- Paietu pārāk ilgs laiks, līdz cita firma izprastu lietas būtību. Mums nepieciešama Crawley and Stratham. Mums esat nepieciešams jūs.
Mums esat nepieciešams jūs. Kungs tētīt, tas viņa ausīm bija kā liega melodija.
- Man neizsakāmi žēl, mister Jazij. Šādai lietai jāatvēl īpašs cilvēks, kas nodarbotos galvenokārt ar to. Darbs būtu ārkārtīgi intensīvs. Un mēs esam aizņemti līdz ārprātam. Lai no jauna uzņemtos šo lietu… Tas nozīmētu, ka jāpieņem darbā papildu cilvēki, varbūt pat jānoīrē papildu telpas.
- Mēs labprāt…
Krolijs viņu pārtrauca.
- Mister Jazij, man no tiesas ārkārtīgi jāatvainojas, taču mani gaida svarīgas lietišķas pusdienas. Vai jūs būtu tik laipns un piezvanītu man pirmdien pēcpusdienā, ap četriem pēc mūsu laika? Es tiešām gribētu jums palīdzēt un apsolos visu labi apdomāt. Rītvakar noskatīšos Speitsa sarunu šovu, jūs ar cilts padomi varētu darīt to pašu, lai mums rastos lielāka skaidrība par pretējo pusi. Parunāsim pirmdien.
Vīrieds izgāja no kabīnes, apstājās, lai aizdedzinātu nodzisušo cigāru, un ievilka dziļu dūmu. Tas bija kā saldas, reibinošas smaržas. Visa cilts padome skatīsies pārraidi - tas tik ir numurs! Jācer, ka Speitss sarīkos iespaidīgu izrādi.
Viņš ieslīdēja biljarda istabā, atstādams aiz sevis dūmu vērpeti un juzdamies septiņas pēdas garš. Taču, ieraugot Safordu noliekušos pie galda un pētot bumbiņu izkārtojumu no dažādiem leņķiem, Krolijam iedzēla aizkaitinājums. Laiks nogriezt āķi.
Bija Krolija kārta sist, un Safords muļķīgā kārtā bija novietojis balto bumbiņu tā, lai pretinieks varētu iesist citu bumbiņu starp balto un mērķa bumbiņu.
Pēc piecām minūtēm mačs bija galā. Safords bija ar kaunu zaudējis.
- Re, kā, - Safords novilka, paņēma martīni glāzi un sadūšojās pasmaidīt. - šaubos, Buker, vai būšu ar mieru vēl kādreiz spēlēt ar jums biljardu. - Viņš izmocīja liekuļotu smiekliņu. - Tagad parunāsim par honorāru, - viņš turpināja balsi, kas piederētos kovboju filmām. - Jūsu vēstulē minēto summu mēs pat nevaram apspriest. Mūsu budžets tādu nesedz. Turklāt, ja atļauts runāt vaļsirdīgi, es neesmu pārliecināts, ka tā ir adekvāta paredzamajam nepieciešamajam darbam.
Krolijs atlika kiju statīvā un ielidināja cigāru smilšu spaini. Viņš pagāja garām savai martīni glāzei, pat nepūlēdamies to paņemt rokās, un, galvu nepagriezis, izmeta:
- Diemžēl man gadījušās svarīgas darīšanas, Saford. Tālab esmu spiests atcelt mūsu pusdienas.
Tajā brīdī viņš pagriezās, lai pa tīksminātos par nekustamo īpašumu attīstītāja sejas izteiksmi. Vīrietis stāvēja, turēdams kiju, cigāru, martīni glāzi, un izskatījās tā, it kā viņam būtu uzplīkšķināts pa pakausi.
- Ja pārdomāsiet par honorāru, piezvaniet man, - Krolijs piebilda, izsoļodams pa durvīm.
Safordam Montegjū Makgratam III šonakt gultā nestāvēs, tas nu ir skaidrs kā diena.
40
FORDS NONĀCA GALDKALNA PAKĀJĒ un jāja pa vecās upes gultni Blekhorsas virzienā. Keita viņu panāca un jāja līdzās. Pusceļā viņš izdzirdēja sveša zirga sprauslošanu un pagriezās. - Kāds jāj mums aiz muguras, - Fords sacīja un savilka grožus, pavēlēdams Beljū apstāties.
Aiz tamarisku biežņas atskanēja pakavu dipoņa, un pēc brīža krūmājiem cauri izlauzās slaida auguma vīrietis masīva, spēcīga zirga mugurā. Bia. Cilts policijas leitnants apstājās un pieskārās cepures malai.
- Devāties izpriecas izjādē? - viņš apjautājās.
- Mēs jājam uz Blekhorsu, - Fords paskaidroja.
Bia pasmaidīja.
- Jauka dieniņa tādai izjādei. Nav pārāk karsts, drusku vējiņš uzpūš. - Viņš novietoja plaukstas uz seglu loka. - Esat iecerējuši apciemot Nelsonu Bigeju, jādomā?
- Tā tas ir, - Fords neliedzās.
- Lāga zellis, - Bia sacīja. - Ja es paredzētu protesta akcijas laikā kādas nekārtības, nosūtītu dažus savus policistus. Taču šajā gadījumā tas varētu vienīgi traucēt.
- Piekrītu, - Fords bija priecīgs par leitnanta vērīgumu.
- Lai viņi dara, ko sadomājuši. Es viņus pieraudzīšu. Apdomīgi un takdski.
- Pateicos.
Bia pamāja un paliecās uz priekšu.
- Ja reiz jūs sastopu, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu?
- Speriet vaļā, - Fords atsaucās.
- Šis Pīters Volkonskis… vai viņš labi sapratās ar visiem?
Atbildēja Keita.
- Ar lielāko daļu, jā.
- Nebija nekādu personiskas dabas sadursmju vai domstarpību?
- Viņš bija drusku uzvilkts, bet mēs to īpaši neņēmām galvā.
- Cik nozīmīgs viņš bija šim projektam?
- Viens no svarīgākajiem tā dalībniekiem.
Bia paraustīja cepuri.
- Vīrs iesviež koferī dažus apģērba gabalus un aizbrauc. Pulkstenis ir deviņi, plus mīnus viena stunda, mēness jau uzlēcis. Kādas desmit minūtes braucis, viņš nogriež no ceļa un mēro apmēram ceturtdaļjūdzi pāri tuksnesim, nonāk pie dziļas gravas. Apstādina auto slīpumā pie pašas malas, pavelk rokasbremzes sviru, izslēdz dzinēju un ieliek neitrālajā ātrumā. Tad viņš labajā rokā paņem pistoli, pieliek pie galvas, ar kreiso roku atlaiž bremzes sviru, ielaiž labajos deniņos lodi, un automašīna nogāžas pār malu.
Viļiš apklusa. Cepures platās malas slēpa ēnā vīrieša acis.
- Vai tāds, jūsuprāt, ir notikuma izklāsts? - Keita taujāja.
- Šādi to rekonstruējuši FIB aģenti.
- Taču jūs tam nedcat.
No tumšās apmales zem cepures Fordā raudzījās vērīgas acis.
- Un jūs?
- Man šķita nedaudz dīvaini tas, ka viņš bija sev iešāvis un ļāvis, lai auto noripo no kraujas, - Fords atzina. Viņš iedomājās par vēstuli. Vai pastāstīt Biam? Labāk, lai to nokārto Lokvuds.
- Patiesībā tieši šis moments man liekas dcams, - Bia nepiekrita.
- Vai jūs mulsina tas, ka viņš sakravāja koferi?
- Daži pašnāvnieki tā rīkojas. Pašnāvības nereti ir spontānas.
- Tad kas īsti jūsos izraisa aizdomas?
- Mister Ford, kā jūs zinājāt, ka tuksnesī atrodas mašīna?
- Es ieraudzīju svaigus riepu nospiedumus un nolauztu vībotņu krūmu… un tad pamanīju klijānus.
- Taču gravu jūs neredzējāt?
-Nē.
- Tā no ceļa nav saskatāma. Es pats par to pārliecinājos. Kā Volkonskis zināja par tās esamību?
- Viņš bija izmisuma un bezcerības pārņemts, nobrauca no ceļa, lai nošautos, ieraudzīja gravu un nolēma - drošs paliek drošs, jāiebrauc tajā.
Fords pats īsti neticēja šim izklāstam, un diez vai tam ticēja arī Bia.
- Tieši tā domā arī FIB.
- Bet jūs ne.
Bia iztaisnojās un pieskārās cepurei.
- Nu tad uz redzīti.
- Pagaidiet! - uzsauca Keita.
Bia apstājās.
- Jūs taču nedomājat, ka viņu nogalinājis kāds no mums? - Keita vaicāja.
Bia notrausa no biksēm pielipušu tamariska zariņu.
- Teiksim tā - ja tā nav pašnāvība, tā ir gaužām gudri nostrādāta slepkavība.
To pasacījis, viņš kārtējo reizi pieskārās ar pirkstiem cepures malai, iegrūda zirgam sānos kāpšļus un pajāja garām.
Pirmais vārds Forda prātā bija - Vordlo.
41
BLEKHORSA IZSKATĪJĀS VĒL DRŪMĀK nekā Forda pirmajā ierašanās reizē pirmdien - tas bija vientuļš putekļiem klātu treileru puduris, iekārtojies starp Sarkanā galdkalna klints sienu un zemiem dzelteniem pakalniem. Gaisā vēdīja čūskuzāles smarža. Zemes pleķītī, kurā todien bija rotaļājušies bērni, šūpoles vientuļas zvārojās vējā. Fords ieprātojās, kur atrodas skola. Droši vien Blūgepā, trīsdesmit jūdžu attālumā.