- Velns! - izdvesa Dolbijs. - Velns!
Klabinot tausdņus, viņš pūlējās noregulēt programmatūras parametrus.
- Jods rāvis, kas tur notiek?! - Hazēliuss ieaurojās.
- Viens kūlis novirzījies! - Dolbijs attrauca. - Hārlan, nolādēts! Ieslēgušies jaudas plūsmas brīdinājuma signāli! Alan, atgriezies pie saviem serveriem! Dieva dēļ, kāpēc jūs vazājades apkārt?
- Ejiet savās vietās! - Hazēliuss pavēlēja.
Bunkuru satricināja vēl viens dārdiens. Visi steigšus atgriezās pie savām darbstacijām. Ekrānā bija pienācis jauns, pagaidām nelasīts paziņojums.
- Stabilizējas, - Sentvinsents sauca.
- Kūļi atkal plūst paralēli, - Dolbijs nomierinājās. Vīrietim pār tenisa krekla muguru pletās mikls plankums.
- Alan, serveri?
- Viss kārtībā.
- Un magnēts? - Hazēliuss apvaicājās.
- Izdzīvos, - Dolbijs mierināja. - Taču mēs nedrīkstam lieki vilkt garumā. Šis jau bija pamadgs brīdinājums.
- Tad nu tā. - Hazēliuss pagriezās pret vizualizētāju. - Tagad pastāstiet - kāds ir šis uzdevums?
55
DEGVIELA BEIDZĀS turpat Renesceļa galā. Izmantojot inerci, Edijs nostūrēja no ceļa vibotņu krūmājā, un auto noraustījies apstājās. Virs pinjonu skeletiem naksnīgajās debesīs mirdzēja vāra gaismiņa, norādot projekta "Izabella" atrašanās vietu - trīs jūdzes uz austrumiem.
Edijs izkāpa no mašīnas, izņēma no kabīnes mugursomu,
Viņš sāka soļot pa ceļu. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes varēja redzēt arī no treilera, taču šovakar galdkalna virsotnē tās šķita nedabiski spožas, kā fosforescējošu švīku un plankumu jūra, kas pildīja debess kupolu. Tālumā, tik dkko saskatāmi uz debess juma fona, "Izabellas" virzienā aizstiepās augstsprieguma līniju torņi.
Sirds dauzījās skaļi. Asinis šalca ausīs. Edijs pirmo reizi mūžā juta sevī ieplūstam dzīvību. Viņš gāja straujā solī un pēc divdesmit minūtēm bija nonācis pie pagrieziena uz veco Nakajas tirgotavu. Te viņš uz brīdi apstājās un nosprieda pārlūkot ieleju. Pēc dažām minūtēm vīrietis nonāca pie klinšu malas vietā, kur ceļš noslīga lejup ielejā, un pavērsa binokli pret zinātnieku ciematiņu.
Lauka vidū bija uzstādīts prāvs tipi*, kuru no iekšpuses drebelīgi apgaismoja uguns liesmiņas. Blakus bija no zariem pavirši
* Indiāņu mājoklis, konusveidīga būve no zvērādām. Dažreiz nepareizi saukts par vigvamu.
uzslieta ieapaļa, kupolveidīga celtne, piesegta ar brezentu, ko vietā noturēja akmeņi. Aiz tās blāzmoja ugunskura oglītes, starp kurām mētājās koši sarkani, nokaitēti akmeņi.
Tas bija redzēts arī agrāk - tā bija navahu sviedrēšanās pirts.
Sausajā, klusajā gaisā pacēlās tikko saklausāma ceremoniālā skandēšana un strauja, ritmiska bungu rīboņa. Ērmīgi. Navahi sarīkojuši ceremoniju. Vai arī viņi to sajutuši - šo vareno, milzīgo gaidāmo notikumu? Vai viņi sajutuši Dieva dusmas, kas kritīs pār zemi? Taču viņi bija elkdievu, viltus dievu pielūdzēji. Šauri ir vārti, un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.
Pirts un dpi bija vēl viena zīme, kas liecināja par tuvojošos pastardienu un Sātanu, kas staigā pa zemes virsu.
Ja neskaita navahu indiāņus, ieleja izskatījās tukša un pamesta, nomaļās mājiņas grima tumsā. Edijs izmeta līkumu ap ciematiņu un pēc desmit minūtēm nonāca pie nelielā lidlauka. Ari an- gāri, kas slējās naksnīgajās debesis, bija ļaužu pamesti. Antikrists ar saviem sekotājiem sapulcējušies "Izabellā" dziļi kalnā - Edijs par to bija pārliecināts.
Sludinātājs tuvojās drāšu žogam ap ierobežoto zonu, uzmanīdamies, lai neiedarbinātu trauksmes signālu - šeit noteikti tādi bija uzstādīti. Lifts, kas veda uz "Izabellu", atradās tikai pārsimt jardu attālumā - tā bija augsta, neglīta ēka bez logiem, ar antenu un satelitšķlvju puduri uz jumta. Edijs juta zemi vibrējam zem kājām, viņš dzirdēja "Izabellas" dūkoņu. Pār tiem ir ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, kam vārds ebreju valodā Abadons.
Prāts un gars dega kā drudža ugunīs. Viņš pacēla acis pret platajiem tērauda torņiem, kas piegādāja elektrību iekārtas darbināšanai, un pār ķermeni pārskrēju šermuļi. Kā paša Sātana armija, kas soļo nakti. Augstsprieguma vadi krakšķēja un zumēja kā mati, kas uzlādēti ar statisko elektrību. Viņš iegrūda roku somā un satvēra Bībeli, kā meklēdams mierinājumu pie tās cietajiem, siltajiem ādas vākiem. Sakopojis spēkus ar īsu lūgšanu, viņš piegāja pie tuvākā torņa, kas atradās tikai dažu simtu jardu attālumā.
Nonācis zem torņa, Edijs apstājās. Tā milzīgie atzari pazuda tumšajās debesīs, un tos iezīmēja tikai melnas līnijas, kas stiepās pāri zvaigžņu klajumam. Vadi šņāca un sprausloja kā čūskas, krakstoņa jaucās ar gaudām, ko radīja vējš, svilpodams cauri torņa zaru režģiem - tas skanēja kā nolādēto simfonija. Edijs nodrebēja līdz pašiem sirds dziļumiem.
Prātā atkal pazibēja teikums no Jāņa Atklāsmes grāmatas. …lai tos pulcinātu cīņai Dieva, Visuvaldītāja lielajā dienā. Viņi ieradīsies, par to mācītājs bija pārliecināts. Ticīgie atsauksies viņa aicinājumam. Bija jāsagatavojas. Viņam bija nepieciešams plāns.
Edijs sāka pārlūkot apkārtni, atzīmēdams tās topogrāfiju, reljefu, ceļus, piekļūšanas vietas, žogus, torņus un citas būves.
Augstsprieguma vadi virs galvas turpināja šņākt un spraus- lot. Zvaigznes mirguļoja. Zemeslode griezās. Rasels Edijs virzījās tumsā, pirmo reizi mūža būdams simtprocentīgi pārliecināts par sevi.
56
LOKVUDS BIJA PĀRSTEIGTS par Baltajā namā ierīkotās Ārkārtas situāciju istabas necilumu un askētisko funkcionalitāti. Tā oda pēc sen nevēdinātas atpūtas telpas pagrabā. Sienas bija nokrāsotas dzelteni oranžā krāsā. Telpas vidū atradās sarkankoka galds, kurā bija iebūvēti mikrofoni. Pie sienām izvietoti plakani ekrāni. Gar garajām sienām cieši klāt cits pie cita rindojās krēsli.
Neglīts, bezpersonisks pulkstenis galda galā rādīja tieši pusnakti.
Prezidents lieliem soļiem iegāja telpā, viņš savā pelēkajā uzvalkā un gaišsārti violetajā kaklasaitē, ar atpakaļ atsukātajiem sirmajiem matiem izskatījās diezgan mundrs. Viņš pagriezās pret jūras kara flotes virsnieku, kurš acīmredzot atbildēja par elektronisko pusi.
- Savieno ar Štāba priekšnieku komitejas vadītāju, manu padomdevēju valsts drošības jautājumos, Iekšzemes drošības departamenta direktoru, FIB direktoru un CIP direktoru.
- Klausos, prezidenta kungs.
- Ā, un neaizmirsti arī Senāta Izlūkošanas komitejas priekšnieku, lai viņam nav vēlāk jāsūkstās, ka atstāts novārtā.
Prezidents apsēdās galda galā. Štāba priekšnieks, aristokrātiskais un piesardzīgais Rodžers Mortons, ieņēma vietu no viņa pa labi. Priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Gordons Geldons, plats un savazāts kā nesaklāta gulta, ar brūnu, Wal-Mart pirktu uzvalku mugurā, apsēdās krēslā prezidentam pie kreisās rokās. Džīna piemetās uz krēsla pie sienas stūri, aiz prezidenta, klīrīgi novietojusi stenogrāfijas bloknotu sev uz ceļiem.
- Sāksim darbu. Pārējie piebiedrosies tad, kad varēs.
- Klausos, ser.
Daži monitori ieslēdzās, tajos parādījās videokonferences dalībnieki. Pirmais iegaismojās FIB direktors Džeks Strends. Viņš sēdēja savā Kvantiko birojā ar milzīgu FIB ģerboni aiz muguras, un, no ekrāna nenovērsdamās, viņos lūkojās policista seja ar stūrainu žokli un vecām piņņu rētiņām. Šādi lūkojas cilvēks, kas spēj vai vismaz mēģina iedvest uzticību.