Fords bija izbrīnīts. Šī Keita stipri atšķiras no skarbas sportistes, kādu viņš atcerējās no studiju laikiem. Viņš atkal sevi pieķēra gudrojam, kas gan ar Keitu atgadījies šajos divos gados, par kuriem nebija nekādu ziņu.
39
BUKERS KROLIJS IEGRŪDA ZOBOS Churchill cigāru un, pieliecies pie snūkera galda, notēmēja ar kiju. Apmierināts ar redzēto, viņš apņēmīgi uzsita pa balto bumbiņu un vēroja, kā tā izgrūsta pārējās.
- Lieliski, - novērtēja pretspēlētājs, skatīdamies, kā trīs bumbiņas cita aiz citas iebirst pītajā ādas kabadņā.
Aiz šaurās logu rindas saulē spīguļoja upe. Ceturtdienas rīts Potomac klubā bija patīkams, lielākā daļa kluba biedru bija darbā. Arī Krolijs atradās darbā, vismaz viņš pats tā uzskatīja. Viņš izklaidēja potenciālo klientu, kam piederēja saliņu virkne pie Hate- rasa raga un kurš vēlējās, lai valsts par divdesmit miljoniem uzceļ tiltu uz salu. Tilts viņa zemesgabalu vērtību divkāršotu, pat trīskāršotu. Krolijam šāds uzdevums bija tīrā bērnu spēle. Jaunākais senators no Ziemeļkarolīnas bija palicis viņam parādā pēc brauciena uz Skotijas pilsētas Sentendrjūsas slavenajiem golfa laukumiem, un uz šo cilvēku varēja paļauties - viņš bUs uzticams un ar labu atmiņu attiecībā uz izdarītajiem pakalpojumiem. Viens tālruņa zvans, finansiāls ieguldījums kādā ar šo gadījumu pilnīgi nesaistītā likumprojektā, un Krolijs nekustamo īpašumu attīstītājam nopelnīs miljoniem dolāru, pats tikām iebāzdams kabatā ar septiņiem cipariem rakstāmu honorāru. Ja Aļaska varēja atļauties tiltu kaut kur ellē ratā, arī Ziemeļkarolīnai tāds tiks.
Viņš vēroja, kā attīstītājs mērķē. Šis cilvēks nāca no tās īpašas dienvidu pavalstu cilts, kuriem bija trīs uzvārdi un romiešu cipars beigās. Viņa vārds bija Safords - Safords Montegjū Makgrats III. Makgrats bija cēlies senas skotu un īru dzimtas. Slaids, garš, gaišmatains Dienvidu muižniecības eksemplārs. Citiem vārdiem sakot, dumjš kā jauns teļš. Lai arī Makgrats tēloja izpratni par Vašingtonas nerakstītajiem likumiem, nebija grūd saredzēt aiz pā- ķiski atļukušās auss aizspraustos salmus. Krolijam radās nojauta, ka šis vīrieds par honorāru cīnīsies kā futbolisti par bumbu divus jardus no piezemēšanas zonas. Šāda tipa jaunekļiem bija jāiznāk no kaulēšanās ar sajūtu, ka predniekam licis ēst zemi, pretējā gadījumā viņam šovakar gultā nestāvēs.
- Kā klājas senatoram Strethemam? - Makgrats apvaicājās, it kā veco nelied pazītu.
- Labi, tīri labi. - Nav šaubu, ka vecais zēns bauda pusdienās Gerber zirņu putru un sūc Etisure šķidro maltīd caur salmiņu. Patiesībā Krolijs nekad nebija strādājis kopā ar veco senatoru Stret- hemu - viņš nopirka firmu Stratham & Co. tad, kad Strehems jau bija aizgājis pensijā. Līdz ar firmas iegādi viņš bija ieguvis cienījamu auru, sasaisti ar vecajiem labajiem laikiem, kas viņu ērti izcēla visu pārējo Keistrītas lobistu vidū, kuri bija saradušies pēc pēdējām vēlēšanām kā sēņu bariņš pēc lietus.
Nākamais Makgrata sidens aiztrieca bumbiņu gar stūri, tā palēcās pie atveres un aizslīdēja pa filcu. Vīrietis iztaisnojās un saknieba lūpas.
Krolijs varētu pretinieku samalt miltos ar aizvērtām acīm, taču tas nebūtu pareizi. Nē, labāk palikt mazliet priekšā visu spēli un pašās beigās zaudēt. Jānoslēdz darījums līdz ar pretinieka triumfa uzplūdiem.
Nākamajā reizē viņš aizsita bumbiņu garām, taču tikai mazliet, lai izskatttos ticami.
- Tā nekas, - Makgrats noteica. Viņš izpūta pamatīgu dūmu mākoni, nolika cigāru uz marmora pelnutrauka, pieliecās un notēmēja. Tad sita. Vīrieds acīmredzot bija sevi iztēlojies par prasmīgu pUla spēlētāju, taču snūkera spēlē viņam trūka smalkas lietpratības. Tomēr sitiens bija viegls, un bumbiņu ieripināt kabatā nebija grūti.
- Fūū… - Krolijs novilka. - Jūs, Saford, vēl liksiet man pasvīst.
Ienāca kalpotājs ar sudraba paplāti, uz kuras bija zīmite.
- Mister Krolij?
Krolijs ar plašu žestu paņēma zīmīti un smaidot nodomāja - kluba vadība joprojām izmanto vecumveco sistēmu. Pa kluba gaiteņiem slīdēja padzīvojušu nēģeru armija, iznēsādama zīmītes uz sudraba paplātes - nu gluži kā pirms Pilsoņu kara. Saņemt zīmīti uz sudraba paplātes bija nesalīdzināmi cienīgāk, nekā grābstīties pēc pļerkstoša mobilā tālruņa.
- Atvainojiet, Saford. - Krolijs atlocīja lapiņu. Tajā bija rakstīts: "Delberts Jazijs, Navahu nācijas padomes priekšsēdētājs, 11.35. Lūdzu, piezvaniet, cik drīz varat." Un tālruņa numurs.
Lencot paredzamo klientu, Krolijam patika izrādīt, ka viņam ir vismaz viens vēl svarīgāks klients. Cilvēki nicināja tos, kuriem viņi bija galvenie un nozīmīgākie klienti.
- Ārkārtīgi atvainojos, Saford. Man katrā ziņā jāpiezvana. Tikām, lūdzu, pasūtiet mums abiem pa glāzei martīni.
Viņš aizgāja uz vienu no vecajām ozolkoka tālruņu kabīnēm, kas bija atrodamas katrā stāvā, aizvēra durvis un sastādīja numuru. Pēc brīža klausulē atskanēja Delberta Jazija balss.
- Mister Buker Krolij? - Navahu indiāņa balss skanēja vārgi, drebelīgi, it kā lidotu šurp no pašas Timbuktu.
- Kā klājas, mister Jazij? - Krolijs runāja draudzīgā, taču atturīgā balsī.
Klusuma brīdis.
- Atgadījies kas neparedzēts. Vai esat dzirdējis par sludinātāju Donu Speitsu?
- Bez šaubām, esmu.
- Viņa nolasītais sprediķis ir sacēlis pamatīgu jezgu šeit, mūsu ļaužu vidū. Kā zināt, navahu nācijas teritorijā misionāri darbojas idn aktīvi. Tagad dzirdu, ka arī Vašingtonā var rasties zināmas grūdbas.
- Jā, - Krolijs atteica. - Tā tas ir.
- Man šķiet, tas projektam "Izabella" var sagādāt nopietnas nepatikšanas.
- Katrā ziņā. - Krolijs piekrita.
Viņš bija zvanījis Speitsam labi ja pirms nedēļas. Šis būs viens no viņa karjeras šedevriem.
- Ko mēs, mister Krolij, varētu iesākt?
Krolijs ļāva klusumam ievilkties.
- Nu, diez vai es varu kaut ko iesākt. Man bija radies iespaids, ka jums mani pakalpojumi nav vajadzīgi.
- Mūsu līguma termiņš beidzas pēc sešām nedēļām. Jums honorārs izmaksāts līdz pirmajam novembrim.
- Mister Jazij, mēs neesam māju izīrētāju kantoris. Šādi Vašingtonā darīšanas nekārto. Diemžēl. Mūsu darbs pie projekta "Izabella", par lielu nožēlu, ir noslēdzies.
Krakšķis, šņāciens.
- Zaudēt valsts īres naudu par projektu "Izabella" navahu nācijai būtu liels trieciens.
Krolijs turēja klausuli pie auss un neteica ne vārda.
- Man stāsta, ka Speitss rītvakar savā televīzijas pārraidē atkal gānīs projektu "Izabella". Klīst baumas, ka "Izabellai" uzbrukušas visādas ķibeles. Viens no zinātniekiem izdarījis pašnāvību. Mister Krolij, es apspriedīšos ar cilts padomi par iespēju atjaunot mūsu līgumu. Mums tomēr būs nepieciešama jūsu palīdzība.
- Man ļoti žēl, mister Jazij, taču jūsu vieta klientu sarakstā jau ir aizpildīta. Man nudien gaužām žēl Tomēr, ja neiebilstat, atgādināšu, ka es jūs par šādu iespējamību jau brīdināju. No sirds nožēloju šādu iznākumu - gan no personiskā, gan no profesionālā viedokļa. Varbūt jums izdosies sameklēt kādu citu firmu, kas uzņemtos šo lietu? Es varu ieteikt vairākas kompānijas.
Klusumu klausulē pārtrauca vienīgi sprakšķi. Krolijs izdzirdēja tikko saklausāmu spokainu sarunu, kas norisinājās paralēli. Johaidī, kas viņiem par tālruņu sistēmu? Vai tikai turienes tālruņu līnijas nav uzstādītas vēl deviņpadsmitajā gadsimtā?