kas sarunājās kā psihoanalītiķis?
- To pašu, - Korkorana apstiprināja. - Programma bija vienkārša - tā visu teikto pārvērta jautājumā. Piemēram, jūs rakstāt: "Mana māte mani ienīst". "Elīza" atbild: "Kāpēc jūs domājat, ka māte jūs ienīst?" Drusciņ programmēšanas, un popularitāte nodrošināta.
- Tā nebija "Elīza", - Keita nepiekrita. - Tas zināja, ko es domāju.
- Beigu beigās viss ir diezgan elementāri, - Melisa attrauca, veltīdama otrai sievietei jautru, pārākuma pilnu skatienu. - Ha- keris, kurš radīja šo palēninātas iedarbības vīrusu, zina, ka mēs esam bariņš intelektuālu zinātnieku, vai ne? Viņš zina, ka mūsu domāšana atšķiras no parastu cilvēku domāšanas. Kad tu piedāvāji uzminēt tevis iedomātu skaitli starp viens un desmit, hakeris tamlīdzīgu jautājumu bija paredzējis. Viņš sprieda, ka tu diez vai būsi iedomājusies veselu skaitli vai pat racionālu skaitli. Nē, viņš nolēma, ka tu iedomāsies visus iespējamos skaitļus starp viens un desmit. Kas ir visinteresantākais skaitlis starp viens un desmit? Vai nu n, vai e. Un e ir noslēpumaināks nekā sr.
Viņa sprigani paraudzījās apkārt.
- Un kā varēja uzminēt nākamo jautājumu?
- Pēc tāda paša principa. Kurš nepārprotami ir visdīvainākais skaitlis starp viens un nulle? Viegls jautājums. Čeidna apstāšanās varbūfiba - omega. Vai ne, Alan?
Alans Edelšteins pielieca galvu.
Melisa pievērsa starojošu seju Keitai.
- Redzi?
- Blēņas.
- Ā, tu domā, ka sarunājies ar Dievu?
- Neesi tāda muļķe, - Keita aizkaitināti atcirta. - Es tikai apgalvoju, ka tas zināja.
Iejaucās Reja Čena.
- Piedodiet, ja izteikšos nezinātniski, taču man izdevās izsekot izcelsmi līdz nulles koordinātas vidum. Tas nenāk no detektora vai kādas aparatūras daļas. Tas nāca no tā ērmīgā datu mākonīša laiktelpas plīsumā nulles koordinātā.
- Reja, tu labi zini, ka tas nav iespējams, - Hazēliuss aizrādīja.
- Es stāstu dkai to, ko redzēju pati. Datu mākonīds taisni mūsu detektoros meta bināro kodu. Turklāt bija vērojams enerģijas pārpalikums - no nulles koordinātas izdalījās vairāk enerģijas, nekā tajā ievadīja. Aplēses ir šeit. - Viņa pastūma mapi ar papīriem Hazēliusam.
- Neiespējami. Tas nevar būt!
- Ja? Nu tad vari rēķināt pats. - Čena noplātīja rokas.
- Tieši tāpēc mums tas jāizmēģina vēlreiz, - Hazēliuss norādīja. - Un jāiztiek bez spiediena no malas, bez visādiem termiņiem. Mums jādarbina "Izabella" tik ilgi, kamēr Reja pagūst kārtīgi izsekot sistēmā ielaistajam lēnas iedarbības vīrusam.
Ierunājās Edelšteins:
- To notikumu laikā es biju aizņemts pie trešās konsoles. Vai kādam ir sarunu izraksts? Es gribētu palasīt, ko vīruss mums sastāstīja.
- Kāda tam nozīme? - Hazēliuss nesaprata. Edelšteins paraustīja plecus.
- Māc ziņkāre. Hazēliuss paskatījās apkārt.
- Vai kādam nav līdzi izdrukas?
- Man kaut kur ir, - Čena atcerējās. - Izdrukāju līdz ar pārējiem dadem.
Viņa pačauksdnāja papīrus un izvilka vienu lapu. To paņēma Hazēliuss.
- Nolasiet skaļi, - Sentvinsents lūdza. - Arī es lielāko daļu nedzirdēju.