Fords aizsnaudās un noslīga uz priekšu, klēpjdators noslīdēja no sakrustotajām kājām. Uztrūcies no miega, viņš aizsoļoja uz virtuvi pagatavot kafiju. Viņš nebija gulējis četrdesmit astoņas stundas.
Bērdams pēdējo karotīti filtrā, Fords juta kuņģī ieduramies asas sāpes un atcerējās, ka pēdējās dienās izdzēris krietni daudz kafijas. Viņš pastūma kafijas aparātu malā un izrakņāja bufeti, līdz atrada plauktā ekoloģiskās zaļās tējas kastīd. Divi maisiņi, kas ievilkās desmit minūtes, un viņš atgriezās guļamistabā, nesdams krūzīti ar zaļu šķidrumu. Apsēdies Fords turpināja ievadīt kodu, malkodams karsto, rūgto tēju.
Viņš gribēja pabeigt darbu ātri, lai pagūtu nosnausties un vēlāk doties lejup uz Blekhorsu, lai beidzamo reizi mēģinātu Bigeju atrunāt no protesta akcijas rīkošanas, taču acis miglojās, skatienam šaudoties turp un atpakaļ starp ekrānu un papīru, un viņš nemitīgi pieķēra sevi kļūdāmies.
Fords piespieda sevi koncentrēdes.
Pusvienpadsmitos viņš bija pabeidzis ievadīšanu, atliecās taisni un salīdzināja datu failu ar pierakstiem. Izskatījās, ka viss sakrīt. Viņš saglabāja failu un lika pārveidot datus no heksadecimālās sistēmas uz bināro.
Uzreiz bija skaidrs, ka heksadecimālais kods ir binārais fails - milzīgs blāķis ar nullītēm un vieniniekiem.
Nojautas vadīts, Fords aktivizēja binārās-ASCII pārveidošanas modeli, un, viņam par izbrīnu, ekrānā parādījās vienkāršs teksts.
Apsveicu to, kas šito lasa. Ha-ha! Tavs IQ ir bišķi augstāks nekā parastam cilvēkidiotam.
Labi, es tinu makšķeres no šā trakonama un laižos uz mājām. Nosēdīšos pie teļjuka ar ledusaukstu šņabi un kāsīti un skatīšos, kā mērkaķi dauza būriem restes. Ha-ha! Varbūt vēl uzrakstīšu garu vēstuli Natašas tantei.
Es zinu patiesību, nelgas! Es redzēju cauri šim neprātam!
Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics.
Ha-ha!
P. Volkonskis
Fords divas reizes pārlasīja zīmīti un atspiedās pret sienu. Nesakarīgo, mazliet murgaino teikumu virkni visādā ziņā varētu būt raksdjis psihiski nenosvērts cilvēks. Ko viņš bija domājis ar vārdu "neprāts"? Ļaunprātīgo programmatūru? "Izabellu"? Pašus zinātniekus? Kāpēc viņš iešifrēja zīmīti, nevis atstāja papīra lapiņu?
Un Džo Blics?
Fords ievadīja vārdu Google interneta meklētājā, un tas sniedza miljoniem rezultātu. Izskafijis dažas pirmās interneta vietnes, viņš neieraudzīja nekādu acīs krītošu saistību ar šo gadījumu.
Vīrietis izņēma no portfeļa satelīttālruni un brīdi blenza uz to. Viņš bija maldinājis Lokvudu. Pareizāk sakot, bija tam samelojis. Tagad viņš bija apsolījis Hazēliusam, ka nevienam nestāstīs par vīrusu.
Velns un elle! Kāpēc Fords bija ieņēmis galvā, ka, nokvernējis teju divus gadus klosterī, viņš varētu bez ierunām atgriezties CIP laiku melos un krāpšanā? Labi vismaz, ka varēs Lokvudam pastāstīt par zīmīti. Iespējams, Lokvudam radīsies kāda doma, ko iesākt ar šo noslēpumaino Džo Blicu. Viņš ievadīja numuru.
- Pagājušas vairāk nekā divdesmit četras stundas, - Lokvuds īgni ierunājās, pat nepapūlēdamies sasveicinādes. - Ar ko jūs nodarbojaties?
- Tonakt Volkonska mājā es atradu kādas piezīmes. Nolēmu jums par to pastāstīt.
- Kāpēc nepieminējāt to vakar?
- Tā bija tikai pārplēsta papīra lapa ar kaut kādu programmas kodu. Nezināju, vai tas ir kas īpašs. Taču man izdevās to atšifrēt.
- Nu, un kas tur teikts?
Fords nolasīja zīmītes tekstu.
- Sasodīts, kas tas vēl par Džo Blicu? - Lokvuds bija neizpratnē.
- Cerēju, ka jūs zināsiet.
- Likšu savējiem parakņāties. Un arī par Natašas tanti jānoskaidro.
Fords lēni nolika klausuli. Viņš bija pievērsis uzmanību vēl kādai īpatnībai - nešķita, ka šādu zīmīti varētu būt rakstījis cilvēks, kas grasās izdarīt pašnāvību.
38
AŠI NOSNAUDIES UN IETURĒJIS vēlas pusdienas, Fords kājām devās uz staļļiem. Viņam bija jānokārto svarīgas darīšanas ar Keitu. Viņa Fordam nebija slēpusi patiesību par notiekošo. Tagad pienācis laiks atmaksāt viņai ar līdzīgu atklātību.
Viņš atrada sievieti lejam zirgu silēs ūdeni no šļūtenes. Viņa pacēla galvu. Raižpilnā seja joprojām bija bāla, gandrīz caurspīdīga.
- Paldies, ka galvoji par mani tobrīd, - Fords uzrunāja bijušo draudzeni. - Piedod, ka nostādīju tevi neērtā situācijā.
Viņa pašūpoja galvu.
- Lai nu paliek. Es priecājos, ka man no tevis nekas vairs nav jāslēpj.
Fords stāvēja durvīs, pūlēdamies saņemt dūšu, lai visu izstāstītu. Bija skaidrs, ka Keitai tas būs pamatīgs trieciens. Drosme piepeši izplēnēja. Viņš nolēma pastāstīt vēlāk, pa ceļam.
- Melisas dēļ visi tagad domā, ka mēs esam mīļākie, - Keita paskatījās uz vīrieti. - Viņa ir neciešama. Vispirms skrēja pakaļ Inesam, tad Dolbijam, visbeidzot tev. Viņai vienkārši vajadzētu kārtīgu veci. - Keita izmocīja smaidu. - Jūs varētu vienreiz sapulcēties kopā un vilkt salmiņus.
- Paldies, es atteikšos. - Fords nosēdās uz siena ķīpas. Stallī bija vēss, un gaisā virmoja puteklīši. No skaļruņiem atkal plūda kāda Blondie dziesma.
- Piedod, Vaimen, ka nebiju īpaši pretimnākoša tobrīd, kad tu ieradies. Tomēr gribu pateikt, ka priecājos par tavu atbraukšanu. Mūsu šķiršanās nenotika tā, kā es būtu vēlējusies.
- Jā, iznāca visai nejauki.
- Mēs bijām jauni un dumji. Es kopš tā laika esmu krietni pieņēmusies prātā. Diezgan daudz, dci man.
Fords vēlējās, kaut nebūtu lasījis Keitas dosjē un nezinātu par sāpēm, kuras viņa piedzīvojusi šo gadu laikā.
- Es ari.
Keita pacēla rokas un ļāva tām noslīgt gar sāniem.
- Un te nu mēs atkal esam.
Stāvēdama putekļainajā stallī ar sienu matos, viņa izskatījās tik cerību pilna. Un tik elpu aizraujoši skaista.
- Negribi dodes izjādē? - Fords piedāvāja. - Es gribu vēlreiz apciemot Bigeju.
- Man ir daudz darba…
- Pagājušajā reizē mēs tīri labi sadarbojāmies.
Viņa atglauda matus un pētoši, uzmanīgi noskatīja vīrieti, tad bija ar mieru.
Viņi apsegloja zirgus un devās dienvidrietumu virzienā - pretī smilšakmens klintīm ielejas malā. Keita jāja pirmā, slaidais augums nosvērti turējās zirga mugurā, šūpodamies līdz ar to vienotā, gluži vai erodskā ritmā. Galvā viņa bija uzmaukusi nobružātu austrāliešu kovboja cepuri, un melnie mati plīvoja vējā.
Dievs tētīt, kā lai es to pastāstu?
Tuvojoties galdkalna malai, kur cauri klints plaisai lejup izlauzās Pusnakts taka, Fords piesteidzās viņai blakus. Abi jātnieki apstājās divdesmit pēdu attālumā no klints malas. Keita noraizējusies vērās apvārsnī. Vējš cēlās augšup, ik pa laikam uzbrāzdams neredzamu smilšu mākoni. Fords nospļāvās smiltīs un ērtāk iekārtojās seglos.
- Vai tu joprojām domā par iepriekšējā vakara notikumiem? - viņš taujāja.
- Es par to vien domāju. Vaimen, kā tas varēja uzminēt skaitļus?
- Nezinu.
Viņa lūkojās pāri plašajam, sarkanajam tuksnesim, kas aizstiepās līdz zilajiem kalniem un mākoņos ietītajai bezgalībai.
- Redzot šādu ainavu, nav grūti ticēt Dievam, - viņa klusi sacīja. - Galu galā - kas zina, varbūt mēs patiesi runājām ar Dievu.
Viņa atglauda matus no sejas un skumīgi uzsmaidīja ceļabiedram.